Īstais dimants ir bērnos un mazbērnos

2021. gada 19. februāris 00:00

1071

Mežotnieki Mirdza un Laimonis Ludiņi – 60 gadu kopā

Bauskas novada Mežotnē dzīvojošie Mirdza un Laimonis Ludiņi 4. februārī svinēja kopdzīves 60 gadu jubileju jeb dimanta kāzas, divas dienas vēlāk – arī Laimoņa dzimšanas dienu.

Ieskatījušies zaļumballēs
Mirdza Naika un Laimonis Ludiņš noslēdza laulību 1961. gadā, sarakstījās pieticīgā gaisotnē ciema padomē Mežotnes «Lāčos». Abi satikušies un ieskatījušies toreiz populārajās «Inčuleju» zaļumballēs, kur ilgi pēckara gados lustējās ne tikai mežotnieki. Mirdza atceras, ka viņas iecerēto, izskatīgo slaida auguma tumšmati, ballēs nevarēja neievērot. Viņa bijusi gana greizsirdīga uz meitenēm, kas meta acis uz Laimoni.
Mirdzas dzimtās mājas ir Mežotnes pagasta «Naikas», viņa Krišjāņa un Kornēlijas Naiku ģimenē nākusi pasaulē 1939. gadā. Vecsaimniecībai bijuši 45 hektāri zemes, liela dzīvojamā māja un saimniecības ēkas. Eiropā jau dārdēja kara troksnis, Latvija piedzīvoja pirmo okupāciju un deportācijas. Kara gadu nodevas zemniekiem nebija vieglas. Mirdzas bērnība pagāja, vērojot vecāku smago darbu, ar bērna pasaules uztveri meitene nojauta arī viņu bažas par nākotni... 1949. gada marta traģēdija skāra arī Naiku ģimeni, un viņus izsūtīja uz Omskas apgabala Novo-Karasukas rajona sādžu «Rassvet», kad Mirdzai bija desmit gadu.

Savās «Naikās» dzīvot nevarēja
M. Naikai atceļš uz Latviju pavērās 1955. gadā, šo iespēju Mirdza izmantoja nekavējoties un atgriezās viena. Mammai tas vēl nebija ļauts, viņa uz Latviju atbrauca divus gadus vēlāk, 1957. gadā.

Mirdza stāsta: «Savās mājās «Naikās» dzīvot nevarēju. Nams bija liels, tur jau bija iemitinātas četras kolhoznieku ģimenes un iedzīvojies kolhoza «Strēlnieks» kantoris. Man iedeva pajumti kaimiņmājās «Pieļēnos». Kolhozā strādāju visus smagākos darbus. Nezinu, no kurienes man tāds sieviešam neparasts spēks bija. Varbūt bērnības, varbūt izsūtījuma rūdījums. Mums vieglu darbu toreiz nekur nebija... Brigadieris, norīkojot darbos, labprāt to izmantoja. Bet, par laimi, pavērās cita iespēja. «Strēlniekā» piena pārraudze jeb kontrolasistente, kā padomju laikā tos dēvēja, bija Ausma Auniņa. Viņa mainīja darbu un bija uzdomājusi, ka varētu mani apmācīt un atstāt savā vietā. Specialitāti apguvu Saulaines lauksaimniecības skolā. Tā arī sākās mūža darbs lopkopībā, vēlāk izglītojos Siguldā un kopš 1970. gada biju kolhoza «Sarkanais strēlnieks» galvenā zootehniķe.»

No Rīgas – uz laukiem
Laimonis Ludiņš ir rīdzinieks, dzimis 1938. gadā, ģimene dzīvojusi Zasulaukā, tēvs strādājis mēbeļu fabrikā, bet mamma bijusi laba šuvēja. 1941. gadā sākoties karam, kad padomju armija atkāpās, tēvs devies tai līdzi uz austrumiem. Laimonis atceras: «Mamma bija laba sava amata meistare un varēja iztikšanu sagādāt. Sāku iet skolā 1944. gadā, un reizē ar padomju spēkiem mājās atgriezās arī tēvs, viņš bija karā savainots. Vecāki izlēma doties uz laukiem pie paziņām Mežotnes pusē, sākām dzīvot «Vidučos», pilsētā pēckara gados bija grūti ar pārtiku, un, iespējams, mums šķita, ka laukos šajā ziņā būtu vieglāk... 1949. gada izvešanas pieredzēju, lai gan mūsu ģimeni tas neskāra. Tolaik dzīvoju «Kraučos», māju aplenca zaldāti, un gados jau vecos saimniekus aizveda. Tās bija drūmas dienas...»

Laimonim bija 14 gadu, kad nomira mamma. Tēvs sāka strādāt kolhozā, bet veselība nebija no stiprajām. Viņam Garozas muižas MTS (mašīnu un traktoru stacijā) uzticēja pieskatīt fermu tehniku. L. Ludiņš atceras: «Sāku agri strādāt, braukāju pa kolhoziem un veicu remontdarbus. Pāris gadu pēc mammas aiziešanas nomira arī tēvs. 1957. gadā mani iesauca padomju armijas obligātajā karadienestā. Agri iegūtās zināšanas par tehniku palīdzēja, un pēc mācībām veicu lidmašīnu tehnisko uzraudzību un apkopi. Kad atgriezos no dienesta, MTS bija likvidēta. Tad ieguvu autovadītāja tiesības un ar smago mašīnu GAZ-51 kolhozā pārvadāju visas kravas, kādas vien nepieciešams. Vēlāk bija šofera darbs ar jauno piena cisternu, bet, kad saimniecība iegādājās autobusu, biju tā šoferis. Līdzās tam vēl strādāju par fermu mehanizatoru.»

Kad 1977. gadā apvienoja Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu staciju ar kolhoziem «Sarkanais karogs» un «Sarkanais strēlnieks», Laimonis Ludiņš strādāja par Strēlnieka iecirkņa priekšnieku. Kopsaimniecībā strādājot, uzcelta sava mājiņa, kurā iegājuši 1972. gadā. Izaudzināts dēls Modris un meita Ineta. Ludiņu pāris bija aktīvs kopsaimniecības sarīkojumos un pasākumos. Viņu balsis ilgus gadus ievijās un saskanēja ar Mežotnes jauktā kora balsīm. Skatēs mežotnieki diriģentes Mārītes Jonkus vadībā bija itin nopietni konkurenti pārējiem.

Atgūst zemi un izveido «Krišjāņus»
Mirdza 90. gados atguvusi «Naiku» zemi, un izveidota zemnieku saimniecība, kurai dots viņas tēva vārds «Krišjāņi». Tajā saimnieko dēls Modris kopā ar sievu Guntru. Viņiem trīs bērni un pieci mazbērni, bet meitai Inetai divi bērni un četri mazbērni.
Divi stāsti reiz kļuva par vienu kopīgu un turpinās jau 60 gadu. Vai maz iecietības, piedošanas un mīlestības tajos sakrāts? Vai maz garajos gados piedzīvotajā arī grūtuma bijis, bet par to nav ne nopūtas, ne žēlošanās, varbūt tas svešai acij nemaz nav rādāms? Ludiņu pāra sirma miera apstarotās vecumdienas aizrit dēla un vedeklas aprūpē. Mirdza Ludiņa ar lepnumu saka: «Mums ir pieci mazbērni, deviņi mazmazbērni un laime, ka varam to pieredzēt, viņos atmirdz mūsu īstais dimants.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Īstais dimants ir bērnos un mazbērnos

Kategorijas