BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Aizdegsim mīlestības sveci tautas dzejniecei Kornēlijai Apškrūmai

Valentīna Pozņaka Andrejmuižā Brunavas pagastā
Laikraksta arhīvs

2021. gada 22. janvāris 00:00

55
Aizdegsim mīlestības sveci tautas dzejniecei Kornēlijai Apškrūmai

Tautā mīlētās dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzīves ritums pārtrūka šī gada 11. janvārī Valmieras slimnīcā, uz baltā sniega atstājot mūžzaļu viņas bagātīgā mūža pavedienu, kas aizved uz visdārgāko mājvietu viņas bērnības zemē – «Dauguļu» saimniekmājām Palsmanes pagastā, toreizējā Valkas apriņķī, kur 1937. gada 12. aprīlī sākās dzejnieces dzīves gājums. Pati dzejniece saka: «Tur manas pasaules uztveres pirmsākumus veidoja vecāki un daba – meži, purvi, pļavas un toreiz vēl burvīgā Vizlas upīte.» Ar Kornēlijas bērnības atmiņām var iepazīties viņas prozā sarakstītajā atmiņu grāmatā «Piektais gadalaiks».

Smiltenes pusē
Skolas gaitas viņai iesākās Sikšņu pamatskolā un turpinājās Smiltenes vidusskolā, kur jau tad sāka izpausties viņas literātes talants, rakstot skolas literārajam žurnālam un piedaloties dzejas konkursos. Smiltene vienmēr ir bijusi viņas mīļākā pilsēta, kur pagājuši jaunības skaistākie gadi. Ne velti pašā mūža nogalē šai pilsētai ir veltīti šādi vārdi: «Viss labākais, mīļā, no Tevis man dots, no jaunības līksmes līdz rietam, svēts kamēr būs šīs puses ļaudīm Tavs gods, Tu stāvēsi lepna šai vietā.»

Pēdējo dzīves gadu «mājvieta» Kornēlijai bija sociālās aprūpes namā Smiltenē, kur bija iespēja tikties ar jaunības dienu draugiem un sev tuviem un mīļiem cilvēkiem.

Arī man apciemojuma reizē 2020. gada 16. augustā bija mīļa tikšanās ar dzejnieci, kad viņa man uzdāvināja vienu no saviem pēdējiem dzejoļu krājumiem «Mīļumvārdi, apsveikumi, vēlējumi» ar īsu ierakstu, jo roka vairs īsti neklausīja prāta pavēlnieci. Tāpat šajā ciemošanās reizē iepazinos ar viņai ļoti tuvu un sirsnīgu cilvēku, kurš bija kopā ar Kornēliju pēdējā laikā gandrīz ikdienā, jo bija tik daudz vēl uzrakstītu vārsmu, kuras tapa, kad dzejniece bija zaudējusi redzi, bet kādam šīs dzejas rindas bija jāatšifrē un dažreiz jāpieraksta, lai, iespējams, taptu vēl kāds dzejas krājums… Šis cilvēks ir Smiltenē pazīstama veterinārārste, Smiltenes tehnikuma pedagoģe Biruta Birken-šteina. Viņa arī dāvāja Kornēlijai «Zelta rudeni» – pastaigu ratiņkrēslā pa skaisto, veco Smiltenes parku, pēc kuras tapa arī dzejolis «Atvadu vārdi Smiltenei».

Virešu pagasta bibliotēka un Mirdza Ķempe
Pēc vidusskolas beigšanas Kornēlija studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet veselības dēļ mācības bija jāpārtrauc. Pēc studijām Rīgā ceļš atpakaļ veda uz dzimto pusi, 1958. gada 1. septembrī sākot vadīt Virešu bibliotēku toreizējā Alūksnes rajona Virešu pagastā, tur aizvadot vairāk nekā četrdesmit trīs mūža gadus. Tā bijusi viena no Latvijas labākajām bibliotēkām, uz kuru smelties pieredzi brauca kolēģi no visas Latvijas. Kornēlijas darbs šajā laikā ir arī attiecīgi novērtēts – 1981. gadā apbalvota ar medaļu «Par izcilu darbu», 1985. gadā – ar medaļu «Darba veterāns», 1987. un 1995. piešķirti Latvijas Kultūras ministrijas godaraksti. Jau 1975. gadā Kornēlijas Apškrūmas vadītajai bibliotēkai piešķirts «Teicama darba bibliotēkas» nosaukums.

Ar savu darbu Virešu pagasta bibliotēkā, ar iesaistīšanos vietējā sabiedriskajā dzīvē, ar savu sirdī izauklēto dzeju Kornēlija ir ieguvusi patiesu cieņu Virešu iedzīvotāju vidū.

Kā pateicība no Virešu pagasta ļaudīm un visa tagadējā Apes novada iedzīvotājiem Kornēlijas piemiņai ar Apes novada un Virešu pagasta darbinieku atbalstu ir tapusi piemiņas ekspozīcija Virešu novadpētniecības centrā «Mājvieta», kas ierīkota vienā no viņas vadītās bibliotēkas telpām.

Vairākus gadus Kornēlija veidoja arī laikraksta «Malienas Ziņas» literāro lappusi «Ezerlāse», konsultējot tās autorus un publicējot tajā arī savus dzejoļus. Viņa ir bijusi arī iniciatore, organizējot un vadot Vidzemes literātu saietus.

Vienlaikus daile vijās ar smalku humoru un asu prātu, jo Kornēlija ar labiem rezultātiem pārstāvēja savu pagastu un rajonu šaha turnīros.
Pati dzejniece saka: «Nokļūt uz dzejas ceļa palīdzēja Mirdza Ķempe, bet pa īstam uz tā nostājos, kad 1992. gadā iznāca dzejoļu krājums «Mājvieta».» Ar Mirdzu Ķempi, kura bija viņas iedvesmas avots un pirmo dzejoļu korektore, Kornēlijai bija lemts satikties arī Alvja Hermaņa izrādē «Atnāc mani vēl satikt», kas bija veltīta 20. gadsimta latviešu dzejniecēm – sievietēm: Austrai Skujiņai, Mirdzai Ķempei, Ārijai Elksnei, Velgai Krilei, Vizmai Belševicai un Kornēlijai Apškrūmai, izrādei izvēloties nosaukumu tieši no Kornēlijas dzejas grāmatas ar šādu pašu nosaukumu.

Iedrošinājums izdot pirmo dzejoļu krājumu «Mājvieta»
Dzejniece bijusi pateicīga toreizējai Gaujienas pagasta padomes priekšsēdētājai, manai māsai Veronikai Jurčai par to, ka Veronika viņu iedrošināja un palīdzēja izdot viņas pirmo dzejoļu krājumu «Mājvieta». Tāpēc dzejniece pateicībā Veronikai ir veltījusi šādas rindas, kas lasāmas grāmatā – veltījumā dzejnieces 70 gadu jubilejā «Kornēlijai – mīļumvārdu atgriešanās»: «Tu savu labestību vairāk dāvā tiem,/ Kas grib aiz sevis atstāt tik daudz vērta,/ Ka gaisma tiktu laikiem nākamiem.»

Šī dzejas krājuma pirmais metiens gaismu ieraudzīja ārzemēs dzīvojošo tautiešu salidojumā Gaujienā 1992. gada vasarā. Tas bija kā svaiga ūdens malks tautiešiem, kur dzejniece caur atmiņām par savu bērnības zemi palīdz izdzīvot īsto Latviju caur vectēva stādīto ābeli un vecmāmuļas austo segu, caur mežu, caur puķēm, caur Jāņiem un Ziemassvētkiem, caur Gauju un dažkārt caur skaudro sāpi par Latviju, jo dzejniecei sāp, ja mājvietās izdziest pavards, ja nav saskaņas, ja ««godaprātam» ar netikumu nav kauns pārgulēt» mūsu pašu mājvietā – Latvijā.

Labās atsauksmes par «Mājvietu» iedrošināja Kornēliju, un tā tapa nākamie krājumi «laikiem nākamiem».

Pēc neilga laika tika izdots «Mājvietas» otrais metiens skaistos linaudekla vākos. Ar šo grāmatu iesākās dzejnieces «iziešana tautās», kopumā izdodot vairāk nekā 50 dzejoļu, prozas un bērnu grāmatu.

Tikšanās ar dzejas cienītājiem Latvijas novados
Ar atklāsmēm savos dzejoļos Kornēlija ir iekarojusi lasītāju, it sevišķi lauku cilvēku, sirdis visā Latvijā, jo viņas vārdi uzrunā ar patiesumu un mīlestību, it kā tie būtu mūsu dziļi sirdī paslēptie vārdi, bet mūsu neizteiktie, jo mums tā nesanāk…

Dzejnieces radītie teksti rosinājuši komponistus ietērpt tos skaistās melodijās, pārtopot tiem par daudzām dziesmām, kuras tiek izmantotas arī kā skolu himnas un atskaņotas svētkos un jubilejās.

Kornēlija atzina, ka daudz prieka un arī izturības sagādāja tikšanās ar viņas dzejas cienītājiem. Viņa ar savu uzticamo komandu (dzejoļu tekstu mūzikas autori Lilitu Kauliņu un viņas dzejas teicēju un vienlaicīgi dziesmu izpildītāju Mētru Kalniņu) bija bieža viešņa kultūras namos un bibliotēkās visattālākajās Latvijas vietās. Šī «trīs zvaigžņu» komanda, kā viņas mīļi dēvēja klausītāji, 14 gadu laikā ar Kornēlijas talanta cienītājiem ir tikušās 198 reizes vairākās auditorijās gandrīz visos Latvijas novados. Arī Bauskas puses ļaudis netika aizmirsti. Tā 2005. gada 9. decembrī toreizējā Bauskas rajona Iecavā notika grāmatas «Dvēseles akvareļi» prezentācija. Savukārt Brunavas pagasta ļaudīm 2010. gada 28. decembrī bija iespēja tikties ar populāro trijotni.
 
Dzejniece, 2014. gada Jāņos ciemojoties pie manis Andrejmuižā, viesu grāmatā ierakstīja: «Savējais meklē savējo tad, kad dvēsele smeldz. Lai nekad mūsos nesarūs savējiem domātais zelts!»

Nenoliedzami, ka Kornēlija Apškrūma ir tautas dzejniece, ko apliecina arī saņemtās «Lielo lasītāju balvas» – par krājumu «Priekā un skumjās rakstīti panti» 2007. gadā un par krājumu «Atnāc mani vēl satikt» 2008. gadā. Par nopelniem Latvijas labā viņa 2007. gada 16. novembrī saņēma valsts apbalvojumu – Atzinības krusta sudraba goda zīmi.

***

Tautā mīļotā dzejniece 21. janvārī plkst. 13 Palsmanes kapos pavadīta garajā Dižgaru ceļojumā, pievienojoties saviem novadniekiem Jāzepam Vītolam, Elīnai Zālītei un Ojāram Vācietim.

Aicinu pieminēt mūsu dārgo dzejnieci Kornēliju Apškrūmu, iededzot mīlestības sveci. Reizē ar atvadu ziediem es ceturtdien nesu arī sveicienus no Bauskas puses ļaudīm.


«Tēvzemē»
Viens no skaistākajiem un patriotiskākajiem dzejoļu krājumiem «Tēvzemē» dziļi uzrunāja arī mani, un to kā dārgāko un paliekošāko dāvanu ar ierakstu es nosūtīju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Tautas grāmatu plauktam, kur tas glabāsies mūžīgi, jo arī Latvija būs mūžīga. «Tēvzemē» ir šādas rindas:

«Kamēr trīs zvaigznes
pār Latviju gaismu metīs,
kamēr vien latviešu valoda
tautai uz lūpām būs,
kamēr cits citam roku
pastiepsim draudzīgi pretī, –
pretspēka nebūs,
kas varētu uzvarēt mūs.»
Kategorijas

Kategorijas