Katrai paaudzei – savs «cīņas lauks»

2021. gada 19. janvāris 00:00

828

Imants Ruģelis 1991. gadā pieredzēto domās mēdz pārcilāt vienatnē

Imants Ruģelis ne vienmēr ir piedalījies barikāžu atceres sarīkojumos, jo šajā laikā (17. janvārī) viņa mammai ir dzimšanas diena un tuvāko klātbūtne tādās reizēs ir pašsaprotama. Turklāt viņam labāk tīk pieredzēto domās pārcilāt vienatnē. Bijušais kolhoza «Valle» priekšsēdētājs, tagad – SIA «Krīči» veikala vadītājs, nekad nav alcis liekas uzmanības vai tiecies pēc nopelniem un novērtējuma. Arī toreiz, kad kopā ar citiem aizrautīgi darbojies Latvijas Tautas frontes (LTF) Valles grupā, nav īsti apzinājies, kāda loma vēlāk būs patriotiski noskaņoto aktīvistu, tostarp arī viņa, centieniem. «Par ko toreiz cīnījāmies, vairs neatceros, bet zinu, ka veicām aptaujas, nomainījām pagasta nosaukumu no Taurkalne uz Valle, kur vien varējām, iesaistījāmies. Nebūtu bijusi šī kustība, kas modināja latviešu tautas nacionālo pašapziņu un vedināja domāt par neatkarību, nebūtu arī turpmāko notikumu. Barikādes bija kulminācija tam visam,» uzskata Vecumnieku novada Valles pagasta iedzīvotājs.

Dežurē nakts maiņā
Tik daudz laika pagājis, ka barikāžu notikumi pagaisuši, vien izjūtas saglabājušās, atzīst Imants. Kad pagastā gatavots dalībnieku saraksts piemiņas zīmju saņemšanai, bijis grūti visus atcerēties, jo trūka materiālu, lai gan toreiz visi «Rīgas braucēji» tika pierakstīti. «Paldies Dievam, bija Viļņa Celmiņa fotogrāfija, kur mēs nobildēti uz televīzijas torņa fona, pēc tās arī izdevās 27 barikāžu aizstāvjus apzināt. Pieļauju, ka kāds tomēr izpalika un netika pieteikts, lai gan bija izlikts aicinājums visiem atsaukties,» teic vallietis.

Barikāžu laikā viņš bija kolhoza priekšsēdētājs un no viņa «jā» vai «nē» bija atkarīgs, vai vīri dosies uz Rīgu vai paliks mājās. Protams, ka tika organizēts transports un kopā ar citiem ceļu uz galvaspilsētu mēroja arī Imants. «Visa sākums bija 13. janvāra tautas manifestācija 11. novembra krastmalā, tajā pat dienā tika celtas barikādes, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību. Zinu, ka vairāki vallieši pēc manifestācijas nemaz nekāpa autobusā, bet palika Rīgā. Arī Vilnis Celmiņš, Edvīns Sausiņš. Sazinājāmies ar LTF koordinācijas centru, un mums iedalīja vietu un laiku, uzticot dežurēt nakts maiņā tieši pie televīzijas torņa Daugavas krastā. No 14. uz 15. janvāri jau bijām savā postenī. Kad no rīta mūs nomainīja citi, braucām uz Valli, lai vakarā atkal atgrieztos galvaspilsētā,» atceras barikāžu dalībnieks. Atmiņā palicis mirklis, kad pirmajā reizē pirms došanās uz Rīgu autobuss piestājis pie skolas un direktors Aigars Kruvesis izdalījis gāzmaskas, jo «ieroču jau nebija, ko iedot». Līdzi bijusi arī aptieciņa un ēdiens.

Visi bija savējie
Vīri un arī viena sieva, Anita Ezerniece (toreiz – Kilupe), kurinājuši ugunskuru, klausījušies radio, analizējuši, no kurienes varētu nākt ienaidnieks, un pieļāvuši, ka tas, visticamāk, būtu desants no Daugavas. Pirmās naktis bijušas trauksmainas, nervi – «uzskrūvēti», tad pamazām palicis mierīgāk, jo «nekas nenotika». «Tilti bija pilni ar smago tehniku, pa tiem neviens nekur nevarēja tikt, nobrauktuves bija nobloķētas. Mūs uztrauca Daugava,» atklāj Imants.

Kad iestājies atslābums, aizstaigājuši līdz Doma laukumam, televīzijas mājai. «Sajūta bija vienreizēja. Tagad pierasts, ka viss izgaismots, bet toreiz tā nebija, taču barikāžu laikā naktīs visi tilti, visa pilsēta bija gaiša, ielās dega laternas, staigāja cilvēki, un visi bija savējie,» viņš atminas.

Trūkst mehānisma, kā rīkoties
Katram ir sava barikāžu laika pieredze, tāpēc arī izjūtas atšķirīgas – šādu pārliecību pauž Imants. Viņam nav pieņemami, kā šo vēsturiski nozīmīgo notikumu traktē pašlaik pie varas esošie, kas mēģina «norakt» arī LTF laiku un iztirzā to no sava redzējuma. «Tautas frontes līderi ir nobīdīti malā, tie, kuri toreiz cīnījās un apliecināja uzticību brīvas Latvijas idejai, pašlaik nemaz nav pie teikšanas,» ar notikumu pavērsienu nav mierā barikāžu aizstāvis.

Ja šodien vajadzētu sēsties autobusā un doties ceļā, Imants būtu gatavs to darīt, taču vienlaikus viņš atzīst, ka toreiz bijis citādāk, jo «bija zināms ienaidnieks un skaidrs mērķis». Tagad ir dilemma – pret ko cīnīties, jo nevar vērsties pret valsti, var vienīgi iestāties par taisnību. «Pašlaik cilvēkus daudz kas neapmierina un nav tā, kā vajag, bet trūkst mehānisma, kā rīkoties, un ir sajūta, ka neko nevar ietekmēt. Tas ir pats trakākais. Caur ko ietekmēt politiku? Caur vēlēšanām? Nevar, jo esošā partiju sistēma tam ir galīgi nepiemērota,» viņš uzskata.

Diānas un Imanta Ruģeļu bērni Mārtiņš, Laura un Jānis par vecāku aktivitātēm barikāžu laikā zina pietiekami daudz, vairāk par to nākas runāt ar mazbērniem. Kad «Bauskas Dzīve» interesējas, vai viņi Latvijas likteņstundā rīkotos tāpat, Imants mirkli padomā un noteic: «Es ceru.» Brīdi vēlāk viņš dalās kādā zīmīgā atklāsmē: «Katrai paaudzei ir savs «cīņas lauks». Mūsu tēvi un vectēvi sevi apliecināja Pirmajā un Otrajā pasaules karā, brīvības kaujās. Mūsu dzīvē svarīgākais pārbaudījums – Tautas fronte, barikāžu laiks, kad atklājās, kas katrs ir. Acīmredzot arī šai paaudzei vēl ir priekšā kāds notikums, kur sevi pierādīt. Varbūt virtuāli? Ļoti ceru, ka tas nebūs bakterioloģiskais karš.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Katrai paaudzei – savs «cīņas lauks»

Kategorijas