Mājsēde bez grāmatām būtu nejēdzīga

2021. gada 15. janvāris 00:00

Saglabāt lasīšanas līdzsvaru – vienu ļoti sarežģīta satura un formas grāmatu nomainot ar vieglāku, patīkamām asociācijām bagātu

Valdība nolēma no otrdienas, 12. janvāra, atkal atvērt publiskās bibliotēkas grāmatu izsniegšanai un nodošanai. Beidzot kāds loģisks risinājums! Bibliotēkas laukos un mazpilsētās galīgi nav tās vietas, kur cilvēki drūzmētos.

Vitāli svarīga iestāde
Esmu Bauskas Centrālās bibliotēkas lietotāja ar iespaidīgu stāžu. Vēl ne reizi nav nācies abonementa nodaļā vienlaicīgi ieraudzīt vairāk par diviem vai trim cilvēkiem. Turklāt bibliotēkā, izņemot lasītavu, neviens neuzkavējas stundām ilgi. Grāmatas līdzņemšanai daudzi jau iepriekš pasūta pa telefonu, bet pārējiem tās ļoti veikli plauktos atrod bibliotekāre.

Mājsēdes pirmajā periodā aizvadītā gada pavasarī, kad vietējo bibliotēku slēdza, brīžiem jutos kā miglā apmaldījies ezītis. Lasīšanu vienmēr esmu uzskatījusi par vislabāko veidu, lai nenotrulinātu prātu un neieslīgtu žēlabās par visvisādiem pandēmijas ierobežojumiem. Mājās ir gana daudz grāmatu, bet visas jau izlasītas. Mana lielākā aizraušanās ir dažādu valstu mūsdienu autoru literatūra. Ja ar savu lasīšanas tempu romānus un stāstu krājumus pirktu, jau sen būtu bankrotējusi un pārvērtusi dzīvokli par noliktavu. Tāpēc bibliotēka man ir pirmā vitāli svarīgā kultūras iestāde, tikai pēc tam – muzeji un koncertzāles. Kinoteātru trūkumu tik krasi neizjūtu, jo filmas var skatīties datorā.

Ieradumu maiņa
Bibliotēku slēgšana gan pērnā gada pavasarī, gan šoziem nedaudz mainīja ieradumus, jo dažas jaunas grāmatas tomēr iegādājos veikalā. Joprojām tās var nopirkt internetā, bet pasūtījumu iespējams saņemt gan apgāda «Zvaigzne» tirgotavā, gan grāmatnīcā «Globuss» Bauskā. Veikali nav slēgti, pārdevējas katru dienu atrodas darbā, tikai neapkalpo pircējus ierastā veidā.

Ieradumu korekcija attiecās arī uz manu iemīļoto mūsdienu ārzemju autoru darbu pārlasīšanu, kuri ir mājas bibliotēkā. Minēšu kanādietes Margarētas Atvudas, angļu rakstnieka Iana Makjūena romānus, dānietes Karenas Bliksenas darbus un, protams, 20. gadsimta amerikāņu klasiķa Ernesta Hemingveja sējumus, ko varētu lasīt arī trešo vai ceturto reizi.

Reizēm izjūtas bija negaidītas, jo vairākus pirms gadiem 20 izlasītos romānus pēkšņi ieraudzīju it kā ar jaunām acīm. Detaļas, kas agrāk bija vienkārši aizslīdējušas, piepeši izgaismojās kā literārā darba visdziļākā esence. Sapratu, ka agrāk galvenokārt aizrāvos ar dažu autoru žilbinošo stilu un romānu uzbūves formu, mazāk ievērības atstājot satura niansēm. Runa nav par sižetu, bet filozofisko vēstījumu.

Lietuviešu prozas paraugs
Decembra sākumā bibliotēkā biju tālredzīgi paņēmusi grāmatu krietnu saini. Nozīmīgākais nesen tulkotās literatūras paraugs, manuprāt, ir daudzas literārās prēmijas ieguvušās, slavenās lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites jaunais vēsturiskais romāns «Pētera imperatore» nepārspējami spožā Daces Meieres tulkojumā.

Agrāk biju izlasījusi Sabaļauskaites tetraloģiju «Silva Rerum» – unikālu darbu, kas veidots kā Lietuvas vēstures 16. – 18. gadsimta mozaīka, pamatojoties uz Žemaitijas bajāru Radvilu dzimtas sāgu. Tetraloģijas pirmo grāmatu nesekmīgi sāku lasīt vismaz trīs reizes – tas bija grūts pārbaudījums. Taču, iekļaujoties vēstījuma ritmā, kas atgādina plašu, mierīgu upi, no visnotaļ sarežģītās tetraloģijas grāmatām nav iespējams atrauties. Latviešu literatūrā nav neviena tik panorāmiska un vienlaikus personificēta vēstures izklāsta. Kristina Sabaļauskaite tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām vēsturiskā romāna balsīm Eiropā.

Skarbs, suģestējošs romāns
Romāns «Pētera imperatore» vēsta par lietuviešu bajārienes Martas Skovroņskas dzīvi ārkārtīgi personiskā rakursā, bez žēlastības noārdot visus sterotipus. Viņa bija Krievijas cara Pētera I sieva, kura pēc viņa nāves kļuva par imperatori Katrīnu I. Ziemeļlatvijā teju katrs zina mīlīgo stāstiņu par lietuviešu bārenīti Martu Skovroņsku, kuru savā ģimenē kā audžumeitu pieņēma Marienburgas (Alūksnes) luterāņu mācītājs Ernsts Gliks – pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā.

Romānā «Pētera imperatore» tūrisma gidu pasaka par leišu Pelnrušķīti sairst drumslās, jo vēsturiskā patiesība ir nežēlīga un skaudra. Kristinas Sabaļauskaites versija ir balstīta autentiskos avotos, ilgstoši un skrupulozi pētot 17. – 18. gadsimta vēstures materiālus. Grāmata krasi atšķiras no vēsturisko romānu tradicionālā rakstības stila, jo stāsts veidots no sievietes pasaules uztveres un izjūtu pozīcijām. Romānam «Pētera imperatore» būs arī otrā daļa.

Neesmu nekāda feministe, bet man šķiet, ka autors – vīrietis – tādu darbu kā K. Sabaļauskaite nevarētu uzrakstīt. Tik ļoti viņa ir iejutusies sievietes fiziskajā izpausmju un emociju pasaulē. Romānā nav it nekā skaista, patīkama un mierinoša –kari, vardarbība, prostitūcija, alkoholisms, psiholoģiska atkarība, taču grāmata ir suģestējoša.

Viens no sevišķi iedarbīgiem autores atradumiem ir Austrumu (Krievija) un Rietumu mentalitātes nepārvaramās pretrunas. Neko līdzīgu – tik precīzu un pārliecinošu – vēl nebiju lasījusi, jo ārzemju autori, kas raksta vēsturiskus vēstījumus par Krievijas valdniekiem, ir ļoti virspusēji, sentimentāli, bet krievu stāstnieki savus imperatorus vienmēr glorificē.

Identificējas ar personībām
Pandēmijas laika atklājumu vidū ir arī somu autores Mias Kankimeki vienkārši neatvairāmi elegantā stilā uzrakstītā ceļojumu un pētījumu grāmata «Sievietes, par kurām domāju naktīs». Lai nerastos nekādas divdomības, priekšvārdā autore paziņo: «Mani sauc Mia. Man ir 43 gadi. Gadu gaitā neskaitāmas naktis esmu domājusi par sievietēm – un tas nekādi nav saistīts ar seksu.»

Krājumā ir atsevišķi stāsti par 20. gadsimta rakstnieci Karenu Bliksenu, kurai Kenijā piederēja kafijas plantācija, vairākām neordinārām pētniecēm un pasaules apceļotājām, kā arī renesanses laikmeta trim slavenām itāliešu gleznotājām. Mākslas vēsturē epizodiski pavīd tikai vienas gleznotājas vārds. Pārējos dzirdēju pirmo reizi. Vēl Mia Kankimeki raksta par sabiedrībai nezināmu, savdabīgu japāņu 20. gadsimta mākslinieci.

Rakstniece ir ilgi pētījusi neparasto personību biogrāfijas un radošo mantojumu, pēc tam pieteikusies dažādām Somijas kultūras stipendijām, lai izpētītu šo sieviešu dzīves vai darbības vietas Kenijā, Japānā, ASV, Tibetā. Tālajās zemēs Mia Kankimeki mēģina identificēties ar savām varonēm, personiskās izjūtas un emocijas atainojot brīnišķīgā formā.

Grāmata ir ceļojumu dienasgrāmatas un zinātniskās literatūras aizraujošs apvienojums. Somu autores darbs man šķita kā gaisīgs un smaržīgs deserts pēc Kristinas Sabaļauskaites ļoti skarbā romāna «Pētera imperatore». Tā izdevās mājsēdē saglabāt lasīšanas līdzsvaru – vienu ļoti sarežģīta satura un formas grāmatu nomainot ar otru – vieglāku, patīkamām asociācijām bagātu. Šo principu vienmēr cenšos ievērot.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mājsēde bez grāmatām būtu nejēdzīga

Kategorijas