Ar mīlestību pret laukiem, dabu un darbu

2021. gada 5. janvāris 00:00

Bārbeles pagasta «Kalējos» plāno liellopu skaitu palielināt līdz 150

Lai cik sapņainas būtu mūsu vēlmes gadumijā un ciešas apņemšanās tās visas īstenot, vienam gadam aizejot un citam atnākot, saprotam, ka tikai mūsu pašu darbs, centība un neatlaidība dos cerētos augļus. Vienalga, vai pie neveiksmēm vainojam dzīvnieku pasauli un aizejošā gada ķīniešu horoskopa valdnieci žurku, vai tagad ceram uz «laimes nesēju» un cīņas spara pilno vērša gadu. Spēka avots esam mēs paši un spēka avots ir arī stāsts par stipriem cilvēkiem Latvijas laukos.

Pēc augstskolas – lielais jautājums
Lauris un Andra Mediņi Vecumnieku novada Bārbeles pagasta «Kalējos» ir iedzīvojušies un saimnieko kopš 2014. gada. Andra ir pedagoģe – vizuālās mākslas skolotāja Skaistkalnes vidusskolā. Ģimenē aug trīs dēli: piecgadīgais Kristaps apmeklē pirmsskolas sagatavošanas grupu, viņš patlaban gan mājās aizvada brīvdienas, Kārlim četri gadi, bet jaunākajam – Haraldam – tikai pusotrs gadiņš.
Lauris 2012. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti, apguva lauksaimniecības inženiera specialitāti. Turpat Jelgavā saticis Andru, un abiem radies jautājums, kur topošajai ģimenei veidot kopdzīvi – pilsētā vai laukos? Lauris neslēpj, ka lēmums par labu laukiem sākumā prasīja vairāk pacietības un izturības, nekā varēja gaidīt, jo bija izvēlējies smagu nozari – gaļas liellopu audzēšanu.

Palīdz tēva plecs
Lauris Mediņš atklāj: «Man laimējās, jo tēva Mārtiņa padoms un palīdzība pirmajos gados bija izšķiroša. Sākumā dzīvošanai īrējām kādu lauku sētu, jo nopirkt nevarējām. Taču drīz sapratām, ka dzīvot vietā, kas nav tava pa īstam, ir tuvredzīgi. Pirmajā gadā nopirkām deviņas telītes, no tēva aizņēmos traktoru, arī pirmos zemes hektārus iznomājām no tēva saimniecības. 2014. gadā tomēr izdevās iegādāties «Kalējus» un vēl 26 hektārus zemes. Māja bija remontējama. No lopiņiem ienākumi niecīgi, tikko varējām galus savilkt. Bet ne jau Latvijas laukos mēs tādi vienīgie...»

Laura teiktais vēlreiz apliecina, ka laukos tiešām paliek un iztur stiprākie – ar zemes mīlestību un «vērša spēku» apveltītie. Viņš uzskata, ka jaunajiem šodien sākt savu biznesu kādā lauksaimniecības nozarē ir gandrīz neiespējami, ja līdzās nav vecāku morāla un materiāla atbalsta. «Kalēju» saimnieks atzīst, ka esošais valsts atbalsts dažādu projektu veidā ir būtisks, bet arī tā saņemšanai vajadzīgs zināms attīstības līmenis, kas atbilst dažādajiem nosacījumiem un prasībām.

Patstāvīgai saimniekošanai visnepieciešamāko Lauris Mediņš sāka gādāt, iesaistoties projektā, kas paredzēts jaunā lauksaimnieka atbalstam un deva iespēju apgūt 40 tūkstošus eiro. Varēja nopirkt savu traktoru un desmit telītes. Jā, jaunajam zemniekam ir arī kredītsaistības, bez kurām neiztikt, ja grib straujāk attīstīties. Saimniecības tehnikas parks šo gadu laikā ir papildināts ar vairākām vienībām, tai skaitā divrotoru siena vālotāju un mazjaudas traktoru lopu novietnes tīrīšanai.

Perspektīva ir attīstībā
Lauris Mediņš stāsta: «Pašlaik saimniecībā ir 83 liellopi, bet domājam to skaitu palielināt līdz 150, tāpēc kredītā tika nopirkta «Mežlīgotņu» ferma, jo attīstībai nepieciešama jauna novietne. Ferma ir ļoti sliktā stāvoklī, un nākas ieguldīt prāvus līdzekļus tās atjaunošanā. Daļa teļu rudenī pārdoti, bet fermā vēl ir bariņš tirgus «kandidātu». No saimniekošanas sākuma turam dažas septiņus līdz astoņus gadus vecas zīdītājgovis, bet lielākais atdeves potenciāls tām ir trīs līdz sešu gadu vecumā. Likvidējamās grūti nodot uz kautuvi, jo tas brīdis ir ļoti īss, kad teliņš nav zīdāms vai govs nebūtu grūsna. Turklāt dzīvsvara cena ir zemāka par vienu eiro... Daļu ganāmpulka esam apdrošinājuši. Ganāmpulka ikdienas uzturēšana prasa savus izdevumus. Lai nebūtu ikdienā jāuztraucas par dzīvnieku aizklīšanu, izveidots kārtīgs aploks, vadu žogs trīs kārtās ar elektrību. Ja ganāmpulks pakļauts biežākai pārdzīšanai, jārēķinās, ka tas var satrakoties. Pārvietot no ganībām uz ganībām nav viegli, piemēram, pārdzīt pāri šosejai, – lopam par to ir savs «viedoklis»». Īpaši pieradinātu mīluļu Laurim neesot, viņš dod priekšroku «lietišķām attiecībām».

Pagājušajā sezonā iesācis pats audzēt kukurūzu lopbarībai. Tā var efektīvi un intensīvi izmantot zemi, jo iekoptu, brīvu platību, ko nopirkt, nav. Lopi arī labāk barojas, un ēdināšanai nepieciešams mazāk laika. Kukurūza nav tipiska gaļas liellopu ēdienkartē, taču augstvērtīga gan.

Ap 500 ruļļu skābsiena pietiek gandrīz visu gadu, jo ganības ir ļoti ierobežotā platībā un, kā jau iepriekš minēts, bieži pārdzīt arī sarežģīti. Pārsvarā šeit ir sētie zālāji, ko cenšas regulāri atjaunot. Ne-pieciešamo daudzumu salmu, ap 200 rulonu, varot iegādāties no tēva saimniecības graudaugu ražas.

Nesūrojas par izvēli
«Ar bioloģisko lauksaimniecību nenodarbojamies. Šķiet, tajā par daudz birokrātijas, un cenu politika pašlaik neattaisno tos laika resursus, kas jāiegulda. Pēdējā laikā cenu kritums šai nozarē ir nopietns un liek vairāk domāt par izdzīvošanu, nevis attīstību. Cenu kritums liellopu izsolē sasniedz 30% salīdzinājumā ar «labajiem laikiem», kad visi eksporta tirgi bija atvērti. Ar šādām cenām izaugsme nesanāk, jo regulāri nepieciešama izejvielu iegāde, piemēram, rulonu plēves, degviela, minerālbarība u. c. Izejvielu un materiālu cenas gadu gaitā ir tikai augušas. Augstas cenas joprojām saglabājas vaislas buļļu tirgū. Pagājušā gada nogalē iegādājos trīs gadus vecu vaislas bulli, kurš manā saimniecībā atradīsies nākamos divus gadus un aizstās iepriekšējo bulli – Sigurdu, ko avīzes fotogrāfs vēl paspēja nobildēt,» situāciju raksturo L. Mediņš.

Jaunlopus realizējot liellopu izsoļu namā «Krasti» Neretas novadā. Tā vadītājam var uzticēties. Kurzemē esošais izsoļu nams ir tālu, un nav arī vajadzības to meklēt vai riskēt un eksperimentēt ar uzpircējiem garāmbraucējiem. Latvijas jaunlopi aizceļo uz Eiropu, jo pašiem tos audzēt līdz 500 – 700 kilogramiem ir nerentabli – ieguldījumi ir pārāk lieli, un vidējam zemniekam šodien tas nav pa spēkam. Arī sertificētās kautuves ir pārāk dārgas. Būtisks trūkums joprojām tas, ka pašiem nav sava pārstrādes uzņēmuma, bet Eiropā cenas diktē milzīgais trešo valstu piedāvājums, atzīst jaunais saimnieks.

Lauris Mediņš nebūt nesūrojas par izvēli palikt laukos un strādāt lopkopībā – gaļas liellopu nozarē. Vai kāds no dēliem turpinās tēva iesākto, tas, viņaprāt, būs dēlu ziņā. Lauris uzsver: «Zemnieku sētā paaudžu maiņa nekad nav bijis viegls jautājums, man par to varbūt pāragri domāt. Tomēr daudz ko izšķir nevis uzspiests pienākums un pierunāšana, bet cilvēka paša brīva izvēle un mīlestība pret laukiem, dabu un darbu.»

KOMENTĀRS

IEVA FREIDENFELDE, Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas ciltsdarba speciāliste:

«Gaļas liellopu audzēšanas nozare ir ekstensīvāka par citām Latvijā vadošajām lauksaimniecības nozarēm, piemēram, piena ražošanu vai graudu audzēšanu. Gaļas liellopu audzēšanu reģionu skatījumā nosaka kopējais lauksaimniecības fons. Intensīvas graudkopības un piensaimniecības novados, kādi ir Zemgalē un daļēji Kurzemē, ir krietni mazāk šādu saimniecību. Arī audzēšanas mērķi atšķiras. Tas var būt jaunlopu eksports, svaigas gaļas produkcijas realizācija tuvējos tirgos un savam klientu lokam vai turēšana galvenokārt ainavas un vides uzlabošanai, kā arī eksotiskiem nolūkiem tūristu intereses pievilināšanai. Nozare izteiktāk attīstās Latgales, Vidzemes un arī Kurzemes reģionā.

Tāpēc ļoti vēlams, lai saimnieki, izvēloties šķirni, rūpīgi apsvērtu tieši savus apstākļus – augsnes kvalitāti, ganību un barības bāzi, novietni un tātad maksimālo liellopa šķirnes atbilstību šiem faktoriem. ‘Šarolē’ un ‘Limuzīna’ šķirnes prasa ļoti kvalitatīvu barības bāzi, lai jaunlopa nobarošana būtu maksimāli efektīva. Pieticīgās ganībās izdevīgāk audzēt vidējās intensitātes šķirnes: ‘Hereford’ un ‘Angus’, bet te jārēķinās, ka Latvijā realizēt šos dzīvniekus būs izdevīgāk, ja saimniecība nodarbosies ar gaļas, nevis nobarojamo teliņu pārdošanu. Savukārt ‘Highland’ un ‘Galloway’ šķirnes labāk iederēsies tehniski grūti apgūstamā zemē, dabas aizsardzības teritorijās. Nereti lauku viesu māju tuvumā tiek turēti daži ‘Highland’ šķirnes dzīvnieki, jo dabas mīļotājus varbūt vairāk uzrunā šīs šķirnes mazo teliņu mīlīgā, pūkainā āriene un pieaugušo dzīvnieku eksotiskais izskats. Pēc līdzīgiem kritērijiem gaļas liellopu turētāji darbojas arī citur Eiropā.
Latvijas gaļas pārstrādes uzņēmumi patlaban vairāk orientējas uz galaproduktu, piemēram, desu ražošanu, nekā uz svaigas gaļas sagatavošanu un tirdzniecību. Iepirkt no zemniekiem šādiem nolūkiem diezgan dārgos liellopus gaļas pārstrādātājiem pagaidām nav izdevīgi, tāpēc Latvijā audzēto gaļas liellopu gaļu reti var manīt veikalos, tā jāmeklē tirgū vai jāpērk no audzētājiem. Pavisam maz ir tādu, kas gaļas liellopus izaudzē līdz 500 – 700 kilogramiem dzīvsvara un tad realizē gaļu vietējā tirgū.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar mīlestību pret laukiem, dabu un darbu

Kategorijas