Redzamie un neredzamie apdraudējumi

2021. gada 19. janvāris 00:00

Liellopu slimības un to saistība ar barības kvalitāti

Lopkopības nozarē pārsvarā strādā pieredzējuši ganāmpulku saimnieki, un Latvijas klimats viņus jau pieradinājis pie kaprīzēm gan lopbarības sagādes sezonā, gan visa gada garumā. Jāievēro – kā gaļas liellopu audzēšanā, tā pienkopībā galaprodukta kvalitāte ir tieši atkarīga no barības bāzes. Ziemas mēnešos darba tāpat netrūkst, taču labāk redzama lopbarības kvalitāte. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) lopkopības speciālisti arvien vērš zemnieku uzmanību uz aktuālākajām problēmām nozarē, analizē un izglīto ganāmpulku turētājus.

Mikotoksīnu un antibiotiku klātbūtne
Dainis Arbidāns, LLKC konsultants eksperts veterinārmedicīnā, regulāri iepazīstina ar svarīgāko nozarē un preventīvi runā par problēmām. Šoreiz analizēta saimniecībās iegūtā informācija par vairākiem «neredzamiem apdraudējumiem», kas apslēpti pagājušajā sezonā gatavotajā lopbarībā, – pelējumu, mikotoksīniem un antibiotikām.

Speciālists atklāj: «Mikotoksīnu un antibiotiku klātbūtne dažās piensaimniecībās konstatēta arī maltos graudos un maltās pupās. Ilgstoši izbarojot atgremotājiem šādi bojātu barību, kā sekas novērota samazināta ēstgriba, niecīgāks izslaukums, diareja, atsevišķos gadījumos profūza caureja, aborti un inhibitorvielas pienā. Dažas no minētajām likstām piensaimniecības un gaļas liellopu saimniecības turpina vajāt arī vasarā.» D. Arbidāns vērtē, ka aizvadītā Latvijas vasara nebija unikāla, bet kārtējo reizi daļai liellopu turētāju tā sagādājusi raizes – ilgstoši, īpaši Kurzemē, kur tika novērots sausuma periods, kas bija garāks par 30 dienām, liellopus nācās barot ar iepriekšējās ziemas krājumiem. Tādēļ arvien aktuāls ir jautājums par sekām, kādas var rasties, ja liellopiem izbaro mazākā apjomā rupjo lopbarību un palielina spēkbarības devu.

Pietiekams sausnas daudzums
«Lopbarībā vajadzīgs pietiekams sausnas daudzums. Proti, liellopiem neatkarīgi no to izmantošanas veida uz 100 kg dzīvmasas jāuzņem 3 kg sausnas, kurai, lai neveidotos spurekļa acidoze, jāsastāv vismaz 60% no uzņemtās rupjās lopbarības un 40% no spēkbarības. Atsevišķos gadījumos šī attiecība var būt 50% pret 50%. Samazinot uzņemtās sausnas daudzumu no rupjās lopbarības un aizstājot to ar spēkbarību, spureklī vide kļūst skābāka, mainās fermentācija. Fermentējoties pākšaugiem, spureklī rodas daudz gāzes, kas rada pārāk lielu spiedienu uz iekšējiem orgāniem: plaušām, sirdi un aknām. Ja ir traucēta gāzu noplūde, veidojas putainā spurekļa timpānija. Neveicot timpānijas ārstēšanu, dzīvnieks var nomirt no pārāk lielā gāzu spiediena uz iekšējiem orgāniem,» skaidro Dainis Arbidāns.

Speciālists vērš uzmanību, ka, piemēram, izēdinot lucernu, atsevišķiem dzīvniekiem gremošanas traktā sākas pūšana, īpaši, ja zarnas ir ar mazāku caurlaides spēju. Viņš aicina ievērot arī to, ka šie liellopi uzņem par 18 – 25% mazāk lopbarības, pirms sākusies spurekļa timpānija. Pirms ganīt govis uz lucernas zālājiem, vajadzētu nogaidīt, kamēr pazūd rasa. Biežāk uzpūšas tie liellopi, kas piekļūst lucernai īsāku laika sprīdi.

Ganību tetānija
D. Arbidāns atgādina, ka vasaras ganību periodā tāpat iespējami ļoti bīstami riski: «Ar katru gadu mērķtiecīgi tiek uzlaboti kultivētie zālāji. Šī iespēja paver intensīvāku atgremotāju izmantošanu. Taču nereti nākas piedzīvot nepatīkamus brīžus, sevišķi čaklākajiem saimniekiem, kas savus liellopus izlaiž ar tauriņziežiem bagātu zālāju atālos. Slimības pazīmes: nomāktība, saspringti muskuļi, zobu griešana, neliela spurekļa timpānija, ķermeņa lokālās temperatūras maiņa, nekoordinētas kustības, nereti pēkšņa nāve. Bieži slimības pazīmes ir līdzīgas piena triekai. Būtībā šo slimību ierosina magnija deficīts augos, un to sauc par ganību tetāniju. Precīzu diagnozi var iegūt, nosakot magnija līmeni asins serumā. Ja asins serumā magnija līmenis zem 1,0 mg uz 100 ml, tas liecina, ka magnija daudzums ir kritiski zems, lai govīm parādītos ganību tetānijas klīniskās pazīmes.»

Speciālists aicina saimniecības, kuru dzīvnieki ir pārslimojuši ganību tetāniju, profilakses nolūkā veikt augsnes analīzes un noteikt tajās mikro un makro elementu daudzumu, kā arī pārskatīt kultūraugu mēslošanas plānu. Dzīvniekiem vismaz mēnesi pirms ganīšanas uz tauriņziežu atāliem izbaro minerālbarību ar paaugstinātu magnija saturu. Ganību periodā vajadzētu izvēlēties minerālbarību, kas satur vismaz 22,5% dikalcija fosfāta, 0,06% selēna (NaSe formā), 22,5% magnija oksīda. Dzīvniekiem, kuriem novēro ganību tetānijas pazīmes, jāsniedz neatliekama veterinārā palīdzība. Atkarībā no slimības gaitas laikus veiktas magnija sulfāta intravenozas injekcijas dod pozitīvu rezultātu. Ja ārstēšana sākta novēloti, dzīvnieku glābšanas prognoze ir apšaubāma.

Jāuzmanās no svešķermeņiem ganībās
Ir vēl kādas briesmas, kas negaidīti var pārsteigt ganāmpulku īpašniekus. Tie ir dažādi svešķermeņi, kas cilvēka paviršības dēļ uzradušies ganībās vai to tiešā tuvumā. Tāpēc pirms dzīvnieku laišanas ganībās jāpārliecinās, vai tās nav piesārņotas ar naglām, metāla stieplēm un PET pudelēm. Atgremotāji ganībās barību uzņem rijot, tāpēc bieži kopā ar barību tie norij jau minētos svešķermeņus. Ar barību tie nonāk atgremotāja spureklī, bet pēc tam aceknī, kur traumē acekņa sienu, bet stieples, skrūves un naglas visbiežāk perforē sirds somiņu, diafragmu, aknas. Slimības gaita vienmēr ir akūta, dzīvnieki ir nomākti, atsakās no barības, cenšas novietot priekšdaļu augstāk par pakaļdaļu. Tiem zūd ruminācija, vērojama neliela spurekļa timpānija, laktējošie strauji norauj piena izslaukumu. Govīm vienmēr ir nedaudz uzrauta mugura, biežāk stāv nekā pārvietojas, nereti sev sper pa vēderu.

Sākot ārstēšanu, jāveic sirds auskultācija. Ārstēšana ir sekmīga tikai tad, ja spureklī laikus ievada magnētu, pie kura var piestiprināties noēstie metāla priekšmeti. Galvenais, lai norītie svešķermeņi nebūtu jau traumējuši sirds somiņu, sirdi, diafragmu, plaušas un aknas. Slimības iznākums atkarīgs no svešķermeņu traumas vietas un pakāpes. Biežāk slimība vērojama pēc dzemdībām, ganību sezonas sākumā vai beigās. Ja ir apēstas pudeles vai citi plastmasas izstrādājumi, slimības iznākums vienmēr ir saistīts ar dzīvnieku nobeigšanos.

Selēna nozīme
Veterinārmedicīnas eksperts D. Arbidāns uzsver milzīgo selēna nozīmi barības vielu sastāvā un atgādina, ka tā deficīts Latvijā ir hronisks, tāpēc jo vairāk vērā ņemams: «Mūsu augi nav pietiekami bagāti ar selēnu, kas dažāda vecuma dzīvniekiem organismā nodrošina daudzveidīgas funkcijas. Selēna galvenais uzdevums ir saglabāt imunitāti, bet savienojumā ar E vitamīnu tam piemīt arī antioksidanta īpašības, kas palīdz izvadīt no organisma brīvos radikāļus, tādējādi pasargājot organismu no ļaundabīgo audzēju veidošanās.

Jaundzīvniekiem selēna deficīts izpaužas kā baltmuskuļu slimība, kad teļiem tiek bojāti muskuļi un tie nereti iet bojā tieši selēna deficīta dēļ. Minerālbarībā šī elementa nodrošinājumam jābūt 0,8%. Ja saimnieks nolemj lietot selēna preparātus injekciju veidā, jāraugās, lai netiktu pārsniegtas tā normas. Ja atļautais daudzums tiks pārsniegts 5 – 10 reizes, dzīvnieki var saindēties vai arī pret selēnu jutīgākie pat nobeigties.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Redzamie un neredzamie apdraudējumi

Kategorijas