Latvijā izjūt lielāku brīvību

2021. gada 5. februāris 00:00

Baušķenieks Normunds Ruža atzīmējis 50. dzimšanas dienu

Pēdējos 15 gadus jubilāra dzīvesvieta ir Bauskas vecpilsētā, bet uz Bauskas rajonu viņa ģimene pārcēlusies no Daugavpils, kad bijis divu gadu vecumā. Šeit raduši mājvietu pie vecmāmiņas tagadējā Rundāles pagasta Ziedoņu ciemā.

Apziņa par darbu
Jau agrā Normunda bērnībā vecāku ģimenes dzīve izirusi, kopā ar jaunāko brāli Raivo uzauguši vecmāmiņas paspārnē. Viņa zēnus audzinājusi stingrībā, netrūcis pienākumu un darbu, kas obligāti paveicami pirms skriet savās gaitās. «Kad dārzs bija izravēts, tikai tad varēja doties uz upi peldēties,» atceras Normunds. Vasarā prieku sagādāja peldēšana – upe tuvu, bet ziemas izklaidēs liela vieta bija slidošanai kopā ar draugiem. Pirmais melnbaltais televizors viņu mājās iegādāts tikai 1978. gadā.

Pēc ceturtās klases beigšanas vairākas vasaras Normunds pavadījis pie tantes Silvas Vecsaules ciemā, kur strādājis un pelnījis algu kolhoza lauku brigādē. Tur vasaras garumā darba saturs mainījās līdz ar veicamo kolhoza saimniecībā. Bija jātīra gan lopu fermas, gan kaltes un šķūņi, sagatavojot tos ražas laikam. Kad sākās siena vākšana, strādājis pie sapresētā siena ķīpu savākšanas no lauka un iekraušanas šķūņos. Ķīpu celšana bijis izaicinājums pusaudža fiziskajam rūdījumam, mazās – pa spēkam vienam, bet lielās cēluši pa diviem. Kad sākās labības pļauja, zēnus norīkoja kombainieriem par palīgiem, tad tikuši arī pie kombainu «skrūvēšanas». «Zinājām, ka darām darbu, par ko maksās algu, bet strādājot nauda nebija prātā. Vienkārši bija apziņa, ka jāceļas un darbs jādara,» pauda jubilārs. Vasaras beigās brāļu nopelnītais tērēts viņu praktiskām vajadzībām. Kopā ar vecmammu pirkuši visu skolai nepieciešamo – apģērbu un mācību piederumus.

Skolā – sports un raķetes
No 1. līdz 8. klasei Normunds mācījies Iecavas internātskolā. Lielākā daļa laika pavadīta skolā, jo mājās varēja nokļūt tikai pēc stundām sestdienās. Skolā iesaistījies dažādos interešu pulciņos, daudz arī sportojis – nodarbojies ar vieglatlētiku, specializējies skriešanā, bijis gargabalnieks. Normunds atzīst, ka viņam paveicies ar ļoti labiem sporta skolotājiem – Baibu Gāgu internātskolā un treneri Elmāru Gāgu, pie kura trenējies papildus ārpus mācību stundām.

Zēnu skolā aizrāvušas daudzpusīgas radošas aktivitātes – nodarbojies ar kokapstrādi, iesaistījies pīšanas un zīmēšanas pulciņos. Taču visvairāk interesēja radiotehnikas un raķešu pulciņi. Normunds vēl tagad var precīzi aprakstīt, kā zēni gatavojuši raķetes. Rīkotas arī raķešu sacīkstes. Dalībnieks, kura raķete lidojumā augšup izrāvās visaugstāk, bija uzvarētājs. «Man parasti bija pirmā vieta, brālim – otrā,» skolas dienu sasniegumus atklāj Normunds. Radiotehnikas pulciņā raisītā interese un gūtā pieredze Normundu nav atstājusi dzīves laikā. Arī tagad viņam ir sava darbnīca, kur remontē elektroierīces un instrumentus.

Rūdījums gūts Usurijskā
Pēc skolas beigšanas Normunds sāka patstāvīgas darba gaitas Bauskas rajona Patērētāju biedrībā, strādājot par krāvēju. Vēlāk, ieguvis autovadītāja tiesības, bijis šoferis.

Jubilārs pieder vīriešu paaudzei, kam vēl negāja secen iesaukšana obligātajā karadienestā PSRS bruņotajos spēkos. Dienesta vieta atradās netālu no Usurijskas pilsētas Ķīnas pierobežā, ap 7000 km tālu no Latvijas. Usurijska atrodas Krievijas galējos dienvidaustrumos. «Armija man iemācīja vīrišķību, kārtību un disciplīnu, spēt pašam par sevi pastāvēt,» atklāj Normunds. Dienesta laikā bijis operators-mehāniķis komandiera bruņumašīnai «BTR-60» (no krievu val. – БТР). Nodarbojies ar militārajiem sporta veidiem – trenējies tuvcīņā. Apguvis prasmes darboties ar tuvcīņas ieroci – automāta durkli jeb «štiknazi». Pie Usurijskas klimata nepieradušam, laika apstākļi bijuši visai skarbi. Ziemā – stiprs sals ar mitru vēju, kad gaisa temperatūra mēdza nokrist pat līdz -380C, bet vasarā – karsts un mitrs laiks. Beidzot divu gadu dienestu armijā, Normunds bija ieguvis jaunākā seržanta pakāpi.

Salīdzinājumi un atziņas
«Man vajag patstāvību un savu vietu,» pauž Normunds. Pēc dienesta armijā atsācis darbu Patērētāju biedrībā, bet 1994. gadā sācis savu biznesu – izveidojis radio un televizoru remontdarbnīcu. Vēlāk strādājis bijušajā Bauskas piena kombinātā un «Vides servisā».
Jubilārs izmēģinājis arī došanos peļņā uz ārzemēm. Trīs gadus strādājis Anglijā, kur guvis interesantu pieredzi gan darba ziņā, gan skatījumā uz dzīvi vispār. Tostarp gūtas atziņas par būtiskām atšķirībām starp dzīvi Latvijā un Anglijā. Strādājis Ragbi pilsētā, kas savu vārdu guvusi no regbija spēles nosaukuma, jo tiek uzskatīta par šīs spēles dzimšanas vietu. Apmešanās mājvietu Normunds radis ārpus pilsētas, «Straumēnu» dienesta viesnīcā, ik rītu ar velosipēdu mērojot piecus kilometrus ceļā uz darbu. Strādājis preču krautuvē, kur maizes produkcijas sūtījumi no Francijas bija jāpārkrauj uz Anglijas paletēm. Viens cilvēks dienā pārkrāvis līdz piecām tonnām preču. «Anglijā iebraucējiem smagi jāstrādā, tāpēc pašam sevi jāuzpasē, lai nesabeigtu veselību. Algā nebija nekādi daudzie tūkstoši, bet ģimeni varēja uzturēt un atļauties nopirkt, ko gribas. Bija, ko atsūtīt uz mājām un ko iekrāt,» atklāja Normunds. Viņš atzina, ka paveicies ar darbā iekārtošanas aģentūru – patiešām rūpējās par cilvēkiem. Arī darba apstākļi bijuši labi, pozitīvas attiecības ar vadību un kolektīvā, kas pārsvarā sastāvējis no latviešiem un poļiem.

Jubilārs pārliecinājies par augsto dzīves līmeni Anglijā, kur viss ir kā salikts pa plauktiem. Taču, lai nokārtotu kādas formalitātes, ilgi jāgaida. Attieksme no varas iestādēm pret cilvēkiem notiek stingri pēc likuma. Angļi paši strādā tikai vadošos darbos, ir ļoti atbildīgi, precīzi, arī prasīgi pret citiem. Novērojis, ka Anglijā ir augsta sociālo dienestu darbinieku atbildība un laba sociālās apdrošināšanas un pakalpojumu sistēma. Situāciju Latvijā jubilārs raksturo tā: «Šeit sociālā sistēma ir ļoti sliktā stāvoklī, vecie ļaudis un bērni nav aizsargāti. Valstī joprojām valda korupcija, tā sit nabadzīgos pie zemes.»

Pērn Normunds atgriezies Latvijā un atklāj savas izjūtas šādi: «Gribējās uz mājām, jo tur tomēr esi svešumā. Šeit izjūtu lielāku brīvību, pats varu vairāk panākt bez citu starpniecības un varu justies brīvi arī valodas ziņā.»

Ēdienu gatavo ar mīlestību
Jubilārs ir tētis diviem dēliem – pieaugušajam Andrim un sešpadsmitgadīgajam Dāvidam, kurš uzaudzis Normunda un Sarmītes ģimenē kopā ar pusbrāļiem Kristianu un Dzintaru. Jubilārs ir gandarīts, ka arī Dāvids nodarbojas ar sportu, un lepojas ar dēla panākumiem – iegūtām zelta, sudraba un bronzas medaļām, kas skaitāmas desmitos.

Normunds atklāja, ka patīk darboties virtuvē, prot izcept dažādus pīrāgus. Viņam krājumā receptes no «krievu» laikiem, virtuves mākslā skolojies no vecmāmiņas, tantes un māsīcas. Vecmāmiņa jau mazu zēnu iesaistījusi pīrāgu cepšanas procesā. Bet Normunda mājās iecienītākie viņa gatavotie ēdieni ir pankūkas un cepti kartupeļi. «Tētis vislabāk prot izcept kartupeļus,» mēdzot sacīt ģimenē. «Lai radītu labu ēdienu, vajag gan izdomu, gan ievērot pareizu sagatavošanu. Ja kaut kas par daudz vai par maz – nebūs tas. Jāgatavo ar cieņu un mīlestību, tad būs garšīgi,» uzsver Normunds.

Normundam ir savs vērtējums par Bausku – pilsēta ar ļoti centralizētu plānojumu, upju un skaistu ainavu ieskauta. «Protams, daudz kas vēl jāsakārto, bet, salīdzinot ar padomju laiku, paveikts ir ļoti daudz. Īpaši priecē Bauskas pils atdzimšana, izveidotā atpūtas vieta pie Dambja ielas un Brīvības bulvāris. Sakārtotas Rīgas un Plūdoņa ielas, kur agrāk cilvēki baidījās staigāt.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvijā izjūt lielāku brīvību

Kategorijas