Trāpīt profesijā, kas patiešām patīk

Iveta Pavziniuka, laikraksts «Zemgales Ziņas»

2021. gada 23. februāris 00:00

639

Sporta žurnālistu Anatoliju Kreipānu intervē gan skolēni, gan žurnālisti

Attālināto mācību laikā viens no Latvijā zināmākajiem sporta žurnālistiem Anatolijs Kreipāns tiešsaistē tikās ar Jelgavas skolēniem, lai atbildētu uz viņu āķīgajiem jautājumiem. Kas interesē jauniešus, un ko profesionālais sporta komentētājs iesaka topošajiem žurnālistiem?

Jautā Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas Mediju skolas skolēni

Kas jūs pamudināja pievērsties sportam un vēlāk sporta žurnālistikai?
– Patiesībā neviens īpaši nemudināja, jo bērnībā bija citi sporta veidi. Tā bija tāda lauku «daudzcīņa», lauku darbi, lopi un viss pārējais. Arī es tajā «daudzcīņā» diezgan daudz un aktīvi piedalījos, kamēr pabeidzu vidusskolu. Televīzijā gan netika laista garām neviena sporta pārraide, cik nu toreiz to bija. Mūsdienu jaunatnei jau ir grūti iedomāties, cik minimāli tas bija, mēs pat nezinājām, ka pastāv tādi sporta kanāli.

Mani nekad nekas nav interesējis tik ļoti kā sports un arī ne tik daudz rezultātu līmenī, kaut gan arī tas ir svarīgi, jo sports bez rezultāta ir kā zupa bez sāls, bet mani interesē arī tie cilvēki, kas tur piedalās. Kad mācījos vidusskolā Daugavpilī, pa diagonāli pāri ielai bija liels avīžu kiosks, un tur garajā starpbrīdī vienmēr gāju nopirkt sporta avīzi, ne tikai latviešu, bet arī poļu valodā. Vēlāk pasūtīju sporta avīzi no demokrātiskās Vācijas, futbola un hokeja avīzi krievu valodā. Pats, protams, tajā laikā aktīvi sportoju – spēlēju futbolu un slēpoju.

Reiz avīzē izlasīju interviju ar Vladimiru Jurzinovu, slavenu hokeja treneri, un uzzināju, ka viņš ir pabeidzis Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāti. Tā bija kāda 9. klase, mani saistīja arī vēsture un ģeogrāfija, bet, izlasot šo interviju, sapratu, ka tas būtu lielisks variants – palikt jomā, kas man interesē visvairāk. Būt tur dziļi iekšā, tuvu visam un kādreiz pat aizbraukt uz kādām starptautiskām sacensībām. Reiz biju pamatīgi samežģījis potīti un vienu ziemu nevarēju sportot. Braucu kopā ar komandu uz sacensībām, un vienreiz treneris man teica: «Klausies, tev nav, ko darīt, uzraksti vismaz avīzei par mums!» Pamazām sāku to darīt, un tad jau āķis bija lūpā. 10. klasē jau par deviņdesmit procentiem zināju, kur es iešu un ko gribu.

Cik gados sākāt sporta žurnālista karjeru?
– Ne 9. klasē, pat ne mācoties Latvijas Universitātes pirmajā kursā, sevi vēl neuzskatīju par žurnālistu. Pasniedzējs Ābrams Kleckins vienā no pirmajām lekcijām pateica vārdus, ko uz visu mūžu esmu iegaumējis un visiem, kas grib apgūt šo profesiju, vienmēr atkārtoju – par žurnālistu izmācīties nav iespējams, var vai nu kļūt, vai nekļūt. Tā ir joma, kurā ir neierobežotas pilnveidošanās iespējas. Pirmajā kursā sāku sadarboties ar sporta žurnālistu Jāni Motivānu, kā aste vilkos viņam visur līdzi. Tas nav labs piemērs, to nevajag pārņemt, bet, sākot no otrā kursa, es Preses namā pavadīju daudz vairāk laika nekā augstskolā. Izņēmums bija žurnālistikas speciālais priekšmets, svešvaloda un vēl daži, kas tieši saistīti ar profesiju, tos es centos apmeklēt.

Vai Latvija ir ieguvēja, rīkojot Pasaules čempionātu hokejā viena?
– To mēs zināsim jūnijā. Ja ieguvumu mēra naudā, tad pašreiz to nav iespējams izmērīt. Jebkurš šāda mēroga sporta pasākums ir vērtība kaut vai tāpēc, ka tas ir liels ieguvums sporta sabiedrībai, ja skatāmies no emocionālās puses. Kas attiecas uz ekonomisko pusi, – ja nav skatītāju, tur nevar būt nekāda peļņa un lieli ieguvumi. Ja viss notiktu normālos apstākļos, tad no citu valstu skatītājiem vien būtu lieli ienākumi, tagad šī daļa, visticamāk, atkrīt.

F1 čempions Lūiss Hamiltons aktīvi pauž rasisma nosodījumu. Cilvēki to sagaida arī no citiem. Vai tiešām sportistiem ir jārunā par katru aktuālo notikumu? Cilvēki nosoda, ja tie nerunā sociālajos tīklos vai nevelta piemiņas brīdi, piemēram, Džordžam Floidam.
– Par to vienmēr būs vismaz divi viedokļi un parasti diezgan pretēji. Protams, rasismam nav vietas ne tikai sportā, bet vispār. Es nekad neesmu dalījis cilvēkus ne pēc valodas, kādā viņi runā, ne ādas krāsas. Varbūt daudzi nepiekritīs, bet es atbalstu teicienu, ka nav sliktu tautību, ir slikti cilvēki. Protams, sportā dažreiz izpaužas rasisms, un skaidrs, ka tas nav pieļaujams. Vienmēr jau atradīsies kāds, kurš, varbūt citādi neprazdams sevi apliecināt, gribēs izcelties, kādu aizvainojot.

Ir ievērojama finanšu līdzekļu atšķirība Latvijas futbola komandām. Vai būtu iespējams vienots budžets konkrētām jomām, lai samazinātu atšķirību starp komandu sniegumu, piemēram, vienāda summa ekipējuma iegādei, fizioterapijai utt.?
– Jūs varbūt varat nosaukt kādu valsti, kur tā nav? Vai domājat, ka Spānijā visi klubi ir kā «Barcelona» vai «Real Madrid» vai NBA un NHL visiem klubiem ir pilnīgi vienādas iespējas un budžets? Tā nekad nav bijis un droši vien arī nebūs. Lielais sports – tas ir liels bizness, sen jau. Protams, par to var diskutēt. Es šajā ziņā esmu FK «Jelgava» prezidenta Māra Peilāna pusē, kurš pirms pāris gadiem jau teica, ka viņam ne prātā nenāk iztērēt pāris miljonu, lai nospēlētu divas, varbūt četras spēles Eiropas kausos. Tad labāk ieguldīt naudu, veidojot futbola klasi vai savu bāzi. Dažādi var ar līdzekļiem rīkoties. Nedomāju, ka būtu pareizi visiem nolikt vienotus griestus.

Vai nav bail kļūdīties komentējot?
– Ja baidīsies, tad pilnīgi noteikti kļūdīsies. Tāpat sportists nedrīkst iet laukumā ar bailēm kļūdīties, ir jāiet ar domu uzvarēt, iznāks, neiznāks – tas ir cits jautājums. Vienmēr visi nevar uzvarēt, jo, lai kāds uzvarētu, kādam ir arī jāzaudē. Man kādreiz gados vecākie kolēģi teica: ja jūti, ka kļūdījies, izliecies, ka nekas nav noticis, tupini tālāk, gan jau lielākā daļa nepamanīs.

Cik valodu jūs pārzināt?
– Valodas pārzināšana dalāma dažādos līmeņos. Bez dzimtās valodas es ļoti labi zinu krievu valodu kopš bērnības un ļoti daudz to izmantoju. Skolā mācījos vācu valodu, man bija izcils vācu valodas skolotājs, bet nevaru teikt, ka pārvaldu to brīvi. Angļu valodu nekad neesmu mācījies, tikai tik, cik pats saziņā apguvis. Diezgan ciešami zinu poļu valodu, tas ir manas vecāsmātes, poļu laikrakstu un radio nopelns, jo kādreiz katru vakaru Varšavai bija ļoti labas sporta ziņas, ko es centos noklausīties. Bet ir liela atšķirība, vai valodu izmanto lasīšanai un informācijas iegūšanai vai vari brīvi tajā runāt. Ja nerunā, tad valoda pamazām atmirst.

Kāda, jūsuprāt, ir žurnālistikas nozīme cilvēka ikdienā?
– Meistarīgi izmantota, tā daudz ko var ietekmēt, cilvēka viedokli, uzskatus, it īpaši, ja ir ierobežota avotu pieeja. Bet mūsdienās tas diez vai ir iespējams, jo ar interneta starpniecību iespējams uzzināt visdažādākos viedokļus un pat ļoti pretrunīgus. Tomēr tie, kas prot meistarīgi manipulēt, var diezgan būtiski iedarboties uz cilvēku.

Ko katram žurnālistam vajadzētu iemācīties vai zināt, lai būtu izcils savas profesijas pārstāvis?
– Tas attiecas uz jebkuru profesiju, ideālajā variantā ir jāpatīk tam, ko dari. Man šajā ziņā ir totāli paveicies, jo es nodarbojos ar to, kas vislabāk patīk un, kā izrādījās, arī padodas, un man par to vēl samaksā. Nedomāju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas varētu par sevi šādi pilnīgi droši teikt. Novēlu katram trāpīt tajā profesijā vai jomā, kas patiešām patīk. Tāda rutīna, ka mani nekas neinteresē, nekad nav bijusi. Kamēr mani interesē gatavošanās un izzināšanas process, tikmēr viss ir kārtībā, ja tā vairs nav, ir vērts domāt, varbūt jāsāk darīt ko citu.

Kādas ir svarīgākās pamācības, ko ieguvāt savas profesijas gaitās?
– Nekad nav par lieku uzzināt kaut ko jaunu, arī tajās jomās, kuras pārzini. Esmu pārliecinājies par to, cik svarīgs ir plašs redzesloks, jo arī lietas, kas sākumā liekas nevajadzīgas, var būt noderīgas. Nevajag steigties ar secinājumiem un atmest kaut ko, kas šķiet lieks.
Vispār labs jautājums, es nekad tā nebiju par to domājis.

Nekad neaizmirsīšu jūsu sajūsmu par Latvijas futbola izlases iekļūšanu «Euro 2004». Vai kādreiz Latvijai vēl būs iespējams ko tādu atkārtot?
– Ceru, kamēr es strādāju, būs vēl vismaz viena tāda reize. Protams, pārmaiņu process ir sāpīgs un ne vienmēr tik ātrs, kā līdzjutējiem un pašiem spēlētājiem gribētos. Bet tas nenozīmē, ka Latvijā nav talantīgu zēnu, kas nevarētu kļūt par izciliem futbolistiem.

Vai bija kāds gadījums, kad jūsu darbs jūs pārsteidza?
– Tagad mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt. Pirmo reizi kaut kur nokļūstot, vienmēr saskaries ar kādiem pārsteigumiem, vai tās būtu Olimpiskās spēles vai hokeja čempionāts. Taču neatceros neko tādu, ka mute paliktu vaļā un nevarētu ilgi atjēgties un parunāt. Varbūt tas saistīts ar to, ka sporta vidē esmu jau ļoti sen. Pārsteidz vienīgi tas, cik strauji viss attīstās tehniskā ziņā. Kādreiz bija jāpatērē daudz laika, lai sameklētu kaut ko interesantu, bet tagad tikpat daudz laika jāpatērē, lai no visa atlasītu to, kas patiešām var noderēt.

Vai kādreiz esat aizdomājies, kas notiktu ar jums, ja 9. klasē nebūtu bijusi tā trauma?
– Domāju, tie bija tikai blakusapstākļi, jo to interviju es tik un tā būtu izlasījis. Ir tāds labs teiciens – katra nejaušība ir nepierādīta likumsakarība [I. Kants]. Man ļoti patika šis atzinums. Tātad visam, kas notiek, vajadzēja notikt, bet, kā tu to izmantoji vai neizmantoji, tas ir atkarīgs no tevis.

Jautā «Zemgales Ziņas»

Kā vērtējat jauniešu erudīciju, uzdodot jums jautājumus?
– Viņi nepārprotami bija gatavojušies, un tas ir labi, jo nozīmē, ka viņiem nav vienalga, ko pajautāt. Dažus jautājumus varēja izvērst uz veselu stundu. Ja tajos vairāk iedziļinātos, saruna sanāktu pārāk specifiska. Katrā ziņā nebija neviena dumja jautājuma, un es to vērtēju ļoti pozitīvi.

Nevienu neinteresēja ne jūsu mīļākais gadalaiks, ne krāsa.
– Kādreiz jau arī to der pajautāt, jo tā var kaut ko interesantu uzzināt. Dažreiz mēs paši tā darām. Pirms iet uz interviju, kādam cilvēkam, kuram nav nekāda sakara ar sportu, bet kurš varbūt ir kaut ko dzirdējis, vaicājam – ko tu gribētu pajautāt? Un kādreiz tie it kā dumjie jautājumi ir visinteresantākie, jo, katru dienu esot tajā vidē, liekas, ko es par to prasīšu, tas taču ir pats par sevi saprotams. Bet izrādās, ka tieši to arī vajadzēja pajautāt.

Arī es esmu pavaicājusi par jums savai kolēģei Maijai Laizānei. Viņai ir atmiņā fakts, ka savulaik esat rakstījis vietējam Jelgavas laikrakstam.
– Jelgavā esmu dzīvojis no 80. gadu sākuma līdz 1994. gadam un nedaudz rakstīju arī vietējai avīzei, manuprāt, tolaik tās nosaukums bija «Darba Uzvara». Atceros, ka mēs kopā ar Artūru Vaideru Ozolniekos intervējām Rolandu Baranovski. Arī RAF futbolisti visi bija pazīstami. Protams, vietējā avīze gribēja, lai nāku pie viņiem strādāt, kad pabeigšu universitāti, bet, tā kā pārsvarā rak-stīju «Padomju Jaunatnei», man bija grūti to apvienot.

Vēl kolēģe atcerējās šādu teicienu – ja hallē uz stundu pazustu gaisma, tad tikai Anatolijs Kreipāns to pauzi varētu aizpildīt.
– Ja man būtu mazā lampiņa, kas apgaismo to vietu, kur sēžu, tad droši vien varētu.

Kā ir – lielākā daļa zināšanu ir galvā vai pierakstos?
– Otrais variants. Kaut gan, protams, daudz kas ir arī galvā un dažreiz procesā «uzpeld» kādas lietas, kas nav speciāli gatavotas, arī tā gadās. Tās «atvilktnītes» tur kaut kur eksistē. Man ir sava sistēma, varbūt vecmodīga, es to visu daru uz papīra, nevis tikai datorā, man tā ir parocīgāk. Tas ir kā skolā – ja raksti špikeri, tad iemācies.

Protams, īpaši spilgtas lietas tik un tā paliek gadiem atmiņā, bet tas jau ir jebkurā jomā, ne tikai sportā. Taču atcerēties visu nav iespējams, es neesmu pārcilvēks, pat nekad neesmu mēģinājis to darīt. Es neesmu no tiem fenomeniem, kas spēj pateikt, kā kurš nospēlēja 1965. gadā Pasaules čempionātā hokejā. Es zinu, kur to var atrast, tas ir cits jautājums.

Kas jums patīk un padodas labāk – rakstīt vai komentēt? Bieži rakstošie žurnālisti teic, ka neprot runāt, un otrādi. Jums padodas abas jomas.
– Esmu novērojis, ka tiem, kas izgājuši rakstošo skolu, ir daudz vieglāk pāriet uz runāšanas daļu nekā otrādi. Jo īpaši, ja tā bijusi vecā, labā skola, tāda kā man «Padomju Jaunatnē», kur bija izcila valodniece Ellena Blūmentāle, kas perfekti strādāja ar valodu. Tā kā tagad ir piesārņota latviešu valoda, manā dzīvē nekad nav bijis. Žurnālisti, kas darbojušies tikai televīzijā un radio, reti kurš var rakstīt. Zinu, ka ļoti labi raksta Māris Rīmenis, Edvīns Dāvidsons, Juris Valdovskis, bet vairāk uzreiz nemaz nevaru nosaukt.

Mācoties izteikties rakstiski, tu vari pakoriģēt, pārrakstīt, un tas viss noslīpē valodu un domāšanu. Runājot ir sava specifika, tas ir citādāk. Es nevaru pateikt, kas labāk patīk, jo tagad jau nav īsti, kur izrakstīties. Man visvairāk patika garās intervijas, ne tikai par profesiju un sportu, bet arī par dzīvi un daudz ko citu.

Kaut kur pa vidu žurnālistikai ir arī grāmatu rakstīšana.
– Tur esam vairāki līdzautori, viens pats es vēl nerakstu, jo tam vajag daudz laika. Pagaidām nekas jauns nav padomā, viss ir tik piesātināts ar dažādām pārraidēm, ka nav īsti laika.

Vai ir kāds komentētājs, no kā pats esat iedvesmojies?
– Vieni no pirmajiem, kas mani virzīja šajā jomā, bija Juris Robežnieks un Jurijs Pašuba, arī Gunārs Jēkabsons savu roku spēcīgi pielika, pat abas rokas. Tāpat Edvīns Dāvidsons, viņš katru reizi mēģina sākt kaut kā citādāk, lai jau ar pirmo teikumu ieinteresētu. Arī Jānis Dimants, kurš ir liels futbola līdzjutējs, šo to pateicis priekšā. No krievu komentētājiem man vislabāk patika Vladimirs Maslačenko, viņš ļoti interesanti stāstīja, bija arī viens no labākajiem vārtsargiem PSRS izlasē. Anna Dmitrijeva, kura komentēja tenisu, arī vienmēr zināja kaut ko vairāk pastāstīt. Visus nemaz nevar nosaukt, tie ir pirmie, kas nāk atmiņā. Sportisti mēdz teikt, ka no katra trenera ir kaut ko paņēmuši, man ir līdzīgi – no katra ir kaut kas aizgūts.

Ko trenējaties pats?
– Kamēr bija atvērtas zāles, sportoju savai pašsajūtai, mugurai. Cenšos sevi uzturēt labā kondīcijā, man liekas, ka tas vienmēr ir jādara. Komandās spēlēt īsti nav sanācis, jo tas prasa iesaistīšanos un laiku, ir jāiet regulāri, lai sanāk kaut vai trīs pret trīs uzspēlēt. Ja nerunājam par profesionālo sportu, bet sportu kā tādu, tad tas ir nepieciešams jebkurā vecumā, sākot no zīdaiņa līdz sirmgalvim, protams, pielāgojot slodzi. Kā senie grieķi teica – veselā miesā vesels gars, tieši tādā secībā un nevis otrādi! Šim principam arī jāseko.

Ar ko jārēķinās jauniešiem, kas savu profesionālo darbību plāno saistīt ar žurnālistiku un medijiem?
– Lai rēķinās ar to, ka tas ir gandrīz kā dzīvesveids, bet galvenais – lai patiktu tas, ko gribi darīt. Manam kolēģim Jānim Matulim ir labs teiciens – tev tā drēbe ir jāzina! Ar to arī viss ir pateikts. Lai drēbi zinātu, to vajag nevis vienu vai divas, bet varbūt tūkstoš reizes apčamdīt. Kamēr tu kā žurnālists gribi kaut ko uzzināt, tikmēr viss ir kārtībā. Protams, kā jebkurā jomā, ir jābūt arī dotībām. Tu vari būt profesors krustvārdu mīklu risināšanā, bet tas nenozīmē, ka būsi labs žurnālists, ir jāprot interesanti izstāstīt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Trāpīt profesijā, kas patiešām patīk

Kategorijas