Labas tradīcijas un vērtības ir jāsaglabā

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

2021. gada 5. janvāris 15:41

743

Labas tradīcijas un vērtības ir jāsaglabā

Svetlana Vāverniece, Skaistkalnes vidusskolas direktore, nobažījusies par pierobežas izglītības iestādes nākotni

Kad intervijas sākumā mēģinu izdibināt, kā rīdziniece nonākusi savulaik varenajā kolhozā «Uzvara» Bauskas pusē, Svetlana Vāverniece sarunu diplomātiski «pārceļ» citā laika joslā un ar aizrautību stāsta par nesenākā pagātnē piedzīvoto. Vien atklāj, ka uz slaveno saimniecību aizsūtīta strādāt par ekonomisti, taču brīvas amata vietas nav bijis, un viņai piedāvāts kļūt par bērnu un jauniešu darba organizatori – strādājusi ar skolēniem un studentiem, iesaistījusies toreiz populāro «LOTOS» vienību jeb darba un atpūtas nometņu rīkošanā. Iespējams, tas bijis zīmīgs pavērsiens karjerā, jo pēc vairākiem gadiem ekonomikas un pedagoģijas maģistre sākusi skolotājas gaitas Bauskas 2. vidusskolā, kur pēc pašas izstrādātās programmas mācījusi ekonomiku, bet vēlāk pieņēmusi pasniedzējas darba piedāvājumu Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Pirms mazliet vairāk nekā 15 gadiem ļāvusies vēl vienam izaicinājumam un, piedaloties konkursā, izraudzīta par tagadējā Vecumnieku novada Skaistkalnes vidusskolas direktori. Trīs nedēļas pirms jaunā mācību gada sākuma – 2005. gada 8. augustā – viņa amatā nomainīja Mārtiņu Osi.

Kādu atminaties savu ienākšanu Skaistkalnē?
– Sākums bija sarežģīts. Pārņēmu skolu, kas bija akreditēta ar nosacījumiem… Prasības pret muižas ēku un tajā esošo izglītības iestādi no kontrolējošajām institūcijām bija augstas un bieži vien grūti izpildāmas. Skolai bija nepieciešams remonts un ieguldījumi, bet nelielā pagasta budžets bija ārkārtīgi niecīgs. Traucēja pieredzes trūkums, taču man gribējās pierādīt, ka varu, un nepilna mēneša laikā «dabūju gatavu» Baltās zāles remontu, par ko visi brīnījās. Pamazām sāku meklēt iespējas iegūt projektu līdzekļus. Rakstīju pieteikumus Valsts kultūrkapitāla fondam, un laimējās saņemt atbalstu, jo bijām izveidojuši «pareizu politiku», darbu veikšanai piesaistot augsta līmeņa speciālistus.

Šajā laikā skola ir ļoti mainījusies.
– Pa šiem gadiem daudz paveikts. Kopumā projektos ēkas atjaunošanā izdevies apgūt 55 000 eiro. Dārgs bija kamīna remonts, kas prasīja 10 900 eiro. Ieguldījumi vajadzīgi ik pa laikam, jo vēsturiskās ēkas pamati sēžas, sienas un griesti plaisā. Mums ir paveicies, ka izveidojusies laba sadarbība ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas valsts inspektorēm Elvīru Mantrovu un Mārīti Putniņu. Mārīte daudz palīdzējusi dažādiem projektiem nepieciešamā vēsturiskā apraksta daļas sagatavošanā. Prasības, lai iegūtu finansējumu, ir augstas.

Lielas pārmaiņas notikušas arī tehnoloģiju jomā. Lai saglabātu skolu, bērnu skaitu un nodrošinātu kvalitatīvu izglītību, jāiet līdzi laikam. 2009. gadā, kad ieguvām prāvus līdzekļus dabaszinību projekta īstenošanai – izremontējām un moderni aprīkojām četrus kabinetus, skolā sākās jauna ēra. Šodien klēpjdatori, interaktīvās tāfeles, projektori un citi tehnoloģiskie risinājumi ir ikdiena.

Gadu ritumā Skaistkalnes vidusskolai bija izveidojušās noturīgas tradīcijas, piemēram, festivāla «Pavasaris Šēnbergā» rīkošana. Vai jums bija svarīgi radīto saglabāt?
– Dabiski. Labas tradīcijas un vērtības ir jāpatur. «Pavasaris Šēnbergā» ik gadu izvēršas par skaistu notikumu ar dziesmām, dejām un teātra mākslas klātbūtni. Ciemos sabrauc mūsu draugi no vairākām skolām Latvijā un Lietuvā, un gājiens tad ir gandrīz kā Dziesmu svētkos, jo sarīkojums pulcē ap 500 dalībnieku. Žēl, ka 2020. gada pavasarī kovidapstākļu dēļ svētki nenotika.

Saglabāta arī jaunsargu kustība. Tradīciju ilgtspēja atkarīga no cilvēkiem, kas tās uztur, un skolotājs Gunārs Puziņš ar lielu entuziasmu izglīto jauno paaudzi valsts aizsardzības jomā.

Kad atnācu uz Skaistkalni, skolai jau bija izveidojusies draudzība ar Nemuneles Radvilišķu pamatskolu Lietuvā. Laika gaitā draugu loks paplašinājies, sadarbība kļuvusi izvērstāka.

Cik bieži tiekaties ar draugiem Lietuvā? Pašreizējos apstākļos jautājums gan jāformulē pagātnes formā…
– Itin bieži. «Covid-19» infekcijas izplatības ierobežošanas dēļ pašlaik viss ir apstājies, taču iepriekš kopā pulcējāmies Baltu vienības dienā un vēl vismaz divreiz gadā, kad dažādos pasākumos tikās gan bērni, gan skolotāji.

Draudzība taču nenozīmē tikai izklaidi...
– Nē! Mums ļoti svarīgi ir gūt arī cita veida pieredzi. 2016. gadā starp skolām noslēgtais sadarbības līgums paredz attīstīt un stiprināt vietējai kopienai nozīmīgu un izdevīgu sadarbību un pieredzes apmaiņu kultūras, sporta un izglītības jomā. Ļoti aizraujošs abām pusēm bija pie mums organizētais seminārs «Radoša un efektīva mācībstunda», savukārt mēs Biržos apmeklējām vērtīgas nodarbības par diferenciālo mācīšanos. Ik gadu kopīgi veidojam sadarbības plānu, organizējam pedagoģiskās sēdes, kur pārrunājam, kas katrā skolā bijis labs, ko kaimiņi cits no cita varētu pārņemt. Piemēram, ar Panevēžas Bērzu proģimnāziju sadarbojamies dabaszinību jomā, tiek organizētas konferences. Pie mums, ierasta prakse ir skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstrāde, kas Lietuvā ir jaunums, tāpēc viņiem noder mūsu pieredze.

Ko vērtīgu esat pārņēmuši no lietuviešiem?
– Kaimiņi prot organizēt izcilas konferences, katra tikšanās, skolēnu un pedagogu apmaiņa – tā ir laba skola abām pusēm. Lietuvā ir augsti attīstīta amatniecība, un mūsu bērni ar aizrautību piedalās lietuviešu aroda meistaru vadītās nodarbībās, labprāt rāda savus darinājumus izstādēs, piedāvā tirdziņos.

Iespēja sadarboties ar izglītības iestādēm Lietuvā – tā laikam ir viena no pierobežas skolas lielākajām priekšrocībām. Vai veidot un uzturēt kontaktus ar kaimiņiem otrpus upei ir viegli?
– Tas ir atkarīgs no cilvēkiem. Agrāk tepat Germanišķos bija skola, taču ne vadība, ne kolektīvs interesi par mums neizrādīja. Pāris reižu tur bijām, pat ar pūtēju orķestri uzstājāmies, aicinājām kaimiņus ciemos, bet nekā… Tā arī viņi nekad neatbrauca pie mums un arī mēs tur nejutāmies gaidīti. Savukārt draudzība ar Nemuneles Radvilišķu pamatskolu izvērtusies pavisam citādāka. Mūsu dēļ viņi savā skolā sāka mācīt dejošanu! Kad uzaicinājām uz festivālu «Pavasaris Šēnbergā», pirmajā reizē skolēni pie mums atbrauca ar dziesmu priekšnesumu, taču redzot, ka ļoti mīlam dejot, nākamajā gadā jau ieradās ar sarunātiem dejotājiem, bet vēl pēc tam bija nolīguši skolotāju no Biržiem, kura brauca bērniem pasniegt tautas deju nodarbības. Tas ir aizkustinoši, ka draudzība un vēlme darīt kopīgas lietas mudinājusi lietuviešus savā skolā ieviest jaunu interešu izglītības virzienu.

«Pavasaris Šēnbergā» ir zināmākā Skaistkalnes vidusskolas tradīcija, kas pagasta kultūras notikumu kalendārā ierindojas uzreiz aiz Kanepenes svinībām. Kas vēl jums rūp un ir svarīgs?
– Ļoti būtiski mums ir saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu, jo iepriekš skolas ēkai, kas ir nozīmīgs vēsturisks objekts – Korfu dzimtas muižkungu māja, netika veltīta pienācīga uzmanība. Mums ir svarīgi sargāt, lolot un iespēju robežās attīstīt to mantojumu, kas saņemts no paaudzes paaudzē. To esam apliecinājuši arī Eiropas kultūras mantojuma dienā 2013. gadā, kad Šēnbergas muiža vēra durvis apmeklētājiem. Togad tēma bija «Skolas kultūras pieminekļos» un tās mērķis – pievērst sabiedrības uzmanību tam, ar kādu pietāti izglītības iestādes attiecas pret pieminekļiem, izglīto bērnus, māca viņiem uztvert un izzināt vērtības.

Skaistkalnes piemērs bērniem ir gluži vai dzīva kultūrvēstures mācībstunda.
– Noteikti. Kad restaurēja mūsu «odziņu», ar ko lepojamies, – kamīnu –, skolēni šo procesu diendienā vēroja un bija pārsteigti, ka speciāliste Jana Lībiete tik ilgi un pacietīgi darbojas ap vienu detaļu. Tāpat bija arī tad, kad Rundāles pils meistari Zinaida un Gunārs Grīnfeldi divās telpās atjaunoja griestu gleznojumu. Pieredzētais raisīja interesi karjeras izglītībā tikties ar pārstāvjiem no Rīgas Celtniecības tehnikuma, kur sagatavo restauratorus.

Kamīnzālē pie sienām pamanīju gleznas. Vai interjers tiek veidots apzināti?
– Jā, šī tradīcija sākta «manā laikā». 12. klases absolventi, atvadoties no skolas, vienmēr prātojuši, ko dāvināt piemiņai. Radās ideja atstāt ko paliekošu, un jau vairākus gadus izlaiduma klases dāvina pa gleznai, kas galeriju arvien papildina. Vai nebūs jauki pēc vairākiem gadiem atnākt uz skolu un teikt – lūk, to bildi skolai dāvināja mūsējie?!

Pastāstiet, lūdzu, par skolas ikdienu un prioritātēm!
– Pamatu pamats ir nodrošināt kvalitatīvu un mūsdienu prasībām atbilstīgu izglītības procesu. Nekad nav bijis tā, ka kāda iemesla dēļ mācību stundas nenotiek; vienmēr tiek rasts risinājums, arī pati esmu aizvietojusi kolēģus.

Tiek domāts par jaunu izglītības programmu ieviešanu, un šajā procesā aktīvi iesaistās pedagogi. Skolotāju kvalifikācija ir ļoti svarīga, tāpēc izmantojam katru iespēju apmeklēt kursus, ko finansē gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan novada pašvaldība; personāls zināšanas papildina arī par skolas budžeta līdzekļiem.

Realizējam divas programmas ar iekļaujošo izglītību. Iepriekš tādas vajadzības nebija, taču, kā mēdz teikt ekonomisti, pieprasījums rada piedāvājumu. Skaistkalnes vidusskolā var apgūt mācību priekšmetus, ko tuvākajā apkaimē nepiedāvā. Ja gribam, lai mūsu bērni būtu konkurētspējīgi, viņiem jādod papildu zināšanas. Stājoties augstskolu tehniskajās fakultātēs, svarīga ir prasme rasēt, taču izglītības iestādēs šāda mācību priekšmeta sen vairs nav. Pirms desmit gadiem Skaistkalnē sākām pasniegt tehnisko grafiku un iekļāvām to kā obligāto priekšmetu dabaszinību programmā. Jau vairākus gadus skolēni izvēlas apgūt valsts aizsardzības mācību vai programmēšanu. Atjaunojām astronomiju, ko vairs reti kur pasniedz. Uzskatu, ir jāstrādā tā, kā nosaka izglītības iestādes raksturojums – vispārizglītojošā skola. Ir jāsniedz vispusīgas zināšanas, lai absolventi, atstājot skolu, būtu personības ar inteliģences iezīmēm un vispārējām zināšanām, un mūsu jaunieši tādi ir.

Beidzot Skaistkalnes vidusskolu, iespējams iegūt arī lietveža kvalifikāciju.
– Tā ir! Absolventi reizē ar atestātu var saņemt arī apliecību par profesijas apguvi. Jau daudzus gadus veiksmīgi sadarbojamies ar Jelgavas tehnikumu un piedāvājam jauniešiem apgūt lietveža-administratora un kokapstrādes speciālista arodu. Bērniem tā ir papildu slodze, darbs brīvdienās, taču vienlaikus arī lepnums par panākumu –, beidzot 12. klasi, kabatā ir gan atestāts, gan diploms. Kvalifikācijas eksāmenu audzēkņi kārto mācību gada vidū, decembrī, un tas netraucē sagatavoties centralizētajiem eksāmeniem. Zinu, ka viena mūsu skolas nu jau pagājušā gada absolvente strādā jauniegūtajā specialitātē – par lietvedi. Šo profesiju izvēlas arī puiši.
Piedāvājums tiek veidots, izzinot bērnu intereses un prasības, taču jāraugās arī, ko iespējams nodrošināt. Lauku vidusskolā nav tik viegli dabūt pedagogu «nez no kurienes». Piemēram, kad bērna kopšanas atvaļinājumā devās vizuālās mākslas skolotāja, ilgi meklēju kādu, kas viņu aizvietos. Brauca skolotāja no Rīgas, vienubrīd bija pedagogs no Bauskas… Tāda ir lauku realitāte.

Kā saistībā ar laukiem un pierobežas īpatnībām vērtējat gadiem ilgi gaidīto Izglītības un zinātnes ministrijas reformu plānu skolu tīkla sakārtošanā, kas nosaka gan minimālo skolēnu skaitu vidusskolas posmā, gan kvalitātes prasības, ko nāksies izpildīt? Nākamajā mācību gadā tas skars trešdaļu Latvijas vidusskolu.
– Gribētu pavaicāt ministriem, kāpēc šis plāns ir tik netaisns pret skolām Lietuvas pierobežā. Jaunais regulējums paredz, ka uz izglītības iestādēm, kas atrodas Latvijas austrumu teritorijas pierobežā, attieksies īpaši noteikumi un tur minimālais skolēnu skaits 10. – 12. klašu posmā varēs būt 25, taču mūsu skolai, kas ir pie pašas Lietuvas robežas, šādu atlaižu nav. Saprotams, ka nekādi nevaram aptvert platību 30 km rādiusā, lai pastāvīgi nodrošinātu teritorijai ārpus administratīvā centra nepieciešamo bērnu skaitu – 40, jo mums ir «plika aizmugure». Otrā pusē upei ir Lietuva un piesaistīt audzēkņus nav iespējams, jo kaimiņvalsts mūsu izglītības dokumentus neatzīst izglītības pro-grammā neesošās lietuviešu valodas dēļ. Agrāk tā nebija problēma. Kad sāku strādāt Skaistkalnē, te mācījās arī skolēni no Lietuvas, vēl senākos laikos bijis pat kopīgs bērnudārzs. Tā nu iznāk, ka sadarboties un draudzēties varam, bet nodrošināt izglītības ieguvi ne.

Tas ir viens no mīnusiem, taču, domājams, dzīvei pierobežā priekšrocību un iespēju ir vairāk nekā nepilnību un trūkumu. Vai jums arī tā šķiet?
– Pozitīvā ir daudz vairāk, protams. Lietuvas tuvums – tā ir iespēja sadarboties, izzināt citu kultūru, tradīcijas, amatnieku prasmes, gūt jaunu pieredzi un zināšanas.

No cik plašas apkaimes nāk jūsu skolēni?
– Skaistkalnē mācās vietējie bērni, arī no Bārbeles, Kurmenes, Valles, Vecumniekiem, no Bauskas novada Ozolaines, bet no Brunavas ik dienu uz skolu vedam 21 audzēkni. Skolēni te jūtas ļoti labi. Kad pirms daudziem gadiem Kurmenē likvidēja pamatskolu, pie mums atnāca bērns ar vieglu garīgo atpalicību; licencējām programmu, apmācījām pedagogus. Arī pašlaik izglītību iegūst bērni ar mācīšanās traucējumiem. Citi ar šādām lietām nekrāmējas, jo vieglāk no audzēkņa atteikties un «izfīrēt» no skolas, bet mēs to nevaram atļauties, jo sargājam katru savu bērnu un cīnāmies par viņu.

Kādu redzat savas skolas attīstības vīziju nākotnē?
– Vēlamies turpināt un noteikti turpināsim sadarbību ar visām mūsu draugu skolām, varbūt meklēsim jaunas iespējas un formas. Kopīgi vienmēr var ko interesantu iesākt, ko vērtīgu pārņemt, kādu procesu iekustināt. Ne velti saka – viena galva gudra, bet divas vēl gudrākas.
Raugoties nākotnē, grūti paredzēt, kas būs ar skolu pēc administratīvi teritoriālās reformas. Ļoti negribētos, lai Skaistkalne kļūtu par «galīgiem laukiem», kā bija rajona laikā, kad sāku te strādāt. Redzot līdzšinējo nostāju, kāda ir Bauskas novadā, man ir lielas bažas par savu vidusskolu. Uzskatu – esam laba un attīstīta skola, kas var dot kvalitatīvu izglītību, te strādā gudri un zinātkāri skolotāji, kuri nemitīgi mācās un sevi pilnveido. Ja visu izšķirs audzēkņu skaits vidusskolas posmā un tas būs iemesls, lai skolu «aizklapētu ciet», būtu ļoti žēl. Neesmu zaudējusi cerību, ka Skaistkalnē tomēr kādreiz būs arī sporta zāle.

Ar ko savā skolā lepojaties? Kas ir lielākās vērtības?
– Ar tradīcijām, cilvēciskumu. Kad sāku strādāt Skaistkalnē, uzreiz sajutu, ka cilvēki te ir citādāki – daudz mīlīgāki, katrs tevi sveicina un ciena. Arī bērni ir draudzīgāki, jo īpaši mazie. Kad aizeju uz skoliņu, visi uzreiz riņķī apkārt, grib, lai aprunājas, samīļo. Kovidlaikā gan jūtos dīvaini, jo mazie jau nesaprot, ka nedrīkstu viņus draudzīgi apķert, bet man ir tik neērti atstumt…

Lepojos ar draudzīgo kolektīvu un svētkiem, ko esam raduši atzīmēt kopā, – Zinību dienu, Skolotāju dienu, Ziemassvētkus, dzimšanas dienas. Katra tikšanās izvēršas par jauku kopā būšanu.

Kolektīvs ir labs, zinošs, skolotāji tiecas arvien sevi izglītot, iet līdzi laikam. Varbūt man aiz muguras arī kāds papurpina, bet visi kopā virzāmies uz priekšu.

Uz darbu mērojat ceļu no Bauskas. Vai nav bijusi doma pārcelties uz Skaistkalni?
– Nav vairs tas vecums, lai «ielīstu» parādos un būvētu vai iegādātos te māju. Dzīvoju Bauskā, astoņu dzīvokļu namā, smukā vietā, turklāt braucot daudz ko varu pārdomāt, atceļā no darba – arī izraudāties un mājās pārrasties «kā cilvēks».

Mūsdienās biežāk nekā agrāk vecāki izsaka dažādas pretenzijas izglītības iestādei, kur skolojas viņu bērni. Vai ar to saskaras arī Skaistkalnes vidusskola?
– Cilvēki ir ļoti dažādi, un pēdējā laikā «vecāku spiedienu» izturēt ir arvien grūtāk. Viņu skatījumā – slikti, ka kovidlaikā skolēnu autobusā bērniem jālieto sejas aizsargmaskas, nepieņemami, ka bērnus ēdina pēc Ministru kabineta noteiktajām striktajām prasībām, nodrošinot veselīgu un garšīgu maltīti… Varētu vēl turpināt. Naidīga attieksme, neizprotama nostāja, nespēja iedziļināties situācijā. Tikai prasīt, gaidīt, saņemt, nevis pateikties… Reizēm nesaprotu – kas notiek ar cilvēkiem, kāpēc viņi ir tik neapmierināti, kāpēc par visu sūdzas, raksta naidpilnas vēstules, anonīmi piezvana un nolamā, bet vienlaikus tik maz uzmanības pievērš saviem bērniem.

Kā spējat tikt galā ar šo emocionāli sakāpināto spriedzi?
– Esmu sākusi rakstīt dzeju… Ne pati sacerēt, bet piemeklēt autoru vārdus, ko mierinājumam katru nedēļu e-pastā aizsūtu skolotājiem un vecākiem pateicībā par padarīto attālināto mācību laikā. Arī svētkos visiem – bērniem, viņu ģimenēm un pedagogiem – nosūtu apsveikumu un vēlējumu. Šis laiks visiem ir grūts un sarežģīts, tāpēc kaut kas ir vajadzīgs uzmundrinājumam, lai cilvēki saprastu, ka viņi nav vienīgie šajā pasaulē, ka viņiem apkārt ir arī citi cilvēki – katrs ar savu taisnību un pārliecību.

UZZIŅAI
Skaistkalnes vidusskolas draugi Lietuvā:
Biržu Aušras proģimnāzija,
Biržu rajona Nemuneles Radvilišķu pamatskola,
Panevēžas Bērzu proģimnāzija,
Biržu bērnudārzs «Drugelis».

Avots: Skaistkalnes vidusskola.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

#SIF_MAF2020

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Labas tradīcijas un vērtības ir jāsaglabā

Kategorijas