Ar vēlmi pēc kārtīga treniņa

2020. gada 30. decembris 00:00

726

Baušķeniece Amanda Savicka 29. decembrī nosvinēja 20 gadu jubileju

Pati Amanda teic, ka jubilejas tuvums Ziemassvētkiem un gadumijai viņu neuztrauc, – paziņas un radinieki esot iemācīti, ka saņemt divas dāvanas ir labāk nekā vienu.

Pazīstamā Bauskas novada vieglatlēte A. Savicka pašlaik mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un strādā par sporta skolotāju Bauskas pilsētas pamatskolā un treneri Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Līdz galam nav atmesta arī doma par sportiskās karjeras turpināšanu.

Saskata citu nākotni
Ceļš līdz vieglatlētes karjerai bijis diezgan sarežģīts. Pirms desmit gadiem, kad pie mums vēl bija sniegs un ledus, meitene sacensībās pārstāvēja savu izglītības iestādi – Bauskas 2. vidusskolu. Visus pārsteidza ar ļoti labiem rezultātiem novada ziemas spēlēs slidošanā, bet jau tobrīd bija skaidrs, ka šajā sporta veidā Latvijā karjeru neuztaisīsi. Un pašai tajā brīdī bijusi vēl pārliecība, ka vajag izglītoties mākslas skolā.

«Tā es Bauskas mākslas skolā mācījos trīs gadus. Tad mani uzrunāja mākslas skolas direktore, tā pozitīvi, ka šī nav mana vieta, bet es daudz varu paveikt sportā. Viņa manī redzēja enerģiju,» atceras A. Savicka.

Vispirms trīs gadi pavadīti basketbola treniņos pie trenera Jura Ojāru. Tomēr sieviešu basketbola komandai īsti noturēties neizdevās – treniņi pajuka, un nākamā disciplīna bija vieglatlētika. «Pa vidu vēl bija brīvā cīņa, bet tas neiznāca nopietni. Atceros, ka trīs gadus novadā guvu pirmo vietu brīvajā cīņā. Es tur uzvarēju mūsu novada vienu meiteni, kas pēc tam Latvijas čempionātā izcīnīja zelta medaļu. Toreiz teicu – būtu braukusi uz Latvijas Jaunatnes olimpiādi brīvajā cīņā, būtu zelts,» atceras sportiste.

Visur ar mūziku
Lai arī vieglatlētikā A. Savicka nonāca salīdzinoši vēlu, treneris Raivis Maķevics atzina – ja ir talants, tad nav par vēlu. Tomēr pirmos gadus tā ļoti nopietni neesot trenējusies, bet tad jau bija klāt Eiropas čempionāts U20 grupā, un tā riktīgi esot saņēmusies.

Jaunietes dzīvē ļoti lielu lomu ieņem mūzika. «Varu celties no rīta ar mūziku, staigāt, treniņos klausīties. Ne tad, kad ir tehniskais veids, bet skrienot visu laiku ir austiņas. Tas dod emocionālu pacēlumu, atslēdzies no emocijām, nav vairs tik grūti. Klausos dažādas dziesmas – parasti riktīgas jauniešu melodijas, kurām var dziedāt līdzi un kuras dod labu noskaņojumu,» stāsta sportiste.

Treneris gan ne vienmēr par to bijis sajūsmā. Galvenais iemesls – starptautiskās sacīkstēs neviens mūziku klausīties neļauj. «Raivis brīdināja – lielās sacensībās tev noņem pilnīgi visu, paliec tikai ar naglenēm. Esi viens pats un citi sportisti. Prasīja – kā es koncentrēšos, ja visu laiku paļaujos uz mūziku?» atceras A. Savicka.

Skarbi apstākļi
Tomēr Eiropas čempionātā U20 vecuma grupā Gēteborgā pat nebija laika padomāt par mūziku. Jau pirmajā distancē iegāzuši organizatori. «Tur viss ir citādāk. Parasti pirms skrējiena var iesildīties. Te iesildies, treneris paskatās, kā tu skrien, un tad veselu stundu sēdi uzgaidīšanas telpā. Kāda jēga no iesildīšanās? Viss ir atdots nepazīstamiem cilvēkiem, arī telefons. Nav nekā, ko darīt, – vienkārši gaidi un pat nezini, kad būs starts,» atceras sportiste.

Un tad atnāca nepatikšanas. Viens no tiesnešiem pasaka, ka nepielaidīs pie starta, jo forma nav īstā. Amanda uzsver, ka forma ir īstā, tiesneši strīdas pretim – neesot gan. Nevienam piezvanīt nevar un pateikt arī neko nevar. «Tad atnāk un atvainojas, ka esot sajaukuši ar Austrijas pārstāvi. Bet es jau esmu uztraukusies, ka netikšu pie starta. Kājas trīc, bet te atvainojas un jau uzreiz sauc stāties rindā uz startu. Iesildīties laika nav. Izskrēju barjerskrējienu un pat nevaru atsēsties – uzreiz mūs ved prom – gaidīt nākamo disciplīnu,» stāsta jaunā sportiste.

Čempionāts diemžēl beidzās šķēpa mešanas sektorā, kad tiesneši neieskaitīja divus veiksmīgus metienus. Latvijas delegācija protestēja, pieprasīja skatīt videoierakstu, bet tiesneši lēmumu nemainīja.

Ķeksīša pēc neder
Aizvadītais gads gan būtībā izpostīja visu treniņu procesu un radīja lielas šaubas par vēlmi turpināt sportistes karjeru tādā pašā līmenī kā iepriekš.

«Nav vairs lielas vēlmes trenēties, un no sliedēm izsita arī «Covid». Lielākoties viena pati trenējos, bet Raivis atzina, ka tie vairs nav treniņi,» saka A. Savicka.

Izjūta individuālajos treniņos esot tāda kā uz vientuļas salas. «Neviens tevi neredz. Treniņš ķeksīša pēc. Zinu, kas ir īsts treniņš, kad visu laiku liekas, ka nekad mūžā vairs tā neskriešu, bet ir tik patīkamas izjūtas pēc tam. Pietrūkst, kas iedod pa iekšām. Ir treneris, kas palīdz ieguldīt arī savas emocijas. Jūti, ka tevi atbalsta. Individuāli nekā no tā nav,» stāsta sportiste.

Turpinājumā sākās mācības augstskolā, darbs pamatskolā un sporta skolā, un treniņiem laika palika pavisam maz. Traucē arī kājas trauma. «Ja gribi nopelnīt, uzturēt dzīvokli, samaksāt par augstskolu un neesi tik augsta līmeņa sportists, kuram maksā par trenēšanos, pašai par sevi jārūpējas. Un jautājums par treniņiem vairs nav prioritāte,» atzīst jauniete.

Skaistā Latvija
Dzīvē arī vienīgais vaļasprieks ir saistīts ar fiziskām aktivitātēm. Jaunietei patīk doties pa dabas takām pārgājienos. Vēlams – vienas dienas maršrutos. Pagaidām izstaigāta Latvija. Turklāt vienmēr ir izjūta, ka nu jau vairs īpaši nav, kur staigāt, jo pagājušajā gadā gandrīz katru nedēļu kopā ar kolēģi Ievu brauca uz dabas takām, bet šogad izrādījās, ka ir vēl un vēl.
«Visi saka – aizbrauciet uz citām valstīm, tur ir skaisti! Bet Latvijā ir tik daudz, kur staigāt. Jo vairāk staigā, jo vairāk vietu parādās. Bija jau šogad doma pabraukāt uz Igauniju vai Lietuvu, bet apstākļi ir tādi, kā ir. Tāpēc staigājām pa Latviju, kur atkal ir daudz interesantu piedāvājumu,» stāsta A. Savicka.

Visvairāk Amandai patīkot Tērvetes takas – tur aizbraucot, katru reizi var atrast kaut ko jaunu. Patīk Ogres Zilie kalni. «Tur skriet es gan negribētu. Izlases meitenēm, kas dzīvo Ogrē, tur notiek treniņi. Kad ieraudzījām šos kalnus, tas bija šoks. No otras puses – ja treneris liktu skriet, skrietu. Kur tu liktos?» smaidot teic sportiste.

Dzīves krustcelēs
Tā pašlaik aiziet ikdiena. Trenē skolas un sporta skolas audzēkņus – pa vienam vai pa diviem. Sporta halles izmēri ļauj vienlaicīgi strādāt ar diviem bērniem. Pašai iznāk daudz kustēties – beigās nodzenājot gan audzēkņus, gan pati sevi.
Šovasar aizvien aktīvāk izmēģināja savus spēkus smilšu volejbolā. Tas esot sports pašai sev, bez domām par augsta līmeņa panākumiem. Bez jebkādām šaubām ir mērķis pabeigt augstskolu.

«Nav tā, ka vieglatlētikai pieliktu punktu pilnībā. Treneris aicina koncentrēties uz Eiropas U23 čempionātu, bet lielākā problēma ir laiks. Normāls treniņš prasa trīs stundas, ko atrast ir pagrūti. Kad esi novadījusi skolā stundas, treniņus, varētu viegli paskriet, bet to es negribu. Gribu kārtīgu treniņu, nevis vienkārši aiziet uz sporta zāli laiku pavadīt,» pauž Amanda Savicka.

UZZIŅAI
- Amanda Savicka dzimusi 2000. gada 29. decembrī.
- Daudz un dažādu titulu un godalgu ieguvēja Latvijas vieglatlētikas sacensībās vairākās disciplīnās.
- Meistara kvalifikācija septiņcīņā – 5272 punkti – sasniegta Latvijas čempionātā daudzcīņā 2018. gada 8. jūnijā.
- Piedalījusies Eiropas U20 vecuma grupas čempionātā Zviedrijas pilsētā Gēteborgā, kas notika 2019. gadā no
18. līdz 21. jūlijam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar vēlmi pēc kārtīga treniņa

Kategorijas