Ne papīros ir spēks

2021. gada 5. janvāris 00:00

581

Volejbola treneris Pēteris Plūme visu gadu pavada siltās smiltīs

Ja šī gada pavasarī vai rudenī sāksies Latvijas Nacionālās volejbola līgas mači, tad Vecumnieku komandu, visticamāk, trenēs Pēteris Plūme, mūspusē labi zināmā mūžībā aizgājušā volejbola trenera Aiņa Plūmes dēls un trenera Jāņa Plūmes brālis.

Latvijas volejbola aprindās Pēteri Plūmi vispirms pamanīja kā pludmales volejbola treneri, mūspusē vairāk pievērsa uzmanību viņam – Latvijas sieviešu pludmales volejbola izlases trenerim. Savukārt Vecumnieku novadā Pēteris Plūme atgriezās pagājušajā gadā kā Vecumnieku volejbola vienības treneris, bet Nacionālās līgas čempionāta sezonu pārtrauca «Covid-19» izplatība, kas liedza sākt arī šī gada sezonu. Šajā laikā Pēteris Plūme turpina trenēt savus audzēkņus individuāli. Pirms jaunā gada viņš piekrita intervijai ar «Bauskas Dzīvi» par piedzīvoto sportista un trenera dzīvē, kā arī par savu skatījumu uz to, kādai jābūt veiksmīgai sporta attīstībai novados. Intervija notika Mārupes novada pludmales centrā «Ruukki».

Volejbols droši vien bija šūpulī ielikts – gan tēvs, gan brālis bija treneri.
– Esmu spēlējis visu – basketbolu, futbolu, visu, kas skolā bija pieejams. Izmēģināju modernās dejas, tautas dejas. Vienu gadu bija pat teātra pulciņš. Tomēr pat viena no manām pirmajām bildēm ir tāda, kur esmu zālē ar volejbola bumbām. Trīs četri gadi man tad varēja būt. Pats atceros, ka no sešiem septiņiem gadiem sāku darboties ar volejbolu.

Kad mācījāties Murjāņos, vai spēlējāt pie «Vecumniekiem»? Kādi bija panākumi?
– Spēlējot pie pieaugušajiem, divus gadus Nacionālajā līgā bijām trešajā vietā. Devītajā klasē braukāju uz Vecumniekiem, desmitajā klasē bija Murjāņiem komanda, un tad atkal 11. – 12. klasē braukāju uz Vecumnieku komandu. Arī pēc skolas pabeigšanas spēlēju četrus vai piecus gadus.

«Vecumniekos» vienmēr sāpīgākais bija tas, ka regulāro sezonu nospēlējām ļoti labi – bija pirmā vai otrā vieta, bet «paslīdējām» izslēgšanas mačos, iegūstot trešo vai ceturto vietu. Tad traumējos, pārplēsu Ahileja cīpslu un ilgu laiku nespēlēju. Kājai bija četras operācijas. Kopš tā laika uzspēlēju tikai prieka pēc, jo nevar salīdzināt, kā kādreiz spēlēju, – cik ātrs biju, cik augstu varēju uzlēkt.

Kādas bija domas un mērķi vidusskolas vecumā saistībā ar volejbolu?
– Tajā brīdī bija tikai skola un volejbols. Ideja bija tikt uz augšu, ar mērķi kļūt par profesionālu spēlētāju. Pēc Vecumnieku vidusskolas četrus gadus mācījos Murjāņu sporta ģimnāzijā, biju kadetu un junioru izlasēs. Tomēr 12. klasē sapratu, ka varu spēlēt tikai Latvijas līmenī.

Starptautiskajā apritē neviens nemaksātu?
– Jā. Tad vidusskolas 12. klasē domāju par to, ko darīt. Tētis paaicināja pāris treniņus novadīt un paskatīties – ja nu iepatīkas. Bija viegli komunicēt, interesanti pasniedzu, un pašam sāka patikt. Iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) – mācījos par menedžeri treneri. Kad biju otrajā kursā, tētis nomira, un man vajadzēja ātri trenera sertifikātu dabūt. Pabeidzu B kategorijas trenera kursus. Kad sāku strādāt, «Vecumnieki» vēl bija Bauskas sporta skolas paspārnē. Pēc tam jau bija Vecumnieku novada domes Sporta skola.

Vienā brīdī sapratu – ja tu darbojies pēc tiem noteikumiem, kā ir jādara, tas dzīvē nestrādā. Bija no Sporta skolas vadības uzstādījumi, kā un kad jāspēlē, kam nepiekritu. Tad vienā dienā man piezvanīja Andris Krūmiņš no pludmales sporta un izklaides centra «Brazīlija». Piedāvāja pamēģināt strādāt par treneri. Astoņus gadus tagad strādāju par pludmales volejbola treneri, un pa vidu viss pārējais.

Tad jau ir vērts brīžiem kaut ko pamainīt dzīvē?
– Ir vērts, bet foršā lieta bija tā, ka Andris Krūmiņš deva man zaļo gaismu. Sākumā bija sevi jāpierāda, lai uzticas kā trenerim. Cilvēkiem patika, bija progress jauniešiem. Strādāju «Brazīlijas akadēmijā», Babītes sporta klubā, sieviešu izlasē, bija sadarbība ar Minusas volejbola skolu kā cēlāju trenerim. Līdz 2016. un 2017. gada mijā nodibināju pats savu klubu – Pētera Plūmes volejbola klubu. Ieguvu trenera A kategoriju. Tad bija uzaicinājums no «Vecumniekiem» visu likstu dēļ aizvietot brāli.

Pagājušā sezona atnāca nepabeigta, bet kopā ar Jāni Kovalu atradām kopsaucēju. Nebija pat domas, ka šī sezona būs nekāda – esam trenējušies, gatavojušies, un atkal nav?!

Runājot par jūsu pozīciju volejbola komandā – cēlājs. Ko viņš laukumā paveic?
– Mana ideoloģija – cēlājam ir jāvada komanda, jāatrod pareizie risinājumi uzbrukumā. Cēlājs ir komandas dvēsele un smadzenes. Caur viņa rokām iet visa darbība. Cēlājs ir 60 – 70 procenti vienības. Var apvainoties visi uzbrukuma līderi, bet tā ir. Ja nav laba cēlāja, lai cik izcila komanda būtu, nebūs rezultātu. Cēlājam jābūt radošam, pozitīvi domājošam, spējīgam paredzēt vienu vai divus soļus uz priekšu. Jājūt visi 12 spēlētāji, gan savējie, gan pretinieka. Jāzina, kuram drīkst dot seta sākumā, kad nedrīkst dot seta beigās. Jāredz pretinieka komanda, kā izvietojas. Tas viss ir niansēs.

Strādājam treniņos, saku, ka cēlājs ir viss uzbrukums un libero visa aizsardzība. Es saku: «Alvi, tu esi libero! Ja es tev pasaku, koriģē laukumā, kā es saku!» Tie ir divi papildu treneri laukumā. Cēlājam jābūt labai servei, labam uzbrukumam pašam, jābūt ātram, labai bloka sajūtai, bloka iezīmēšanai. Tas pierādījās, kad mēs, kas dzimuši 1987. gadā, savā grupā uzvarējām Latvijas čempionātā. Tur bija liela loma komandas spēlei. Kārlis Volodins, viens no labākajiem spēlētājiem, salika ļoti daudz bloku, kas bija viņa lielais pluss. Papildus komandas lieliskam uzbrukumam. Toreiz bija izveidojusies ļoti laba savstarpējā sadarbība. Kopā salasīja visu Bauskas rajonu – bija spēlētāji no Vecumniekiem, Pilsrundāles un Mežotnes. Visus gadus tā arī spēlējām.

Jums ar pludmales volejbolu pirms tam arī bija saskarsme?
– Pludmales volejbols Vecumniekos ir ļoti populārs. Ja nemaldos, pusaudžu vecumā mēs ar Gintu Kalniņu spēlējām ar saviem līdzaudžiem un nākamajā dienā pie lielajiem. Pirmajā reizē, kad izčīkstējām, lai palaiž mūs uzspēlēt, tikām pirmajā astotniekā. Tas bija gadu vai divus gadus pirms Murjāņiem. Toreiz Ivars Sproģis un Ainārs Balcers «izcēla» visu. Atceros, ka tā bija pirmā olimpiāde, kad mēs ar Gintu gājām ar viņiem sparingot. Bija mums viena vai divas bumbas – gājām uz pludmali, servējām, dauzījām. Gribējām labāki kļūt. Nebija tādas halles kā tagad, kad vari augu gadu strādāt. Tas bija sezonāli, bet ļoti patīkami.

Esot speciālas bumbu padošanas mašīnas…
– Tādas ir sen. Pirms diviem trim gadiem braucām uz U18 sacensībām Ukrainā ar saviem audzēkņiem. Ozolniekos trenējāmies zālē tieši servju uzņemšanā ar bīča bumbām. Toreiz palikām 5. – 8. vietā. Pieļauju, ka mašīna palīdzēja. Tā ir laba treniņprocesā, bet dzīvais cilvēks, kas servē, tomēr ir vēl labāk.

Kādas tieši izlases trenējat?
– Pašlaik ir tā – tas, kas uzvar attiecīgā vecuma atlasi, tas ir treneris. Ja uzvari U18 atlasi, brauc uz čempionātiem ar saviem audzēkņiem par valsts finansējumu. Ja esi otrajā vietā – vari to darīt par savu naudu. Pašlaik uz Kontinentālā kausa izcīņu gatavoju sieviešu pludmales volejbola izlasi. Darbojos jau no jūnija. Pašlaik notiek pēdējais treniņu cikls, lai atlasītu sešas labākās un ar viņām strādātu tālāk.

Šajā gadījumā tās ir nevis reālās uzvarētājas, bet gan potenciālā atlase?
– Par Kontinentālo kausu – jā. Sākumā bija 14 meitenes, tad pēc pirmā nogriežņa palika astoņas deviņas, pēdējais nogrieznis – uz jauno gadu jāatstāj sešas, bet beigās paliks četras, kuras arī gatavosies un brauks spēlēt. Sacensības plānotas maijā. Ceru, ka notiks.

Eiropas čempionāts, kas bija Jūrmalā, notika. Manas divas komandas, kurām palīdzēju sagatavoties, beidza startu 25. pozīcijā, un nākamajā dienā bija tā vētras postaža. Cēlos un nevis braucu skatīties, kā spēlē, bet gan palīdzēju jūras krastā kārtot un visu savākt, lai fināls var notikt.

Kā vērtējat smilšu volejbola attīstību Latvijā?
– Mēs augam, viennozīmīgi augam. Īstenībā – ja nebūtu jauno sporta bāzu, nebūtu izaugsmes. Manā laikā, ja tiki Murjāņos, tur viss bija nodrošināts. Divas trīs reizes dienā treniņi, mācības, tur viss uz vietas. Tagad centri ir vairāki. Savā klubā vairāk strādāju ar meitenēm un sievietēm. Man patīk sacensties ar Murjāņiem, citiem tiešajiem konkurentiem. Šie dueļi man patīk. Pat ja zaudē, tu sāc domāt. Un tas ir ļoti labi. Ja nebūtu vairākas smilšu halles, tad uz šo jautājumu būtu ļoti grūti atbildēt.

Tāpat kā vieglatlētikā – ja tev nav manēžas, grūti konkurēt?
– Ja nemaldos, Rīgas manēžā biju 2006. gadā, kad iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Aizbraucām uz turieni, bija izbrīns un tāds: «Oho!» Nesen, pirms pusgada, aizbraucu, un – «O, viss tas pats?», Kuldīga, Ventspils, Liepāja, Jēkabpils – tur tiešām ir attīstība. Šeit, «Ruukki» hallē, jūtos kā mājās. Tā arī dzīvoju šeit piecas sešas dienas nedēļā.

Trenēt tagad nav viegli – strādā viens pret vienu. Šodien arī – bija individuālais treniņš, izlases treniņš, tad atkal individuālais treniņš, pusdienu pārtraukums un nākamais treniņš. Šodien īsā diena no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Garā diena – no deviņiem līdz desmitiem vakarā.

Vai galvenā ir gandarījuma izjūta? Hobijs, par kuru labi maksā?
– Var būt labāk. Zinu, ka citās valstīs treneriem vispār nav jāuztraucas par samaksu un visu pārējo. Te ir tā – ja nedarīsi, nekā nebūs, ja darīsi – tad būs. Par savu darbu priecājos, jo man 365 dienas gadā ir silti. Vismaz 18 – 20 grādi, visu laiku šortos. Arī pavasarī un vasarā ir silti, varam gatavoties ārā. Var vēl aizbraukt kaut kur maijā uz siltāku zemi, lai pludmales volejbolistus ātrāk sagatavotu sezonai.

Kā jums liekas, kāpēc no Vecumnieku sporta skolas nāk volejbola treneri – jūs, Jānis Plūme, Rolands Plēsnieks, Jorens Janišonis? Vai tā ir sagadīšanās? Jums abiem tēvs bija piemērs, bet pārējiem?
– Es esmu praktiskais cilvēks, kas var darīt daudz ko, tai skaitā volejbola treniņos. Brālis varēja visus papīrus sataisīt – viņam tas viss bija kā uz vienu knipi, un viss kārtībā. Man iedod laukumu, iedod bumbas, cilvēkus, un viss būs.

Puikas labi, centīgi. Jorenu pats esmu trenējis vismaz sezonu vai pusotru. Tas, ko dzirdu par Jorenu – viss kārtībā, viss ir labi. Vecumniekos vienu dienu biju Sporta skolas nometnē. Vadīju vienu treniņu. Rolandu arī esmu trenējis, kad sāku pats savu trenera karjeru. Man bija arī pāris treniņu, kad ņēmu maziņos, 1. – 2. klasi, un vienmēr gribējās lielos pasaukt palīgā mazajiem, lai pamāca augšējo, apakšējo piespēli, lai mazajiem un lielajiem ir sasaiste. Pāris reižu tā bija, un teicu – ja jūs atnāksit pie maniem mazajiem, es jums novadīšu treniņu. Vienā reizē pat atnāca vairāk, nekā bija grupā sarakstīti. Citu reizi lielo bija pat vairāk nekā maziņo, kaut arī reāli papīros bija mazāk.

Par treneriem strādāja un strādā arī Vilnis Zariņš un Guntis Mašinskis – viņi abi bija mana tēva audzēkņi.

Par Vecumnieku klubu – saprotu, ka ir mērķis turpināt sadarbību?
– Ja janvārī Latvijas Volejbola federācija «palaidīs vaļā» Nacionālo līgu, varētu izspēlēt. Ir variants, ka spēlēs bez skatītājiem, bet ir arī varbūtība, ka sezonu tomēr izlaidīs.

Mūsdienās viss ir finansēs. Pašlaik ir panākta aptuvena vienošanās, kas apmēram apmierina abas puses. Es gribu vismaz šo sezonu pabeigt vai vismaz vienu pilnu sezonu pabeigt, lai varu pateikt, ka izdarīju visu, ko varēju. Gribu maksimāli paveikt to, ko esmu apsolījis.

Zinu, kā ir, ar savu klubu strādājot, – tīrais entuziasms. Daru, jo patīk, zinu, ka rezultāts būs, jo tā ir mana iniciatīva. Bet, ja man jāiet vēl kaut kur to pašu darīt – nē! Savā klubā strādāju sev. Tā ir mana ideja, tas ir mans priekšstats, kā es to gribu redzēt, bet vēl vienu – nē, paldies, es atteikšos! Finansiālais jautājums ir ļoti svarīgs, tāpat kā spēlētājiem.

Tagad būs lielais Bauskas novads. Kas būtu jāizdara vadībai, lai paturētu komandu šādā līmenī un turpinātu attīstīt?
– Ir jāpārskata sporta piramīda, ja volejbola augšgalā liekam «Vecumnieku» klubu kā Bauskas novada komandu.

Pieņemsim, ka Iecavā «galvgalī» ir basketbols, Vecumniekos – volejbols, Bauskā – florbols.
– Ja to piramīdu pareizi sakārto, katrā pusē var būt volejbols, bet tas ir jākārto tā, lai apakšā ir jaunieši, tad amatieri un tad – opā, lielais klubs, kur iet spēlēt! Ar cerību pat tikt tālāk. Kā Andris Zadovskis sāka Vecumniekos, tika Ozolniekos un Jelgavā.
Vispirms – klubam jābūt prestižam. Tad jābūt mērķim, uz ko jaunietis vēlas iet. Lai visiem ir tā kā man, kad es trenējos. Gribēju pēc iespējas ātrāk pie večiem spēlēt. Jāpanāk, lai skatītāji nāk, lai klubu reklamē. Jāpanāk, lai klubā ir prestiži spēlēt.

Vai tas nozīmē, ka jādomā par sporta halli Vecumniekos? Ar dienesta viesnīcu, internātu, kur audzēkņiem palikt. Uzreiz varbūt nē, bet vai potenciāli nākotnē vajadzētu?
– Jā, ja galvenā komanda ir Vecumniekos. Mēs paši trenējamies Misā, nav variantu. Pašreizējā Vecumnieku zālē pamēģināju vienu treniņu un sapratu, ka nevar. Griesti par zemu. Labam klubam ir jābūt apstākļiem. Ja būs prestižs klubs, kur tiekties, vienmēr būs jaunieši, kas gribēs un darīs.

Klubam nepieciešama pazīstamība, bet vajag ieguldīt arī resursus. Kad izcīnījām trešo vietu Nacionālajā līgā, mēs uzvarējām Jēkabpili. Kur tagad esam mēs kā «Vecumnieki», un kur tagad ir Jēkabpils!? (Jēkabpils «Lūši» spēlē Baltijas Šenkera līgā. – red. piebilde). Viņi gāja pa pakāpieniem, būvēja piramīdu, un, redz, kur viņi ir!

Tur pašvaldības atbalsts pavisam cits.
– Protams, bet vai tad Bauska būs mazs novads!? Ja kaut ko sāc trenēt, ir jāredz risinājums, kur ejam. Lai nav tā kā agrāk – tu brauc pārstāvēt Bauskas rajonu, bet Bauskā tev pat nav, kur spēlēt. Mēs saucāmies «Bauskas rajons», bet ar džekiem runājām: «Kāds mēs Bauskas rajons?» Es esmu no Vecumniekiem, Kārlis saka – rundālietis, Uģis saka – mežotnieks. Un mums Bauskā nebija, kur spēlēt, kur tiekties. Labākie aizgāja uz citiem novadiem. Ja man Bauskā nav, kur spēlēt, ja nav kluba, kuru gribētu pārstāvēt, kāpēc man tas jādara? Vajag prestižu komandu, kam ir sava halle un iespēja spēlēt augstā līgā.

Bauskā arī tagad ir grūtības ar bāzēm.
– Vienā vietā tas nevarēs notikt, un vienā vietā visu arī nevajag. Katra vieta specializējas uz savu, kā iepriekš minējāt. Iecavā – basketbols, Misā – arī basketbols, Vecumniekos – volejbols, Bauskā – florbols, vieglatlētika.

Kā labu modeli redzu privātu klubu darbību kā Iecavas futbola klubs, basketbola klubs «Dartija». Viņi labi izmanto resursus un ir pietiekami aktīvi. Jābūt kritērijiem, kā piešķir pašvaldības naudu, bet izskatās, ka privātie strādā efektīvāk.
– Savu klubu es dibināju un naudu ieguldu. Esmu atradis, kas man palīdz. Godīgi saku – ja nepalīdz valsts vai pašvaldība, tu nevari. Tad ir nenormāli grūti. Ja palīdz – vari visu daudz labāk.

No otras puses – pašvaldības atbalstam ir jābūt, bet nedrīkst pateikt kluba trenerim: «Tu tagad esi mans darbinieks.» Tad paceļu cepuri un eju projām. Man nāk palīgā ar finansēm un atbalstu, es saku, ko vajag, un man ir rezultāts. Man varētu teikt: «Kas tu vispār esi?» 2017. gadā visos Latvijas jaunatnes čempionātos mani audzēkņi bija starp «top 8». Tas es esmu. Pašvaldībām ir jāatbalsta, bet nedrīkst uzspiest savus noteikumus.

Ir jābūt kritērijiem, bet nedrīkst teikt, ko tev darīt?
– Jā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc aizgāju prom no Vecumnieku novada domes Sporta skolas. Reālā dzīve ar papīriem neiet kopā. Nekad. Prasa tev darīt visu pēc programmas, bet sākumā vajag tikai tehniku un integrālos treniņus.

Skatos uz visu tā – ja man atnāk pilnīga «nulle», jauna audzēkne – ja iziešu pēc programmas, viņa būs krople. Ja pēc loģiskās domāšanas un pareizās pieejas ar palīdzību, fizioterapeitiem un kontrolēm – supersieviete. Nesaku, ka visi audzēkņi būs supervaroņi un profesionāli atlēti, bet viņiem pēc tevis jābūt labiem cilvēkiem, kam patīk un kas mīl sportu. Ja es būtu vizuālās mākslas skolotājs, izaudzinātu labu, kultūru saprotošu un zinošu cilvēku. Tas pats arī sportā.

Kad sāku strādāt, sapratu to tikai otrajā vai trešajā gadā. Visu izdaru kā papīros, bet pilnīgi «auzās». Tad es sāku vairāk darīt pa savam. Bija daudzi, kas teica, ka nedaru, kā vajag, bet ir rezultāts. Un tad uzrunāja Andris Krūmiņš, pēc pierādītā darba laika deva zaļo gaismu.

Aizgāju no Sporta skolas kā ierindas treneris, bet tagad man ir augstākā trenera kategorija Latvijā – A kategorija. To var iegūt par sasniegumiem pasaulē un Eiropā. B kategoriju var izmācīties, bet A kategorijai vajag rezultātu.

Man patīk rezultāts, patīk reizēm arī zaudēt – tā ir tāda «buķete» kā trenerim. Ja tev vēl ir sportisti, kas līdzīgi domā, kam gribas uzvarēt un nepatīk zaudēt, bet zaudējumu ņem kā mācību, kā pieredzi – tas vispār ir super.

Pēteris Plūme
- Dzimis 1987. gada 16. jūnijā.
- Mācījies Vecumnieku vidusskolā un Murjāņu sporta ģimnāzijā.
- Dzīvo Rīgā. Divi bērni, neprecējies, pats audzina.
- Aizraušanās – klausās visu veidu mūziku, kas patīk. Uz festivāliem, koncertiem un teātriem doties nav laika – pirms vairākiem gadiem bijis uz «Carnival Youth», paticis.
- Mēdz skatīties filmas. Otrdienās velta uzmanību TV raidījumam «Gāzi grīdā».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ne papīros ir spēks

Kategorijas