Svarīgi, kā cilvēks pats jūtas

2021. gada 22. janvāris 00:00

543

Baušķeniece Agita Vanaga atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Teju trīs desmiti dzīves gadu aizritējuši Bauskā, bet Agitas dzimtā puse ir Mores pagasts tagadējā Siguldas novadā.

«Karstais punkts» laukos – autoveikals
Ģimenē bijuši trīs bērni, Agita jaunākā un uzaugusi kopā ar jaunāko no brāļiem – Edvīnu. Bērnība pagāja laukos, mamma strādājusi govju fermā par slaucēju. Tā bija populāra lauku profesija. Kā tolaik bija ierasts, lopkopēju bērni no mazotnes gāja kopā ar vecākiem uz darbu. «Vēl biju maza un trausla meitene, kad jau dzīvoju pa fermu. Pratu rīkoties ar govju slaucamajiem aparātiem,» atceras Agita. Nācās iet arī ganos, bet tas gauži nepaticis, jo ganīšana tāda nīkšana vien bija.

«Man kopš bērnības patīk būt darbībā. Tā vienmēr bijis – visu dzīvi esmu vienā skriešanā. Un neizjūtu to kā grūtumu, tāds ir mans raksturs un dzīves stils,» atklāj jubilāre. Agitas bērnībā laukos visvairāk iecienītas bijušas aktīvās, skrienamās spēles vairākiem dalībniekiem – «Septiņi puļķīši», «Tripāters» un paslēpes. Kad sagribējies kādu salduma našķi, bērnībā populārākā bija cukurmaize. Tas bija ātri un vienkārši – maizes šķēli samērcē zem ūdens krāna, uzber cukuru un – prom uz pagalmu.

Īsta izklaide meitenei šķita reizes, kad kopā ar mammu varēja iet uz autoveikalu, kas atbrauca reizi nedēļā. «Tas bija īpašs gadījums. Sanāca ļaudis ar «tačkām» no apkārtnes, autoveikals bija nedēļas «karstais punkts». Varēja dzirdēt, ko tantes pārrunā, tas bija tik interesanti! Ļoti gribējās būt cilvēkos,» stāstīja Agita. Bērnības atmiņās iespiedušās baltās, saltās ziemas un pie skolas sienas garu garā rinda ar pieslietām slēpēm. Ziemā bieži uz skolu ceļš mērots slēpojot.«Šogad manā jubilejas dienā ziema atkal ir tikpat balta kā bērnībā,» pauda A. Vanaga.

«Tu redzēji Ļeņinu?»
Mazotnē un pusaudzes gados iepazinusi darbu ar lopiem, pēc skolas beigšanas Cēsīs Agita izvēlējusies mācīties zootehniķa specialitātē toreizējā Smiltenes sovhoztehnikumā. Vairāk gan vēlējās kļūt par veterināri, bet nebijusi droša par iestājeksāmeniem. Tehnikumā allaž bijusi starp aktīvākajiem. Kultorga amatā esot, organizējusi daudz tuvāku un tālāku ceļojumu PSRS teritorijā. Ne reizi vien būts Maskavā, ceļots uz vairāk nekā 2200 km attālo Siktivkaras pilsētu Komi Autonomajā Republikā Krievijā. «Kad dēlam stāstīju, ka Maskavā Mauzolejā savām acīm esmu redzējusi Ļeņinu, viņš pārjautāja: «Tu redzēji Ļeņinu?» Savukārt mani izbrīnīja, ka viņam tas šķiet interesanti,» stāstīja jubilāre.

Agita Bauskā ir ieprecējusies. Pirms dažiem gadiem ar vīru Uldi nosvinētas sudrabkāzas, bērni Iluta un Toms ir pieauguši. Jubilāre ir vecmāmiņa diviem meitas dēliem – Markusam un Patrikam; priecājas, ka bērni un mazbērni dzīvo tuvumā. Agita ir gandarīta, ka kopā ar vīru bijuši kāzu vedēji diviem brīnišķīgiem pāriem. Jau pirmie vedamie esot viņiem «uzlikuši liegumu» būt par vedējiem citiem pāriem, sacīdami: «Lai tikai mums būtu bijušas labākās kāzas!»

Jubilārei patīk ceļot, iespēju robežās ik gadu kopā ar vīru dodas atpūtā, iepazīstot dažādas zemes. Pēdējais, iespaidiem spilgtākais bijis ceļojums Horvātijā. Kā ļoti aizkustinošu Agita atceras Turcijas ceļojumā piedzīvoto, kad tūristus vakariņās viesnīcas restorānā pārsteidzis personāla muzikāls apsveikums ar dejošanu. «Vēlreiz gribētu atgriezties Ungārijā. Kādi tur vīna pagrabi!» atceras ceļotāja. Pagājušajā gadā bija iecerējuši doties uz Baltkrieviju, nu tas atlikts uz nezināmu nākotni.

Darbs «iemetis» pie mašīnas stūres
90. gadu sākumā Agita strādājusi Bauskas tipogrāfijā. «Atceros, kā «Bauskas Dzīve» vēl silta nāca laukā no drukas iekārtas,» stāstīja jubilāre. Pēc tam bijis darbs tipogrāfijā Rīgā, pastāvīgās nakts maiņas bija nogurdinošas. Arī vēlāk, strādājot uzņēmumā «GEKA», ikdienas darbs bijis saistīts ar drukas darbiem. «Bija jau labi, bet visu laiku šķita, ka gribu darīt kaut citu vai vairāk. Man ir grūti atrasties visu dienu četrās sienās, vajag kustēties,» atzina Agita. Tāpēc pieņēmusi jaunu izaicinājumu – pieteikusies darbu rīkotājas amatā kažokzvēru audzētavā Iecavas novadā, tur ieguldīts vairāk par desmit darba gadu. «Zvēri prasa lielu darbu, brīvdienu tikpat kā nebija, noguru. Jāatzīst – tur daudz iemācījos vadības jomā, kas tagad ļoti noder,» atzina Agita.

Tagad otro gadu jubilāre strādā menedžeres darbu telpu uzkopšanas firmā, un šis darbs ir pa prātam. «Uzkopšana ir tik sievišķīgs darbs, un visu laiku esmu kustībā – darba uzdevumi daudzviet visā Latvijā. Pašlaik neplānoju meklēt ko labāku,» atklāj Agita. Pārsvarā uzkopšanu veic lielos objektos, sagatavojot telpas izmantošanai pēc būvdarbu un remontu pabeigšanas. Pagājušajā gadā būts komandējumos gan vienā Latvijas galā – Ventspilī, gan otrā – Rēzeknē. Pašai necerot, šis darbs «iemetis» pie mašīnas stūres. Lai gan autovadītājas tiesības ieguvusi jau pirms gadiem 20, vislabprātāk devusies ceļā ar auto, pie stūres sēžot vīram.
Agita pastāstīja, ka pirms daudziem gadiem mācījusies Līderības akadēmijā pašapziņas veicināšanas kursos. Tur bijis jāatbild uz jautājumu, ko tu gribētu savā dzīvē mainīt. «Atbildēju – gribu pati braukt pa Rīgu. Bet tas nenotika vēl turpmākos 15 gadus, un tad – pēkšņi notika! Neticēju, ka kādreiz pati stūrēšu mašīnu līdz Rēzeknei. Dzīve piespieda, un esmu ļoti pateicīga par to,» pauda jubilāre. Agita ir gandarīta, ka tagad var izbaudīt brīvdienas, jo iepriekšējā darbā savu brīvo laiku apdalījusi.
Attieksmē pret šo un darbu vispār Agitai ir savi principi: «Darbs jāizdara kārtīgi; nevar būt atrunas – nevaru, nesanāk – ir jābūt. Par pakalpojumu cilvēki maksā, un pretī jābūt adekvāti paveiktajam.»

Čigānu dejas – temperaments un uguns
Jubilārei tīkamākā vieta Bauskā ir Mūsas krasts, kur ir arī viņas ģimenes māja. Kopā ar vīru mēdz pastaigāties gar upi un pavērot pīlīšu rosīšanos. Agitai patīk pirtī iešana un nūjošana, labprāt tiekas draugu pulkā. Tagad, kad pandēmijas dēļ tas liegts, ar draudzenēm uztur pastāvīgu «čatu» telefonā. «Esam kopā, tikai attālināti,» pauž Agita. Draudzeņu kopa veidojusies deju grupā «Jasmīna». «Mums ir fantastiski draudzīgas attiecības un daudz kā kopīga. Cita citai palīdzam, bēdās vienu neatstājam,» atklāj Agita. Apmēram desmit gadus jubilāre ir eksotisko deju grupas dalībniece; pašlaik šīs nodarbes pietrūkst. «Ļoti patīk čigānu dejas. Temperaments un uguns – tā es tās raksturotu,» pauda dejotāja.

Agita kopā ar draudzenēm no deju grupas mēdz ar savu priekšnesumu pārsteigt arī kāzu un jubileju svinībās. Reiz devušās uz kāzām, par kurām iepriekš zinājušas, ka daļa viesu būs no Bulgārijas. Šaubījušās – kā dienvidnieki uzņems gaišās latvietes čigāniešu lomās? «Bija sajūsma un aplausi, kādus nebijām pieredzējušas nekur. Priekšnesums kulminēja ar to, ka arī paši bulgāri pievienojās dejai. Mēs viņiem bijām kā dzirkstele! Latviešus allaž vilkšus jāvelk dejot, īpaši – vīriešus,» atzina Agita.

Lielo šampanieti vēl tukšos
Dzīves 50. jubileju atzīmējusi pavisam šaurā ģimenes lokā. Svētku mielastā bijis medījuma ēdiens – brieža gaļas veltnīši ar krāsnī ceptiem kartupeļiem. Agita var justies lutināta, jo viņas ģimenē ēdienkarti plāno un maltītes gatavo vīrieši.

«Jubilejas reizē bija skumīgi par to, ka nevaru būt kopā ar visiem, ar kuriem vēlējos. Bet svinības nav atceltas, tikai pārceltas, tad arī tukšosim «milzu» šampanieša pudeli, kas palika neatvērta. Es nebēdāju par gadiem – svarīgi, kā cilvēks pats jūtas, nevis vecums,» pauž jubilāre. Viņa atklāja, ka vārds Agita, tulkojot no latīņu valodas, nozīmē ‘labā’. Arī dzimšanas datums ir zīmīgs – saīsinātā sešciparu pierak-stā to var vienādi lasīt no abiem galiem, spoguļrakstā – 17.01.71. «Tas ir kas labs cilvēka liktenī,» pārliecināta Agita.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svarīgi, kā cilvēks pats jūtas

Kategorijas