Attiecības ir vērtība

2021. gada 12. februāris 00:00

685

Baušķeniece Gunita Ūdre atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Jubilāre pēdējos 30 gadus dzīvojusi mūspusē, bet dzimusi un uzaugusi Rīgā. Taču bērnības atmiņas vairāk saistās ar vietām tālu no galvaspilsētas. «Puse manas sirds pieder Vidzemei, kur dzīvoja viena vecmāmiņa, otra – Višķiem pie Daugavpils, kur aizvadītas bērnu dienas pie otras vecmāmiņas. Vasaras mēneši laukos bija zelta vērtē,» atklāj Gunita. Vecmāmiņas bijušas apveltītas ar lielu humora izjūtu. No Latgales vecmammas mantota kristīgās ticības pieredze un paļaušanās uz Dievu. «Tas visu dzīvē ietekmē,» pauž Gunita. No otras – gūta mīlestība uz lasīšanu un atjautības uzdevumu rēķināšanu.

Bērnības aicinājums
Būdama otra vecākā no bērniem piecu atvašu ģimenē, Gunita iesaistījusies jaunāko pieskatīšanā un audzināšanā. Jo īpaši rūpējusies par 13 gadus jaunāko brāli Jāni. Tagad atzīst: «Man patika ņemties ar bērniem, tas ir aicinājums jau kopš bērnības.»
Skolas laikā aizrāvusi matemātika un interesējusi mūzika, beigusi mūzikas skolu. Vēlējusies arī turpināt muzikālo izglītību, tomēr pirmās profesionālās izvēles ceļš aizvedis pavisam citur. Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas iestājusies Bulduru sovhoztehnikumā mācīties dārznieka profesijā. Tagad atzīst, ka patiesībā par to lielas intereses nebijis. «Pirms tam neko par dārzu nezināju – kad ko sēj un kad ko novāc,» ar smaidu atceras Gunita. Dārznieka darbā strādājusi vien tehnikuma prakses laikā Iecavā. Vēlāk atgriezusies pie bērnībā apjaustā aicinājuma – bijusi auklīte bērnudārzā. Tur pedagoga darbs ieinteresējis vēl vairāk, un Gunita kļuva par audzinātāju pirmsskolas iestādē. Arī mūzikas joma nepalika tikai nodarbe bērnībā, vēlāk pedagoģe strādājusi par mūzikas skolotāju. Arī tagad ir bērnu un jauniešu deju kopas koncertmeistare, lai gan pašlaik nodarbi apturējusi pandēmija.

90. gadu vidū pedagoģe sāka strādāt Bauskas Kristīgajā pamatskolā, kur iesākumā bērnus mācījusi mūzikas un rokdarbu zināšanās. Vēlāk, līdz pat skolas slēgšanai 2011. gadā, bija matemātikas skolotāja. Kopš bērnības matemātika ir Gunitas mīļākais mācību priekšmets. Iespējams, tas mantots no matemātikas pasniedzējiem – tēva un vecmāmiņas.

Mācot citus, vienlaikus studējusi, ieguvusi diplomus vairākās augstskolās un dažādās specialitātēs. Latvijas Kristīgajā akadēmijā apguvusi sociālo darbu, Latvijas Universitātē iegūta kvalifikācija ekonomikā un grāmatvedībā, bet Liepājas Universitātē – matemātikas skolotāja diploms. Vēl Gunita papildus apguvusi speciālo pedagoģiju, kas pielietojama bērniem ar īpašām vajadzībām. «Studēšana allaž bija pakārtota manām tā dzīves brīža interesēm un vajadzībām,» pauž jubilāre.

«Iekāpt audžuģimenes kurpēs»
Gunita Ūdre ir Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas Zemgales ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra «AIRI vecākiem» vadītāja un sociālā darbiniece. Centrs izveidots 2019. gadā, bet ar SOS bērnu ciematu Īslīcē speciāliste sadarbojas jau kopš 2004. gada, tur strādājot par sociālo pedagoģi.

Arī par sociālo darbu Gunitai interese bijusi izsenis, viņa stāstīja: «Sākotnēji tas man saistījās ar interesi par veciem cilvēkiem, par viņu bagāto dzīves pieredzi. Domāju, arī tajā esmu guvusi ietekmi no vecmāmiņām.» Pašlaik profesionālajā darbā sniedz atbalstu aizbildņu un audžu ģimenēm, adoptētājiem. Bet šajā jomā darbojusies jau vairāk nekā desmit gadus, būdama biedrības «Azote» dalībniece.

Gunitas ikdienas pienākumi saistīti ar mācību organizēšanu un vadīšanu topošajiem audžuvecākiem un adoptētājiem. Arī vecākiem, kuri jau ir ieguvuši šo ģimeņu statusu, organizē pilnveides kursus un seminārus. Speciāliste skaidroja, ka 10 x 3 stundu mācību kurss topošajiem audžuvecākiem un adoptētājiem tagad ir obligāts. Apgūstot kursā teorētiskās zināšanas un risinot praktiskus uzdevumus, cilvēkiem palīdz saprast, vai viņi patiesi vēlas kļūt par audžuvecākiem. Mācības liek «iekāpt audžuģimenes kurpēs» un pārliecināties, vai tas būs pa spēkam. Svarīgi topošajiem audžuvecākiem dot iespēju neformālām sarunām ar pieredzējušajiem, kuri tam jau ir «gājuši cauri». Viņa uzskata, ka pašlaik audžuvecākiem pieejams salīdzinoši liels speciālistu atbalsts, psihologiem ir daudz vairāk praktiskās pieredzes. Vēl pirms gadiem desmit nebijis pieejams reāls psihologu padoms, un viņu ieteikumi visbiežāk bija derīgi tikai teorētiski.

Atteikties no visa «pareizā»
G. Ūdre organizē regulāras nodarbības atbalsta grupā arī esošajiem audžuvecākiem. «Svarīgi, ka vecāki var savā starpā izrunāties par problēmām, gūt pieredzi cits no cita. Šajā grupā saprotamies no pusvārda, un cilvēki ir pateicīgi par kopīgajām nodarbībām. Diemžēl tagad klātienes tikšanās nevar notikt, un ne visi var iesaistīties attālinātā saziņā,» stāstīja speciāliste. Viņa uzsver, ka SOS bērnu ciematā ir liels atbalsts speciālistu darbam, un par to saka: «Organizācija rūpējas par darbiniekiem, lai viņi varētu vislabāk palīdzēt cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams.» Gunita kā mācību trenere ir pārliecinājusies, ka cilvēki sākumā uz mācību kursu atnāk ar pavisam citu skatījumu uz audžuvecāku lomu. «Saņemot reālus praktiskus risinājumus no pieredzes, viņi daudz dziļāk par to domā un daudzpusīgāk uz to raugās,» atklāj speciāliste.

G. Ūdre skaidro, ka izaicinājumi bērnu audzināšanā audžuvecākiem mēdzot būt ļoti dažādi, problēmas atšķiras arī dažādos vecuma posmos. Piemēram, kā īstenot bērna saskarsmi ar bioloģisko ģimeni? Reizēm audžuvecākiem nākas izjust apkārtējās sabiedrības spiedienu jeb – «citi no malas zina labāk». Gunita pauž: «No malas – nevar zināt! Ir jēga uzklausīt tikai tos cilvēkus, kas tev ir nozīmīgi un kas patiesi var palīdzēt. Ir jārēķinās, ka, kļūstot par audžuvecāku, var mainīties draugu loks, iespējama atsvešināšanās no ierastās sabiedrības. Audžuvecākam jāapzinās, ka bērns neatnāk kā balta lapa, kurā var sākt kaut ko glīti «rakstīt», tajā daudz kas jau ir «uzrakstīts». Lai būtu veiksmīgs audžu-vecāks, nepietiek būt labam cilvēkam. Nereti jāspēj atteikties no visa «pareizā», iziet ārpus sava komforta zonas. Ne katrs tam ir gatavs. Taču domāju, ka ir arī daudz cilvēku, kas to varētu darīt, bet viņi paši to nezina.»

Paveicies ar draugiem
Gunita ir mamma sešpadsmitgadīgajai Undīnei un piecpadsmitgadniekam Robertam. Lepojas ar bērniem un atzīst, ka viņi palīdzējuši saprast pašai sevi – saprast, ka galvenais dzīvē ir attiecības. «Attiecības ar Dievu palīdz sakārtoties arī attiecībām ar tuvajiem cilvēkiem. Lai uzturētu konfliktu, vajag vismaz divus cilvēkus, bet, lai pārtrauktu, – pietiek ar vienu. Attiecības ir vērtība, ko nevar atņemt vai nozagt, par tām ir vērts rūpēties. To arī cenšos iemācīt saviem bērniem,» pauž jubilāre.

Gunita ir gandarīta, ka var dzīvot lauku mājā, kur savs dārzs, dīķis, suns un kaķis. Kopā ar dēlu atklājuši sev jaunu hobiju – kopīgu makšķerēšanu. Ir iekopts dārzs, paši izaudzē tomātus un zemenes, tur arī puķes. Gunitai patīk aromātiskie kumelīšu un peoniju ziedi – smaržas raisa bērnības atmiņas par vecmāmiņas dārzu. «Darbošanās dārzā man ir īsta terapija, un lauku miers ir tik dziedējošs! Lai gan esmu nākusi no Rīgas, tā nesaista, tur – viss tik bezpersonisks. Man ir tuvs mazpilsētas šarms, kur ik uz soļa var sasveicināties ar pazīstamiem cilvēkiem,» atklāj jubilāre.

Viņa gan atceras, ka sākumā nav bijis viegli iedzīvoties Zemgalē, šeit izjutusi lielu aprēķinu cilvēku savstarpējās attiecībās. Šķitis jocīgi, ka cilvēki nevar cits citam palīdzēt tāpat vien, bez atlīdzības. Taču tagad Gunita lepojas, ka iemantojusi patiesus draugus, kas jau paaudzēs ir šejienieši. «Bet tie jau ir citi zemgalieši. Man ar draugiem tiešām ir paveicies. Grūtās dzīves situācijās atklājas, kuri patiesi ir draugi un kuras attiecības ir vērtīgas,» pauž jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Attiecības ir vērtība

Kategorijas