«Lielup’s abas malas mūžam nesadalās...»
Grāmata – piemineklis novada vēsturei un tā izcilajiem ļaudīm
Edgars Strazdiņš grāmatas «Grāvendāle starp divām Mežotnes zemēm» priekšvārdā raksta: «Šo pētījumu un apceri es – grāvendālietis un mežotnieks piecās paaudzēs – veltu saviem novadniekiem un viņu pēctečiem, kurus interesē vēsturiskās saknes un piederība.(..) Grāmatas mērķis ir sniegt uzziņu par maz zināmu vēsturi, iezīmēt bagāto kultūrvēsturisko novadu, radīt lepnumu par savu senču zemi.»
Lasot grāmatu, nav ne mazāko šaubu, ka autors savu mērķi ir sasniedzis. Tā ir spožs vēsturiski dokumentālā žanra paraugs, kas lasītāju iedrošina izzināt dzimtas saknes un pārliecina, ka to darīt nekad nav par vēlu. Edgars Strazdiņš gan atzīstas, ka izpētes laikā radusies izjūta, ka viņš vēl paguvis ielēkt aizejoša vilciena pēdējā vagona pēdējās durvīs. Koppbildē, 1924. gada fotogrāfijā, kurā redzami Mežotnes pagasta izcilākie ļaudis, pētniecības gaitā daudzu gadu garumā viņam izdevies pazīt labi ja divas trešdaļas tajā redzamo cilvēku. Taču autora entuziasms nav zudis, un viņš jo-projām tic jauniem, negaidītiem atklājumiem, kam gluži nejauši līdzdalīgi varam kļūt arī mēs.
Šādas grāmatas netop dažu mēnešu vai pāris gadu laikā. Par ceļu, kāds noiets, «Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu Edgaru Strazdiņu. Intervija notikusi neilgi pirms Edgara Strazdiņa jubilejas, ko grāmatas autors svinēs 31. janvārī.
Ar tēva ceļakarti sirdī
Kas motivēja un pamudināja uz gadiem divdesmit «iekrist» pētnieka detektīva lomā?
– Daudzus gadus man tā bija tikai aizraušanās, izzinātkāre un vēlme saprast pagasta, tuvākās apkaimes un to cilvēku pagātni, par kuriem tik daudz biju dzirdējis no tēva Edgara Strazdiņa. Vēlāk apjautu, ka esmu šo ceļu sācis ar tēva doto karti sirdī.
Vēsture mani interesēja kopš skolas gadiem, pateicoties Pilsrundāles skolas skolotājai Rudītei Gustiņai. Pretstatā padomju nospiedošajai gaisotnei viņa ārkārtīgi izteiksmīgi prata vadīt vēstures stundas, un tās es ļoti gaidīju. Mans mīļākais rakstnieks bija Laimonis Purs. Vēstures klātbūtne, netālais Mežotnes pilskalns, rosināja manu iztēli un interesi, es dzīvoju teiku un nostāstu pasaulē, jo mans tēvs Edgars Strazdiņš jeb Egus bija izcils stāstnieks. Padomju dzīves ikdienā viņš ilgu laiku bija klusētājs. Bērniem par neseno pagātni daudzās ģimenēs neko nestāstīja, lai viņi naivumā skaļi neizpļāpātos. Bet, kad pusaudža gados piemājas saimniecībā mums atradās kopīgs darāmais, tēvs lēnām atvērās un sāka aizgūtnēm stāstīt par tuvējo apkārtni, mājām un dzimtām, kas tajās dzīvo vai bija dzīvojušas. No visa tā es varēju uzburt savu pasauli un veidot priekšstatu par mūsu patieso vēsturi: kaimiņmāju likteņiem, aizsargiem, leģionāriem, Mežotnes baznīcu, tās mācītājiem un draudzi.
Tikai pēc tēva nāves 2009. gadā sāku pētīt visas pieejamās liecības. Es sekoju viņa atstātajiem orientieriem par pazudušo ezeru, par Kaupenmuižu, par Grāvendāles muižas dedzināšanu, ko Pirmajā pasaules karā paveica ne vācieši, ne boļševiki, bet mūsu pašu armija. Latvijas valsts vēstures arhīvā, baznīcas grāmatās, vecajos preses izdevumos un cilvēku atmiņās es meklēju un atradu faktoloģisku apliecinājumu mana tēva stāstiem. No tiem man jau bija skaidrs, ko meklēt, zināju par šo izcilo personību nozīmi mūsu Grāvendāles pagasta un Latvijas vēsturē: Arvīds Klāvsons – žurnālists, politiķis, Teodors Baltalksnis – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Atis Maturs – tautskolotājs, folklorists, Voldemārs Kalniņš – pagasta vecākais un mežotnieki tautsaimnieki Kārlis Ķēniņš un Valdis Ārents. Tie ir stipri vārdi un stipri cilvēki, mūsu toreizējā lauku inteliģence, ko nežēlīgi «samala» kari, nodevības un izsūtīšanas.
Mans tēvs, ja vien būtu dzīvs, noteikti varētu būt manas grāmatas līdzautors. Šī grāmata radās lēni, sākumā pat neapzināti. Materiāls krājās it kā izzināšanas un pētniecības prieka labad. Paziņas un draugi, arī skolotāja Gustiņa, zinot par manu aizraušanos, mudināja, lai rakstu grāmatu. Cilvēki, kuru stāstus uzklausīju, bija vēl parliecinātāki, ka tādai grāmatai noteikti jābūt.
Vai ir gandarījums par paveikto?
– Jā, ieguldīto nodēvēt par mūža darbu varbūt būtu par skaļu, bet ir gandarījums par to, ka lasītāji to uzņem atzinīgi. Daudzi teic, ka grāmata atver ceļu pašiem uz savas dzimtas vēsturi, un atgādina, ka varbūt viss vēl nav nokavēts un ne viens vien atradīs ierosmi pētījumiem par savu dzimtas koku. Varbūt grāmata varētu būt noderīga «novadu mācības» stundās skolā.
Grāmatā ir plašs vēsturiskais materiāls gan par uzvārdu došanu latviešiem, par mājasvārdu izcelsmi, par saimnieku kārtas veidošanos Mežotnē utt. Kāpēc jums tas likās nozīmīgi?– 2000. gadu sākumā ieinteresējos par vietvārdiem un vecvārdiem, īpaši sāku pētīt Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta mākslīgā intelekta laboratorijā izveidoto Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīcu, abonējot to. Man likās tik īpatni skanoši «Ģīnas», «Krausurbji», «Juskas», «Širvji»... Kādi vārdi! Šie skan gluži citādāk nekā pēc agrārās reformas nacionālās romantikas iespaidā jaunsaimnieku izvēlētie «Ausmiņas», «Krīvi», «Zemgaļi»
u. tml., kam nebija vēsturiska pamatojuma. «Lielkaupeni» kļuva par «Upmaļiem», «Mazkaupeni» – par «Zemgaļiem» utt. Biju šokā, kad «Letonikas» bibliotēkā atklāju vietvārdu krājumu par Mežotnes pagastu, kurā 30. gadu beigās bija apkopoti desmitiem pļavu, strautu, kalnu nosaukumi. Pēc tam tos sāku meklēt pazīšanai dabā. Bet pamatu valodnieka Jura Plāķa vietvārdu krājumam par Mežotnes (Grāvendāles) pagastu bija izveidojis un 1893. gadā Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļai iesniedzis neviens cits kā skolotājs Atis Maturs.
Mana pieredze liecina, ka izpēte ir detektīvžanrs. Ceļš mani aizveda arī uz Ameriku pie Rolfa Ekmaņa, žurnāla «Jaunā Gaita» redaktora un citiem trimdiniekiem. Viens no veidiem, kā centos sazīmēt 1924. gada kopbildē redzamos cilvēkus, bija kapusvētku apmeklēšana. Bieži vien tā bija vienīgā reize, kad dzimtu pēcteči pulcējās vienuviet un viņus varēja uzrunāt. Interesanta epizode man bija Latvijas Valsts vēstures arhīvā, šī pati jau minētā fotogrāfija stāvēja labi redzama uz mana galda. Garām gāja kāds biežs arhīva apmeklētājs, ko biju jau ievērojis, un viņš jautāja: «Vai tā ir Rīgas Angļu ģimnāzija?», atbildēju: «Nē, tas ir mans Mežotnes pagasts!» Tā, lūk, mēs izskatāmies!
Grāmata ir laista klajā. Bet kāda īsti bija tās tapšana? Vēsturiskā materiāla bija ļoti daudz.
Vai bija plāns, kā to sakārtot, kur likt?
– Kad izpētes darbs, ieskaitot Mežotnes baznīcas digitalizēto baznīcas grāmatu studijas, jau bija «uzņēmis apgriezienus», mans mērķis joprojām nebija grāmata. Es visiem tikai atbildēju, ka rakstu grāmatu, bet patiesībā tā joprojām bija materiālu vākšana un pētīšana.Teikt kādam, ka tu raksti grāmatu, ir liela kļūda. Lai uzrakstītu šādu darbu, vajadzīga pilnīgi cita pieeja. Taču, pateicoties tam, ka materiāla bija pārpārēm, reālais rakstīšanas laiks aizņēma ne vairāk par astoņiem mēnešiem. Manu uzdevumu atviegloja tas, ka, sākot rakstīt, jau zināju, ka izdevējs būs man labi zināms apgāds SIA «Madris», ko vada Skaidrīte Naumova, un literārā redaktore – Ina Eglīte.
Vai no jūsu intervētajiem cilvēkiem kādi jau ir devušies mūžībā, kas būtu pelnījuši grāmatu vismaz paturēt rokās?
– Jā, vispirms mani vecāki. Tēvs aizgāja mūžībā 2009. gadā, bet mamma Zeltīte Strazdiņa jau 1997. gadā, jo kolhoza darbos bija sabeigta veselība. Sāp sirds par to, ka pagājušā gada nogalē mūžībā devusies Biruta Višķere Mežotnē. Viņa būtu viena no pirmajām, kam būtu gribējies uzdāvināt šo grāmatu... Aizgājuši viņsaulē arī Rolfs Ekmanis, Ģirts Zeidenbergs (ASV), Ziedonis Purvs, bet daudzi vēl ir ar mums. Ļoti pietrūkst grāmatu izdošanai tik pierasto atvēršanas svētku, kad varētu pateikt paldies tās tapšanas līdzdalībniekiem.
Mežotnes sirds ir pukstējusi Lielupes kreisajā krastā, un tā ir dzīva, jūs turat savu roku uz tās pulsa. Vai ārpus šīs grāmatas palika daudz materiāla?
– Jā, stāstu varētu turpināt vēl un vēl. Un, visticamāk, tas ir jādara – mūsu pašu dēļ, mūsu sirdsatmiņas dēļ. Tas nav solījums, bet drīzāk mans iekšējs aicinājums.
Lasītāju un izdevuma atbalstītāju viedokļi
Aija Kivriņa dzimtas mājas «Ķopji» mantojumā atguva 1991. gadā un ir septītā paaudze, kas tur dzīvo. Viņa stāsta: «Grāmata man ļoti patīk, izziņas materiāls ir īsta, aizsniedzama vēsture tepat līdzās. Kad sāku braukāt uz dzimtas mājām, jutu, ka mani kaut kas ļoti velk atpakaļ. Par «Ķopjiem» biju daudz dzirdējusi no vectēva Nikolaja Muhina, viņa stāsti man likās kaut kas nereāls. Man «Ķopjos» patika, te jūtos labi joprojām. Meita jau ir astotā paaudze šeit.
Mana mamma Marija Genovefa tika izsūtīta kopā ar ģimeni uz Omskas apgabalu, viņa tikko bija sākusi apmeklēt skolas pirmo klasi. Mamma pēc īpašuma atgūšanas savās mājās nevēlējās atgriezties, par daudz sāpīgi tas bija. Vēlāk 2004. gadā tomēr pārcēlās un pēc trim gadiem 67 gadu vecumā nomira.»
Aivars Okmanis, Rundāles novada domes priekšsēdētājs:
«Par finansiālu atbalstu grāmatai lēmām 2020. gada jūnijā, kad bijām saņēmuši iesniegumu, un jau jūlijā parakstījām līgumu par finasiālo atbalstu. Uz komitejas sēdi bija ieradusies izdevniecības SIA «Madris» vadītāja, un vņi iepazīstināja gan ar izdevumu kopējo tāmi, gan ļoti pārliecinoši pamatoja šādas grāmatas nepieciešamību kā novadam, tā Latvijas kultūrai kopumā. Jau iepriekš varējām iepazīties ar topošās grāmatas fragmentiem. Nepieciešamā izdevumu kopējā tāme bija vairāk nekā pieci tūkstoši eiro, apgāds lūdza vienu tūkstoti.
Mums nebija nekādu šaubu par šī projekta vērtību un nepieciešamību. Autora Edgara Strazdiņa, mūsu novadnieka, grāmatā ieguldītais darbs raisīja visdziļāko cieņu, un mēs nolēmām piešķirt lielāku summu – pusotru tūkstoti. Grāmata ir laista klajā, un esam gandarīti, ka varējām šādu pelnītu atbalstu sniegt.»
Ilze Zvaigzne, Viesturu pagasta bibliotēkas vadītāja:
«Uz grāmatas lasīšanas eksemplāru jau izveidojusies rindiņa. Daudzi izdevumu ir iegādājušies. Tiem, kuri ar saviem stāstiem un materiāliem piedalījās grāmatas tapšanā, autors Edgars Strazdiņš to ir uzdāvinājis. Viesturiešiem šī grāmata ir ļoti nozīmīga, taču tajā ir arī unikāli materiāli par Mežotnes baznīcu un tās apkārtni. Zinu lasītājus, kuri pēc vecajām kartēm mēģina restaurēt un izprast ainavu, kāda tā bijusi, iepazīt vietu un māju vārdus. Turklāt, neraugoties uz milzīgo faktu materiālu, grāmatu ir viegli lasīt, tās valoda ir patīkama un saistoša. Daudzi iedzīvotāji grāmatā pazīst kaimiņu dzimtas un likteņus. Piemēram, plašo un novadā cienīto Ārentu dzimtu un daudzas citas.»
Skaidrīte Naumova, SIA «Madris» vadītāja: «Šī grāmata noteikti atšķiras no daudzām satura ziņā, vēsturiskā apjoma un faktu blīvuma ziņā. No Edgara Strazdiņa savāktā fotomateriāla un faktu materiāla vien varētu izdot grāmatu. Apbrīnojama ir autora pacietība un mērķtiecība. Tādu autoru ar tik milzīgu ieintersētību un sava novada mīlestību reti gadās sastapt. Šāds izdevums mums nebūtu pa spēkam bez Rundāles novada pašvaldības finansiālā atbalsta. Kad tikāmies ar novada vadību un deputātiem, nebija diskusiju par to, vai šāda grāmata vajadzīga. Lēmums par atbalstu bija vienprātīgs.»
Zaiga Ārente, Viesturu pagasta pārvaldes darbiniece:
«Autors ir ieguldījis milzīgu darbu šīs grāmatas tapšanā, varam būt tiešām lepni, ka mums ir tāds cilvēks. Grāmatu ir interesanti lasīt, gribas pazīt vietas, kādas tās kādreiz bijušas, bet šodien vairs nav. Taču dabai neko nepadarīsi, – ūdeņu bagātos gados, piemēram, strauts savu vietu parāda, neraugoties uz meliorētajiem laukiem.
Valdis Ārents ir mana vectēva brālis. Daudzi no mūsu dzimtas ir palikuši uzticīgi savam novadam, dzīvo un strādā šeit. Izdevumu var lasīt kā mācību grāmatu, tam ir liela vērtība arī Latvijas kontekstā. Esmu dzirdējusi, ka tie, kas nav vietējie, jūt vēlmi pārstaigāt un apskatīt bijušā Grāvendāles pagasta zemi un māju vietas. Daudziem atmiņā ir Edgara tēvs Egus, kā viņu dēvēja, jauks runātīgs cilvēks, par viņu mums ir vislabākās atmiņas.»
Ina Eglīte, grāmatas literārā redaktore:
«Edgara Strazdiņa darbs man, literārajai redaktorei ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, bija patīkams pārsteigums ne tikai no saturiskā viedokļa (plaša, dziļa, rūpīga vēsturisko materiālu izpēte, vispusīgas zināšanas, personiskās atmiņas, pieredze, tolerance utt.), bet arī valodas ziņā.
Autora valodai nudien var ļauties ar baudu. Apbrīnojami, kā vārdi lasītāju pārceļ laikā, ļauj iejusties tā laika atmosfērā un pat just tēlu noskaņojumu. Kā teicis Marks Tvens: «Atšķirība starp pareizo vārdu un gandrīz pareizo vārdu ir kā atšķirība starp zibeni un jāņtārpiņu.» Lūk, šo robežu Edgars Strazdiņš jūt intuitīvi! Viņam ir spoža valoda – apvidvārdi, tostarp vecvārdi, metaforas, epiteti utt., bet tas nav speciāli, mākslīgi veidots – viņš vienkārši raksta tā, kā jūt. Un savukārt mēs lasot varam just –, rakstot šo grāmatu, autors ir darījis to, ko liek sirds.»
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»