Skaidrīte Baturoviča: «Baiļu nebija, tikai liela neziņa un nemiers»

2021. gada 19. janvāris 00:00

Skaidrīte Baturoviča, Vecumnieku novada Valles pamatskolas vēstures skolotāja, Latvijas valsts apbalvojumam «1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme» nepieteicās, lai gan kopā ar dzīvesbiedru Māri, būdami Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studenti, no Jelgavas kopā ar citiem devās uz Rīgu aizstāvēt Latvijas neatkarību.

«Mēs, meitenes, bijām patriotiski noskaņotas un kopā ar puišiem pie kopmītnēm sakāpām autobusā, lai brauktu uz galvaspilsētu. Dekāns mūs negribēja laist, taču izdevās viņu pārliecināt, ka esam spēcīgas, drosmīgas un varam puišiem noderēt, ja būs vajadzīga palīdzība,» atceras Skaidrīte. Toreiz eksāmenu sesija pārcelta uz vēlāku laiku, uz Rīgu kursēja vairāki studentu autobusi. Sargājuši televīzijas torni Zaķusalā, kur bija arī vallieši, taču Valle par Baturoviču ģimenes mājvietu kļuva vēlāk.

Divas satraucošas svētdienas
Tolaik jaunā studente dzīvojusi Līvānu pusē, bet vīrs – Jaunjelgavā. Nedēļas nogales jaunieši pavadījuši pie viena vai otra vecākiem. Spilgti prātā palicis 13. janvāris, kad bijuši Skaidrītes dzimtajā pusē. Viņa stāsta: «Tā bija svētdiena. Pamodos, ieslēdzu televizoru un nevarēju saprast, kas tas par šausminošu skatu, ko rāda – Viļņā tanks brauc virsū cilvēkam. Man tas tik ļoti iespiedies atmiņā… Skrēju pie vecākiem, biju nesaprašanā, kas notiek, taču viņi vēl neko nezināja. Sākām sekot ziņām par situāciju Lietuvā un sapratām, ka tas ir ļoti nopietni.»

Nav iespējams aizmirst arī nākamās svētdienas, 20. janvāra, vakaru, kad pēc ciemošanās pie vīra vecākiem aizbraukuši līdz Aizkrauklei, lai dotos uz Rīgu, pēc tam – uz Jelgavu. «Iekāpām vilcienā, tas bija pēc pusdeviņiem vakarā, kad ieskrēja jauniešu grupiņa un puiši satraukti teica: «Rīgā šauj!». Sākumā apjukām. Ko darīt – kāpt ārā, gaidīt, jo nezinājām, vai vilciens maz ies. Tomēr tas izkustējās… Nokļuvām Jelgavā, kopmītnēs. Dežurante bija nesaprašanā, kāpēc svētdienas vakarā visi vecāki tik satraukti zvana saviem studentiem un interesējas, vai sveiki un veseli nonākuši galā. Viņa vēl nebija dzirdējusi par to, ka Rīgā notiek apšaude un lido trasējošās lodes,» atminas Skaidrīte, «vecāki par mums uztraucās, bet mums baiļu nebija, tikai liela neziņa un nemiers. Bijām gatavi skriet un ar kailām rokām stāties priekšā. Sapratām – lai kaut kas mainītos, kaut kam ir jānotiek.»

Neticams atmiņu stāsts
Barikāžu dienās noskaņa galvaspilsētā bijusi paskarba. «Kāds ziņoja, ka omoniešiem ir «kaut kas padomā», ka «kaut kas» notiks, bet, par laimi, nenotika. Mašīnas ar baļķiem, betona blokiem un citu smagu kravu, lielie traktori – «septiņsimtnieki», arī cita tehnika bija nobloķējusi tiltus, nedodot cerību izlauzties cauri šīm barikādēm. Viņi neuzdrošinājās, laikam saprata, ka pretspēks ir pārāk liels,» uzskata valliete.

Vēstures skolotāja arvien mēģina atrast faktus un materiālus, lai barikāžu notikumus iespējami spilgtāk varētu iepazīt skolēni. Latvijas neatkarības aizstāvju rīcības un pārliecības spēku raksturo arī uzietais divu puišu teju neticamais atmiņu stāsts. Omonieši abus aktīvistus no Rīgas aizveduši uz Baltkrieviju un iemitinājuši cietumā, kur sodu izcieš par smagiem noziegumiem notiesātie. Jaunieši domājuši, ka viņiem «būs beigas», taču, kad kameras biedram – «pašam galvenajam recidīvistam» – atklājuši iemeslu, kāpēc sagūstīti, un pastāstījuši, ka cīnās par Latvijas brīvību, neviens viņiem pirkstu nepiedūra, gluži pretēji – uzslavēja par varonību un sāka aizstāvēt arī no cietuma apsargiem. Saprotot, ka ieslodzījuma vietā viņus neviens «netiesās», puiši palaisti brīvībā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skaidrīte Baturoviča: «Baiļu nebija, tikai liela neziņa un nemiers»

Kategorijas