2021. gada dabas simboli

Materiālu, izmantojot dabasdati.lv, delfi.lv, LETA un citus avotus, sagatavojusi INĀRA SUDARE

2021. gada 2. februāris 00:00

193

Dabaszinātņu nozaru biedrības Latvijā nominē savvaļas faunas un floras sugas

Katru gadu dažādu dabaszinātņu nozaru biedrības Latvijā nominē kādu savvaļas faunas vai floras sugu par gada dabas simbolu. Tā sabiedrība tiek informēta par to bioloģiju un ekoloģiju, aizsardzību un iespējām iesaistīties sugas saglabāšanas aktivitātēs.
Par 2021. gada putnu – laukirbi, dzīvnieku – pelēko un balto zaķi, kā arī par augu – parasto ķimeni «Bauskas Dzīve» jau rakstījusi. Tagad kārta dažām citām gada sugām.

Kukainis – spīļaste

Par 2021. gada kukaini Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) izvēlējusies spīļasti. Spīļastes jeb ādspārņi ir izskata ziņā viegli pazīstami kukaiņi. To raksturīgākā iezīme ir spīles vēdera galā, kas nereti izraisa bijību un pat bailes no šiem kukaiņiem. Lai arī spīļaste tiešām ir spējīga spīles kustināt un pat ar tām iekniebt, tomēr tas tiek darīts tikai brīžos, kad kukainis jūtas apdraudēts, – aizstāvoties.

Spīļastes ir sugu ziņā neliela kukaiņu kārta – Latvijā konstatētas piecas sugas. Diezgan liela skaidrība ir vien par parastās spīļastes esamību Latvijā, pārējo četru sugu sastopamība būtu skaidrojama un precizējama. Tāpēc LEB šogad aicina sabiedrību fotografēt spīļastes, jo vismaz divas sugas var būt cilvēku mītņu tuvumā.

Sēne – smailā stiklene
Latvijas Mikologu biedrības nosauktā gada sēne – smailā stiklene – ir Latvijā visbiežāk sastopamā un visvieglāk atšķiramā stikleņu suga. Cepurītes krāsa variē no dzeltenīgas līdz oranžai un pat izteikti sarkanai. Smailo stikleni viegli atšķirt no citām stikleņu sugām – šai sugai un arī tās varietātēm augļķermeņi ievainojumu un iespiedumu vietās melnē. Smailajai stiklenei galvenie draudi ir biotopu izzušana un to kvalitātes samazināšanās, zemes izmantošanas izmaiņas un slāpekļa piesārņojums.

Ģeovieta – Staldzenes stāvkrasti
Biedrība «Ziemeļvidzemes ģeoparks» nosauca Latvijas 2021. gada ģeovietu. Šogad par gada ģeovietu pēc plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas izvēlēti Staldzenes stāvkrasti, kas atrodas Kurzemē un ir sešus kilometrus garš jūras krasta posms uz ziemeļiem no Ventspils.

2001. gada rudens vētras atklāja Staldzenes depozītu – joprojām lielāko bronzas laikmeta depozītu Baltijas valstīs. Jūras erozija veido stāvkrastus, bet vienlaikus ir arī to apdraudējums.

Publisks izglītojošs pasākums, veltīts Latvijas 2021. gada ģeovietai – Staldzenes stāvkrastiem –, tradicionāli plānots septembra nogalē, kad pasaulē atzīmē Ģeoloģiskā mantojuma dienu. Plānots pārgājiens ar ģeologu piedalīšanos, un paredzams izvietot stendu ar skaidrojumu par šīs vietas ģeoloģiju un citām dabas vērtībām.

Gliemis – birztalas vīngliemezis
Latvijas Malakologu biedrība par 2021. gada gliemi izvirzījusi birztalas vīngliemezi «Cepaea nemoralis». Mērķis ir pievērst uzmanību diskusijai par ievestām, invazīvām un vietējās faunas sugām Latvijā.

Birztalas vīngliemezis varētu būt ievests Latvijā apmēram pirms 200 gadiem, iedzīvojies. Atradnēs tas sastopams nelielās teritorijās, nav uzskatāms par kaitēkli. Invazīvās sugas var būt dažādā veidā nonākušas Latvijas teritorijā. Tās ir ieguvušas kaitēkļa statusu, piemēram, Spānijas kailgliemezis, melngalvas mīkstgliemezis. Lielākā daļa Latvijā sastopamo gliemju sugu ir vietējās faunas sugas, proti, Latvijas teritorija iekļaujas to dabiskajā sugas areālā.

Dzīvotne – upju straujteces un dabiski upju posmi
Latvijas Dabas fonds par 2021. gada dzīvotni izvēlējies upju straujteces un dabiskus upju posmus – Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājamu biotopu. Šī dzīvotne ietver upju straujteces – upes un upju posmus ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju tecējumu, kā arī visus citus dabiskos, nepārveidotos upju posmus neatkarīgi no straumes ātruma. Latvijā kopumā ir aptuveni 12 400 upju ar kopējo garumu 37 950 kilometri, un aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst šai dzīvotnei.

Ar katru straujteci un dabisku upes posmu saistās vesela pasaule – gan zem ūdens, gan krastos un arī piekrastes zonā. Te ir mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, un straujteces ar akmeņainu vai oļainu grunti ir vienīgā dzīvotne sugām, kuras pielāgojušās dzīvei strauji tekošos, ar skābekli bagātos ūdeņos – tās ir dažādas zivju, kukaiņu, gliemju, augu un citas sugas, lielākā daļa no tām – retas un aizsargājamas. To vidū ir ziemeļu upes-pērlene, upes raibgliemezis, biezā perlamutrene, sārtaļģes batrahospermas un hildenbrandija, strauta nēģis, strauta forele, alata u. c.

Sūna – līklapu novellija
Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa par 2021. gada sūnu izvēlējusies nelielu aknu sūnu – līklapu novelliju («Nowellia curvifolia»).

Šī sūna sastopama saimnieciskās darbības maz skartos, sugām bagātos egļu mežos un ir dabisko meža biotopu indikatorsuga. Līklapu novelliju visbiežāk atrod uz trupošām egļu vai priežu kritalām, sevišķi to pēdējās sadalīšanās stadijās – pēc mizas nokrišanas. Pa gabalu tā izskatās kā mazi brūngani vai zaļgani pavedieni. Sūnas krāsa ir atkarīga no apgaismojuma – noēnotās vietās tā ir zaļgana, atklātās – sarkanīga līdz brūngana. Bieži vien kritala ir blīvi noaugusi ar šo sūnu un izskatās brūngani sarkana jau no attāluma.

Bezmugurkaulnieks – zebrzirneklis
Par 2021. gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība izvēlējusies zebrzirnekļu («Salticus») ģinti no lēcējzirnekļu («Salticidae») dzimtas. Šīs ģints pārstāvji ir ar svītrainu ķermeni. Svītrains šajā gadījumā ir vēders, bet galvkrūtis ir melnas ar baltiem plankumiem, norāda biedrībā.

Bieži tiek pieņemts, ka kukaiņu ķeramos tīklus veido visi zirnekļi, bet tā nebūt nav – zebrzirnekļi ir bieži sastopami, tīklus neveidojoši un aktīvi medījoši zirnekļi.

Lapseņzirneklis, mārīšzirneklis, nu arī zebrzirneklis – visi kļuvuši par kāda gada bezmugurkaulnieku.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

2021. gada dabas simboli

Kategorijas