Laimējies ar profesiju – dažādos laikos tā bijusi nozīmīga

2021. gada 26. februāris 00:00

464

Laimējies ar profesiju – dažādos laikos tā bijusi nozīmīga

Baušķenieks Pēteris Gabrilovičs atzīmējis 80. dzimšanas dienu

Jubilāra bērnības laiks līdz pat vidusskolas beigšanai aizritējis Skaistkalnes pusē. Ģimene dzīvojusi Pētera vectēva mājās pusceļā starp Skaistkalni un Kurmeni; uzaudzis kopā ar jaunāku māsu Margaritu. Vecvecāki bijuši lietuvieši, kas, kalpu vietas meklējot, Latvijā ienākuši pagājušā gadsimta sākumā. «Bet mans tēvs jau piedzima kā latvietis. Izrādās, es arī esmu tīrs latvietis,» ar smaidu stāsta Pēteris.

Pirmo pulksteni nopelnīja pats
Mamma strādājusi kolhozā – bija slavena cūkkopēja Latvijas PSR. «Jauko, bezrūpīgo bērnību pavadīju biešu laukā. Visi ravējām, lai gādātu cūkām barību,» atceras Pēteris. Bet kā pretstats ravēšanai vasarās lielais prieks bija peldēšanās netālajā Mēmelē. Abi ar māsu bijuši lieli palīgi arī vectēvam, kas aprūpējis kolhoza zirgus; tur tikuši arī pie izjādēm. Bērnībā kā īpašs notikums bijis mielošanās ar saldējumu kādos svētkos Skaistkalnē.

«Mamma kolhozā labi pelnīja, dzīvojām diezgan iztikuši un neizjutām liela grūtuma. Kad paaugos, vasaras brīvlaikos strādāju kolhozā patstāvīgi – pie siena vešanas un citos lauku darbos. Tas toreiz bija dabiski,» atklāj jubilārs. Vidusskolas laikā kolhoza darbā pats nopelnījis savu pirmo velosipēdu un pulksteni.

Zemes ierīcība – arī karadienestā
Visi skolas gadi Pēterim pagājuši Skaistkalnes vidusskolā. Tā kā ziemā ceļš uz septiņus kilometrus attālo Skaistkalni parasti bijis neizbraucams, mācību nedēļu zēns dzīvojis skolas internātā.

Pēckara laikā 40. gadu beigās vienā klasē mācījušies dažāda vecuma bērni. Tas ietekmējis skolēnu sadzīvi – īpaši internātā, kad lielākie mēdza izjokot un baidīt mazākos. «Vakaros, kad guļamtelpā nodzēsa gaismu, sākās briesmu stāsti. Reizēm kāds palīda zem cita gultas, un gultas koka dēlīši zem matrača sāka kustēties,» atminas Pēteris. Mācībās nekāds teicamnieks nav bijis, nesekmība krievu valodā bijusi par iemeslu otru gadu mācīties 5. klasē. Taču vidusskolu beidzis labi, patika matemātika, ģeometrija un rasēšana.

Skolas laikā sācis nodarboties ar brīvās cīņas sportu. «Bērnībā biju lēns un nedrošs, katrs varēja mani grūstīt. Tad nolēmu, ka tā nevar būt vienmēr. Sports aizrāva, un 11. klasē kļuvu par Bauskas rajona čempionu brīvajā cīņā,» stāstīja jubilārs. Arī vēlāk studiju laikā turpinājis nodarboties ar cīņas sportu.

Tuvojoties vidusskolas beigšanai, īsti nezinājis, par ko vēlas kļūt un ko mācīties tālāk. Radusies doma par arhitekta izglītību, taču pēdējā brīdī pārdomājis, iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – universitāte – red.) Zemes ierīcības fakultātē. Piesaistījuši redzētie zemes plānu rasējumi, izjutis īstu aicinājumu skoloties šajā nozarē. «Dzīve prom no mājām un augstskola piešķīra jaunu brīvības izjūtu,» ar smaidu atceras 60. gadu students.

Pēc studijām sekoja obligātais karadienests PSRS bruņotajos spēkos Kaļiņingradas apgabalā. Gadu ilgo dienesta laiku faktiski strādājis savā profesijā – bijis topogrāfs, veicis aprēķinus raķešu pozīcijām visa apgabala poligonos.

Paveicies ar izciliem cilvēkiem līdzās
Pēc atgriešanās no dienesta piedāvāts meliorācijas speciālista darbs Bauskas rajona lauksaimniecības pārvaldē – tuvu dzimtajai pusei, tāpēc labprāt piekritis. Lauksaimniecības pārvaldē ieguldīts liels posms darba mūža – no 1967. līdz 1990. gadam. Par to speciālists stāsta: «Paveicās strādāt kopā ar izciliem cilvēkiem. Tāda bija pārvaldes vadītāja Millija Kirtovska, kas mācēja darbu darīt un uzturēt kolektīva garu. Vēlāk – Guntis Liepa arī bija ideāls vadītājs un personība. Prata aprunāties kā cilvēks ar cilvēku un iedvesmot.» Vēlāk strādājis zemes ierīkotāja amatā.

Darba apjoms un izaicinājumi pieauga kopš lielo pārmaiņu sākuma 1989. gadā, kad sāka veidoties «Breša» zemnieku saimniecības, un vēl jo vairāk 90. gados zemes reformas laikā. «Man patiešām ir laimējies ar profesijas izvēli – dažādos laikos tā bijusi interesanta, noteicoša un nozīmīga,» pauž P. Gabrilovičs. Jaunākajos «mērnieku laikos» turējis roku uz pārmaiņu pulsa zemes lietās. Bijis Zemes dienesta rajona nodaļas vadītājs kopš tās izveidošanas 1992. gadā un līdz pat likvidēšanai, arīdzan vadījis zemes komisiju.

Par zemes dalīšanas un pārdalīšanas laiku viņš stāsta: «Bija daudz nesaprašanās un konfliktu, saistītu ar zemes īpašuma tiesībām. «Breša» zemniekiem piešķirto zemi vēlāk nereti pieprasīja potenciālie zemes īpašnieki. Tāpat netrūka cīņas par īpašuma tiesībām starp tuviem un tālākiem radiniekiem, reizēm raisot konfliktus pat dēļ dažiem metriem zemes. Atskatoties uz zemes reformu no šodienas skatpunkta, tā bija ārkārtīgi samocīta. Nemitīgi saņēmām izmaiņas un labojumus normatīvajos aktos. Toreiz visiem iesaistītajiem tā bija pavisam jauna lieta, nebija vienkārši.»

Kopš 80. gadu beigām P. Gabrilovičs vairākkārt bijis pašvaldību deputāts – divas reizes ievēlēts rajona padomē, vēlāk atkārtoti bijis Bauskas pilsētas domes deputāts. Jubilārs atklāj, ka popularitāti plašākā rajona vēlētāju sabiedrībā ieguvis 1988. gadā, paužot savu nostāju pret jaunas augstsprieguma elektrolīnijas būves projekta īstenošanu rajona teritorijā. Saistībā ar darba pienākumiem viņam tapis zināms, ka elektrolīnija, kas neizbēgami atstās negatīvu iespaidu uz vidi un cilvēkiem, patiesībā ir bezjēdzīga un nevajadzīga noteiktajam mērķim. «Sāku par to runāt un rakstīt, kopā ar Vides aizsardzības kluba aktīvistiem sacēlām lielu brēku,» atklāj P. Gabrilovičs. Jubilārs vērtē, ka interesantas pieredzes laiks bijis Bauskas pilsētas domes deputāta statusā. «Kā priekšsēdētāja vietniekam palaimējās strādāt kopā ar domes priekšsēdētāju Āriju Gaili. Apbrīnoju viņas lielās darba spējas un prasmi uzklausīt cilvēkus,» pauž P. Gabrilovičs.

Ar laivām, mugursomu un aizrautību
Kopā ar Pēteri darba un dzīves gaitas Bauskā sāka arī zemes ierīcības speciāliste, kursabiedre un draudzene Laimdota, 1967. gadā nodibinājuši ģimeni. Abi bijuši azartiski ūdenssportisti, vairākus gadus aktīvi laivots gan Latvijas upēs, gan Jeņisejā un daudzviet plašajā PSRS – Noriļskā, Karēlijā un Vidusāzijā. «Bija laba fiziskā kondīcija, netrūka drosmes braukt augstākās grūtības kategorijas upēs. Lai nokļūtu līdz laivošanas vietām, nereti bija jāveic smagi pārgājieni kājām pa kalnu pārejām, nesot līdzi visu ekipējumu – laivas, teltis, apģērbu un pārtiku,» atceras jubilārs. Pārgājienā kājām ceļots pa Kamčatku, tur pabūts arī vulkāna ielejā.

Dzīve jubilāru nav pasargājusi no traģiska likteņa pieskāriena, pāragri aizsaucot sievu aizsaulē, kad bērni Agnese un Kārlis vēl bija skolas vecumā. No izmisīgām domām palīdzējis glābties lielais darba apjoms profesionālajos pienākumos. Pēteris ir gandarīts, ka izdevies bērnus izskolot; paši bijuši mērķtiecīgi – studējuši augstskolās ar valsts stipendiju atbalstu. Tagad jubilāra dzimta sakuplojusi, viņš ir vectētiņš Gustavam, Pēterim, Evai un Henrijam.

«Svarīgi – kustēties!»
Arī baudot seniora brīvību, Pēteris dod priekšroku aktīvam dzīvesveidam. Vasarās kopā ar dzīvesbiedri Elīnu daudz rosās pa dārzu, kur izaudzē dārzeņus, ievāc ogas un augļus. «Svarīgi – kustēties, sevi ir jādzen. Ja neko nedarīsi, tad arī paliksi sēdošs,» pārliecināts jubilārs.

Kopš 70. gadu beigām un joprojām Pēteris ir aktīvs mednieks. Viņš stāsta: «Medību dzīve nav tikai medījums – tās ir tradīcijas, zvēru barošana, dabas vērojumi. Medības uz gaidi ir sava veida meditācija. Nācies redzēt vilku un sastapt uz celma stāvoša lūša skatienu. Sēžot tornī, var labi aplūkot, kā klajumā iznāk stirnu ģimene un mežacūka ar sivēniem. Reiz ūpis nosēžas divu metru attālumā – groza galvu un rūpīgi mani aplūko. Citureiz gaidot bebrus, kad bisi biju izslējis caur automašīnas logu – uz stobra uzlaidās zīlīte. Ir jauki vienkārši aizbraukt uz mežu, raudzīties un klausīties dabā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laimējies ar profesiju – dažādos laikos tā bijusi nozīmīga

Kategorijas