Lielākā dāvana svētkos

2021. gada 19. februāris 00:00

354

Baušķeniece Kitija Upelniece atzīmējusi 40. dzimšanas dienu

Jubilāre kopš dzimšanas dzīvojusi Bauskā, arī karjera un darba dzīve ieguldīta mazpilsētā. Pašlaik Kitija Upelniece pirmo gadu strādā par skolotāju Bauskas pamatskolā. Uzaugusi kā vidējā trīs bērnu ģimenē kopā ar vecāko māsu Aiju un brāli Māri.

Pērn sākāt strādāt skolā. Kur sakņojas interese par pedagoga profesiju?
– Nāku no skolotāju dinastijas – mana mamma un vecākā māsa ir skolotājas. Esmu audzināta būt mērķtiecīgai un neatlaidīgai, mamma mēdza mudināt: «Nav tāda «nevaru», ir – «negribu», un to tu vari mainīt!» Bērnībā gan nesapņoju kļūt par skolotāju. Mana pirmā pieredze saistībā ar skolu bija ļoti traumatiska. Mācoties Īslīces pamatskolā, pirmajā klasē nepaveicās ar audzinātāju. Toreiz piedzīvotais stiprinājis manu pārliecību tagad, kad pati esmu skolotāja. Kopš esmu uzņēmusies atbildību par saviem «pirmīšiem», vienmēr paturu prātā – mans uzdevums ir nodrošināt, lai skolēns mācību procesā justos emocionāli droši. Drošība ir pamatu pamats, bērnam skolā jājūtas gaidītam. Jādrošina nebaidīties kļūdīties. Kļūdas mūs veido, un pats svarīgākais ir piecelties pēc kritiena. Tad kļūmes var pārtapt par lielu dzīves dāvanu. Skolā man patika tie mācību priekšmeti, ko pasniedza aizrautīgi skolotāji, jo viņu degsme bērnus aizrauj. Kad mācījos Vecsaules skolā, palaimējās satikt ļoti labus pedagogus – matemātikas skolotāju Annu Guļkeviču un Laumu Rubeni, kura mācīja vēsturi.

Pēdējie 20 dzīves gadi veltīti darbam ar pašas izloloto deju grupu «Lēra». Kā deja kļuva par dzīves daļu?
– Mūzika, deja un skatuve vienmēr nākušas kopā ar mani. Tas, šķiet, noticis pilnīgi dabiski, it kā pats par sevi. Bet iedrošinājumu dzīves lielajai aizrautībai ar deju sniedza pedagoģe Tamāra Ļisovcova, kad darbojos Vecsaules skolā tautas deju grupā. Pamanījusi, ka meitenēm interesē radošas izpausmes dejā, skolotāja mums ierosināja pašām trenēties diskodejās, kā tās tolaik dēvēja. Tā arī pašas sākām veidot dejas, meklējām mūziku un kustējāmies lenšu magnetofona atskaņojuma pavadījumā. Bet, kad mācījos Bauskas vidusskolā, iesaistījos deju kolektīvā «Jandāls».

Pēc vidusskolas mācījos kultūras menedžmentu, bet studiju programmas neloģiskuma un sava dumpinieciskā rakstura dēļ studijas atstāju neilgi pirms galaeksāmeniem. Nolēmu darīt pavisam ko citu – sāku strādāt uzņēmumā «Bauskas alus» par uzskaitvedi grāmatvedībā. Vēlāk studēju «Turībā», kur ieguvu pirmās pakāpes augstāko izglītību grāmatvedībā un finansēs. Bet cilvēks jau nevar aiziet no tā dzīves mērķa, kas viņam lemts. Mani palūdza vadīt deju nodarbības Bauskas kristīgās skolas bērniem. Tas ļoti aizrāva, pēc darba grāmatvedībā skrēju uz skolu. Cik tie bija jauki bērni, tādi radoši un brīvi kustībās! No astoņiem dejotājiem sākumā piecu gadu laikā interesentu pulks pieauga līdz 60. Tur arī meklējami «Lēras» veidošanās pirmsākumi. Kopā ar skolas 3. un 4. klases grupas dejotājiem piedalījāmies 2005. gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Kad izveidojās «Lēra», tas man bija ļoti dinamisks laiks – darbs uzņēmumā «Bauskas alus» un Kristīgajā pamatskolā, nodarbības ar «Lēru», pati biju atsākusi dejot «Jandālā» – enerģija bija kaut kur jāliek. Strādājot ar deju grupu, vienlaikus studēju un ieguvu diplomu deju un ritmikas pedagoģijā. Viegli ir mācīties, ja zināšanas uzreiz var likt lietā. Man nepietiek ar to, ko man stāsta, pašai vajag izmēģināt un iet visam cauri. Ļoti mīlu savus dejotājus – gan bijušos, gan tagadējos. Rudenī bija ļoti skumji, kad vairs nevarējām būt kopā. Dejot nāk ne jau tādēļ, lai iegūtu pakāpes, vietas vai diplomus. Cilvēks nāk pie cilvēka – tā ir enerģijas apmaiņa. Ceru, ka kādreiz atkal varēšu griezties dejā ar savu «Lēru». Kustības nāk par labu jebkurā vecumā. Meitenēm noteikti jādejo – tas veido stāju, iznesību un grāciju. Deja norūda raksturu, cīņas sparu, disciplīnu un mērķtiecību.

Kā deju pedagoģe kļuva par sākumskolas 1. klases audzinātāju?
– Vēl nesen – 2019. gada rudenī – Bauskas Valsts ģimnāzijas 100 gadu jubilejas sarīkojumā sarunā ar skolotāju Guntu Dzeni sacīju: «Nekad mūžā es nestrādātu par skolotāju!» Un, lūk, – pēc mazāk nekā gada jau stāvēju klases priekšā. Vārdam «nekad» ir liels pretspēks. Pagājušajā gadā pandēmijas dēļ deju grupas «Lēra» 20 gadu svinības izpalika. Kopš marta kolektīvs palika bez dejām, līdz ar to es – bez darba. Nesaskatīju iespēju attālinātām mācībām dejā un mūzikā. Sēdēt bez darba bija grūti, esmu radusi pastāvīgi izpausties. Nonākot krīzes situācijā, šķiet – esam bēdu ielejā, taču vēlāk izrādās, ka tur pērles bijušas...

Man ir viegli, jo dzīvei ir pamats, pie kā turēties un uz ko paļauties. Paļaujos, ka Dievs dos to, ko varu paveikt. Bauskas pamatskolā nokļuvu, jo mani vadīja, mudinot «zvani!». Sāku strādāt, un kopš 2020. gada esmu arī pedagoģijas studente Latvijas Universitātē programmā «Sākumizglītības skolotājs». Un atkal ir paveicies – ņemot vērā iepriekš iegūtās kvalifikācijas izglītībā, mani uzņēma uzreiz otrajā kursā. Pašlaik mācos tieši to, kas man klasē vajadzīgs, – latviešu valodas, matemātikas un dabaszinību mācību metodiku. Ko apgūstu, uzreiz varu izmantot darbā ar pirmklasniekiem. Jāatzīst, ka iepriekš nebiju apjautusi, ka man ir vēl citi talanti un dotības.

Vai skolotājas darbs 1. klasē ir grūtāks par iepriekšējo?
– Noteikti – nē! «Lērā» man bija atbildība par visu procesu no sākuma līdz beigām, arīdzan jāzina, kas notiek ar katru no 120 dejotājiem sešās grupās. Šeit ir sistēmas atbalsts – vide, mācību līdzekļi un tehnoloģijas. Lai gan arī skolā ir iespēja radoši izpausties, jauns «divritenis» tomēr pašai nav jārada. Ir liels prieks, ka varu strādāt ar bērniem, esmu pasargāta no bezdarbības. Man ir ļoti aktīvs dzīvesveids, izglītojos pati un mācu bērnus. Ļoti patīk, ka varu mācīties kopā ar skolēniem daudzpusīgi dažādos priekšmetos. Mēģinu bērna acīm ieraudzīt, kā izskatīsies tas, ko likšu viņiem priekšā. Klasē ir 15 brīnišķīgi, runātīgi un atraktīvi skolēni. Nebija grūti iesākt šo darbu. Un ir vēl ieguvumi – varu izrādīt savu sievišķību – no skapja izvilkt citu apģērbu, uzlikt rotas, nomainot mūžīgo treniņtērpu. Patiesībā pati esmu pārsteigta, ka man patīk būt skolotājai. Kad Ziemassvētkos bērniem sacīju «jūs man esat lielākā dāvana svētkos», arī pretī saņēmu to pašu – «skolotāj, jūs esat dāvana mums».

Kā pirmklasnieki uztver pandēmijas ierobežojumus un attālināto mācīšanos?
– Bērni ir gudri, informēti un saprot situāciju – viņi zina, kas ir «kovid» un kas ir Kariņš. Strādājam tiešsaistes platformā, skolēni ir ļoti zinoši tehnoloģijās. Grūti ir dažiem, kuriem nav datora, jo telefonos sekot līdzi ir daudz grūtāk. Individuālajās klātienes konsultācijās veicu pārbaudes darbu, lai saprastu, kā veicies pirmajā nedēļā. Biju pārsteigta par tik labiem rezultātiem!

Vai jūsu ģimenei vecāku izaicinājumi vēl priekšā?
– Jā, mūsu ģimenē aug Elizabete, kurai drīz būs septiņi gadi un rudenī kļūs skolniece. Bet Leonardam vasarā paliks pieci gadiņi. Lai gan neesmu mudinājusi, meitai ir liela interese par deju, patīk balets, piemīt baletdejotājas stāja. Kad vēl tas bija iespējams, iesākām braukt uz baleta nodarbībām Rīgā.

Ja jums būtu jādod bērnam tikai viens padoms dzīvei, ko jūs teiktu?
– «Tu vari visu, ko tu spēj savā galvā iedomāties. Ja arī rezultāts būs cits, vēlāk redzēsi, ka tavs ceļš būs veidojies no tā, ko biji iedomājies,» tā es teiktu. Mani kā pedagoģi «noplacina», ja dzirdu: «Es neko nevaru, nezinu.» Sakiet, dariet, jautājiet – tikai tad redzu, kā varu palīdzēt un ievirzīt. Ja bērns zaudē interesi un zina tikai to, ka nevar un negrib, domāju, daļa atbildības jāuzņemas arī ģimenei. Ja mājās viss ir labi, tad ar bērnu arī būs labi. Dzīvē bērni vecākiem mēdz teikt paldies par to, ka palīdzējuši pārvarēt «es negribu».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lielākā dāvana svētkos

Kategorijas