Rīgas sargos – ar kolhoza tehniku

Aivars Tiesnesis, bijušā kolhoza «Iecava» priekšsēdētājs, tagad aizsardzības ministra padomnieks nodrošinājuma reformas jautājumos

Laikraksta arhīvs

2021. gada 19. janvāris 00:00

Barikāžu laikā par kolhoza «Iecava» priekšsēdētāju biju jau nostrādājis gadus četrus – savus cilvēkus labi zināju. Iecavā tolaik aktīvi darbojās Latvijas Tautas fronte, informāciju saņēmām gan no Tautas frontes aktīvistiem, gan no radio un televīzijas. Latvijas Televīzijas ziņās un vēstījumos īpaši emocionāli uzrunāja žurnālistes Veltas Puriņas gatavotie sižeti un viņas teiktais.

Bija pirmās barikāžu dienas pavēls vakars. Cilvēki sāka pulcēties pie bijušās kolhoza «Iecava» kantora ēkas (tagad Rīgas iela 49). Visi tolaik bijām ikdienā sabiedriski aktīvi un saliedēti, mums bija rosīga sabiedriskā dzīve – sports, pašdarbība, varbūt arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc cilvēki paši nāca, pulcējās un sprieda, ko darīt un kā rīkoties. Sanācām kādi 60 cilvēki, mēs visi bijām emocionāli gatavi atsaukties Latvijas Tautas frontes aicinājumam un doties uz Rīgu sargāt svarīgos objektus. Netālu no kantora atradās darbnīcas, kur glabājās kolhoza lielā tehnika, to tur arī remontēja. Pieņēmu lēmumu iedarbināt smago tehniku, kārtojāmies pa grupām un vienotā kolonnā devāmies uz Rīgu. Kolhoza autobusā brīvu vietu nebija.

Pie Baložiem mūsu kolonnu apstādināja miliču patruļa. Kā izrādījās, vienam no šoferiem nebija līdzi autovadītāja apliecības, kas tolaik bija obligāts nosacījums, bet miliči mūs tomēr palaida tālāk.

Vakars bija ļoti kluss, un ceļš pavisam brīvs. Aizbraucām līdz Rīgas autoostai, tur saņēmām ziņu no Latvijas Tautas frontes koordinācijas centra, ka mums būs jāsargā Rīgas Starptautiskā telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā. Tas bija ļoti svarīgs stratēģisks objekts, kas nodrošināja sakarus ar ārpasauli. Abās ielas pusēs bija izvietoti bluķi, smagā tehnika. Pirmajā naktī omonieši braukāja..., vēroja..., spriedzē un neziņā pavadījām nakti un visu nākamo dienu. Man palīdzēja mobilizēties un saprast situāciju reālā kaujas pieredze, ko guvu, dienot armijā, tolaik pat iedomāties nevarēju, ka šī pieredze noderēs šādā veidā.

Daudziem no mums mājās bija ģimenes, mazi bērni, piemājas saimniecībās un kolhoza fermās gaidīja lopi. Organizējām dežūras, mainījāmies, kolhoza autobuss cilvēkus veda uz un no Iecavas, bet kopējo iecavnieku skaitu gan saglabājām. Laiks bija pavēss, paši vedām pārtikas produktus no mājām, ierīkojām arī pārvietojamo lauku virtuvi.

Tad otrajā naktī sapratām, ka kauja ir uzvarēta un galvenais ir izdarīts, varējām droši pamazām doties uz mājām. Krīze bija pārvarēta, un tie, kurus gaidīja neatliekami mājas darbi, devās mājās pirmie.

Kad nolēmām doties uz Rīgu, neviens nezināja, kā viss beigsies un kas mūs sagaida, bet mūs visus – dažāda vecuma, uzskatu un tautību iecavniekus – vienoja pārliecība, ka mums jābūt tur klāt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Rīgas sargos – ar kolhoza tehniku

Kategorijas