Ne pabraukt, ne papikoties

Jolanta Sēnele, bijusī baušķeniece, kas Nīderlandē kopā ar ģimeni dzīvo 13 gadus

2021. gada 19. februāris 00:00

597

Vēstules no Nīderlandes. Kā ar sniegu galā tika holandieši nedēļā no 7. līdz 14. februārim

Sniegs nu ir prom. Veselu nedēļu tas sabija Nīderlandē. Bija te arī ledus. Un auksti, ļoti auksti. Kaut arī tikai agrajās rīta stundās, tomēr -15°C šeit ir kaut kas nedzirdēts jau gadu desmitiem.

Kāpēc sniegs nelīp!?
Mani bērni pa nakti sakritušos 25 cm sniega sagaida ar sajūsmu. Visi skries ārā. «Plikos» gumijniekos un pat bez zeķēm kājās. «Vispār ārā ir auksti,» es tik paspēju noteikt. Pēc trīs minūtēm visi ir atpakaļ iekšā mājā. «Auksti. Drausmīgi auksti!» viņi sauc. Un ko es teicu!?

Tikmēr pieaugušie sociālajos medijos un man apkārt nesaprot, kāpēc nevar sniega pikas un sniegavīrus taisīt. Vieni veļ vainu uz klimata pārmaiņām, citi – uz gaisa frontēm no Sahāras, kas tieši virs Nīderlandes «saskrējušās» ar Krievijas sniega frontēm, un tā nu mums sasnidzis sniegs ar smilšu piemaisījumu. «Bet -5 °C sniegs nekad nelīp!» Šis mans skaidrojums neatrod ticīgas ausis, un tikai tad, kad uzstāju, ka man patiešām ir sniega pieredze, ka es zinu, kas ir sniegs un kā tas «uzvedas», cilvēki sāk ticēt. «Nemaz nezināju,» man tad atbild.

Nīderlande nav nekāda Vidusjūras valsts. Pēdējo reizi īsts sniegs te bija pirms pieciem gadiem, bet slapjš tas ir snidzis vai katru gadu. Pēdējā sniega drāma mums pieredzēta pirms astoņiem gadiem, kad pēkšņi sasniga liels daudzums un visa transporta infrastruktūra izbrīnā pilnībā apstājās. Vilcienu nebija, auto nevarēja pabraukt, pāris izmanīgu taksometru lielpilsētās tika izķerti un pilni piestūkāti ar līdzīgā virzienā braucošiem pasažieriem. Toreiz Nīderlandes dzelzceļš solījās mācīties no Norvēģijas, Šveices un citām sniega lielvalstīm, tomēr arī šogad jau pirmajā sniega dienā visi vilcienu reisi tika atcelti, un īsta dzelzceļa satiksme tā arī netika atjaunota nedēļas laikā.

Avīzes nepienāk, skolas slēgtas
Svētdien mans ciems bija kā izmiris. Britu «The Guardian» ziņo, ka Nīderlandē plosās sniega vētra Dārsijs. Ar kulbas riteni (tas ir ritenis ar lielu koka kulbu priekšā, kurā tad bērnus var sasēdināt) mēģinām savākt kaimiņu uz izmešanu nolikto kumodi. Vējš ir, sniegs krīt, bet ka tā būtu vētra... Ar mašīnu nevaram īsti piebraukt. Ceļš pat svētdienas pēcpusdienā nav tīrīts, tik pabērts smilšu un sāls maisījums, kaut gan šķūrētājkaisītājmašīnas vismaz četras reizes mūsu mājas logiem pabraukušas garām. Patiesībā nemaz nevaram izbraukt no stāvlaukuma, jo mašīnai vēl joprojām vasaras riepas.

Pirmdien paredzētā skolu atvēršana bērniem līdz 12 gadiem tā arī nenotiek. Sarkanais kods. Holandieši nespēj atminēties, kad vēl mācību iestādes būtu slēgtas laikapstākļu dēļ. Skola atsūta vēstuli, ka bērniem papildu brīvdiena, jo pedagogi nevarēšot tikt līdz skolai. Drukātās avīzes pirmdien tā arī nepienāk, patiesībā nemaz netiek nodrukātas, jo sniegs. Pārtikas lielveikali jau no pirmdienas ziņo, ka kavēsies piegādes mājās, jo sniegs. Smīnu, jo laika prognoze paredz sniegu un aukstumu visu nedēļu. Pēc nedēļas atkal sola sarkano kodu, bet nu jau tāpēc, ka ledains. Un atkal dažas skolas slēdz, jo tagad slidens.

Tikmēr «Tviterī» populārs kļuvis tēmturis «#rubberentegelparadijs». Nīderlande kā «#gumijflīžuparadīze» (atsauce uz tām flīzēm, ar ko drošības nolūkā mēdz izlikt bērnu spēļlaukumus) un valsts kā luksofors, kur iedegas te sarkana, te oranža, te zaļa gaisma. «Vai tiešām mēs esam kļuvuši tik infantili, ka nespējam paši noteikt riskus?» kāds retoriski jautā «Tviterī». Nedēļas laikā esam piedzīvojuši daudzus sarkanos kodus un vismaz mudinājumus kaut ko nedarīt.

Beidzot slido!
Sniega epopejas sākumā bija stingri noteikts nepikoties ar svešām mājsaimniecībām (pikošanās izpalika aukstuma dēļ). Kāda pašvaldība aizliedza cilvēkiem tās teritorijā parādīties ar ragaviņām, jo baidījās, ka ļaudis metīsies izmantot vienu no retajām augstajām Nīderlandes kāpām kā ragaviņu braukšanas kalnu. Augstu izciļņu mums ir maz, tik beigās izrādījās, ka kāpa ir citas pašvaldības teritorijā.

Savukārt mūsu ciems, kas, trīs lielu ezeru un desmitiem mazāku «peļķīšu» ieskauts, pamirušu sirdi gaidīja slidotājus. Kā varēs ievērot 1,5 m distanci? Tas, ka slidot nemaz nav iespējams ar mazāku distanci, kaut kā atbildīgajiem bija piemirsies. Pirmie drosmīgie jau slido trešdien – tas ir, pēc trim aukstām naktīm ar vidējo temperatūru ap -5 °C, kamēr pa dienu labi ja -2 °C. Ledus krakšķ un brakšķ. Pēc vēl divām dienām piemājas stāvlaukums pilns ar mašīnām jau astoņos no rīta, pusotra kilometra atbraukšana līdz mājām man prasa 20 minūtes, un pusdienlaikā visi ceļi uz Romu, nē, tas ir manu ciemu, tiek slēgti iebraucējiem. Nīderlandē beidzot slido!

Tomēr ar nedēļu aukstuma nepietika slavenajam «Elfstedentocht». Tas ir masu slidošanas pasākums ar kopējo garumu ap 200 km caur 11 Ziemeļnīderlandes pilsētām. Holandiešiem tas ir gluži vai reliģisks rituāls, ko gan reti nākas piekopt (pēdējo reizi 1997. gadā), bet katru ziemu, kad temperatūra nokrītas zem nulles, visi gaida – būs vai nebūs. Šogad daži mēģināja bilst, ka «kroņa» dēļ taču nemaz nevar, bet nevarēja īsā aukstuma dēļ. Mūsu ciemā pēdējā aukstajā dienā ledus vienā no ezeriem cilvēku pūļu dēļ pāršķēlās uz pusēm. Kaimiņi, kas tieši tolaik tur atradās, teicās, ka slidojoši prom pa ledu, kas šūpojies ūdenī. Tagad gan slidas droši var likt pa-trepēs un bēniņos, jo gan jau atkal būs gadi pieci jāgaida uz tik brašu slidošanu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ne pabraukt, ne papikoties

Kategorijas