Literārā lappuse

Sarmīte Gausiņa-Elksne, Dagnija Gasūna, Gatis Zotovs, Maija Vegnere, Valija Reinicāne, Mārīte Čornaja, Inta Baltgalve, Sandra Cīrule, Gina Viegliņa-Valliete, Aija Čepule, Andris Ludvigs

Laikraksta arhīvs

2020. gada 23. decembris 00:00

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Baltā dziesmaPelēkām domām,
Pelēkai ikdienai pāri
Balta pasaule dzimst.
Smaga balta debess
Un zeme, pārpilna sniega.
Baltas sveces pie loga,
Leduspuķes uz rūts.
Baltai dienai par godu
Balta lilija vāzē tvan.
Es paceļu piena glāzi
Par tām baltajām dienām,
Kas negaidot nāks.
Par baltajiem ceļiem,
Kas, ciešanu neskarti,
Par spīti neveiksmēm,
Kalnup mūs ved.
Par baltajām domām,
Kas spārno kā eņģeļus mūs.

Pelēkai dzīvei par spīti,
Balta pasaule snieg.

Atnākšana
Es ātri tumstošā vakarā lūkojos
Un aizdedzu sveces.
Gaidu Jēzu atnākam.

Es dziestošā saulē un vētrainā
jūrā lūkojos
Un dziedu vējā
Dziesmu par atnākšanu.

Es pasaules sāpēs un skumjās
lūkojos
Un aizlūdzu Pestītāju.
Gaidu Viņu atnākam.

Saulē ēnas ir mūžu senas,
Lēni nosirmo laiks un skumst.
Gurst sirds un acu mirdzums dziest,
Pēc glābēja raugoties, gaidot.
«Saki, vai ilgi vēl, Kungs?»
«Es nāku drīz!» saka Jēzus.

DAGNIJA GASŪNA

* * *
Ja man būtu spārni,
es par Ziemsvētku
eņģeli kļūtu,
laistos gar tavu logu
baltus sveicienus sūtot,
sēdētu egles zarā,
zvaigžņotu lukturi turot,
ļautu sevi kā bērnībā
vēja šūpolēs šūpot,
ja man būtu spārni.

* * *
Šovakar ielaižu
sevī klusumu,
ēnas godīgi
sēž aiz krāsns,
vientuļa zvaigzne,
pārvarot mulsumu,
manam logam
piespiežas klāt.
Klusu, klusu kā
sidraba stīga
pāri istabai
gaisma slīd,
laikam tā nākusi
šajā vakarā
manu dvēseli
sasildīt.

* * *
Šonakt esmu
kā jūra
mīlestības
pilnām acīm
debesīs gaidot
eņģeļus dziedam.

GATIS ZOTOVS

Iztērēšanās
Vien gribu tā dienišķāk iztērēties
Bet gluži vēl neizputēt
Tad viegli būs pasauli pieradināt
Abus mūs apreibināt
Es ielikšu debesis akvārijā
Un tajā mums dzīvos putni
Viss pārējais lieki
Nekam nebūs jākrāj
Būs labi ar kabatām tukšām
Zem debesīm slietņi
Naglas un diegi
Satur šo visumu kopā
Prombūšanas
Es viegli atrodos
Mierīgu pirmdienu rītos
No dažādu pasauļu malām
No trīsdienu pazušanām
Tu neņem pie sirds
Ņem tikpat viegli
Ņem vien pie lāpstiņām savām
Un mazliet
Ja drīkst
Pie lūpām
Jo zini
Mums ir vēl četras dienas
Līdz vēl vienām prombūšanām

Mazliet pēc mums
Kam tu gribi pāri palikt
Saulei vai mēnesim?
Pēc zemes šīs un mūsu debesīm
Kaut nedaudz
Bet pāri paliksim
Mazliet
Tāpat
Kā mūsu pavasaros
Pēc mums
Vēl zaļa zāle zaļos
Mazliet
No mums
Dunēs ūdenskritums
Mazliet
Vēl jums
Būs mūsu pārpalikums

MAIJA VEGNERE

Ziemassvētku zvaigzne
Brīnumstaru sūta,
Lai miera svētku ziņa
Ikvienā sirdī būtu.
Lai norimst dienu steiga
Un domas skrejošās.
Lai dusmu viesuļvētras
Stāj rimtā klusumā.
Nav būtiski, vai sniegi
Te zemi, zarus klāj,
Ir galvenais, lai dvēs’lēs
Nāk Ziemassvētku stāsts.

VALIJA REINICĀNE

Lielā pazemība
Lielā pazemībā Dievs
No Sava Troņa Visumā
Līdz zemei Mīlestībā noliecās
Līdz bērnam lopu silītē
Brīnums nedzirdēts
Kūtī Gaisma līksmība un prieks
Dievišķās Mīlestības Godība
Visiem dāvāta tiek
Ar sirdi sajūt steidz pie Sengaidītā
Ganiņi un Gudrie
Priekā Visums gavilē
Bet Herods tumsas lepnībā
Līdz debesjumam izslējās
Ak Herods Herods
Tu nokauj sevi savām rokām
Cerību un Mīlestību
Un dievišķo tev doto
Bet Gudrie tāpēc jau ir Gudrie
Pa citu ceļu iet
Lai zinātu kur īsti iet
Nes Pasaulei šo Prieka Vēsti!

MĀRĪTE ČORNAJA

Ziemassvētku laiks
Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks,
Bet apņēmis mūs tas
Kā indīgs tvaiks.

Liekas pār zemi nācis
Kāds augstāks sods,
Jo dzenoties tikai
Pēc labākā, tālākā,
Tiek pazaudēts
Prāts un gods.

Pasauli pārņem pandēmija,
Nežēlīgi griezīga epidēmija,
Te kaimiņu baltkrievu puisi,
Kas nonācis ielas
Nepareizajā pusē,
Nosit līdz nāvei.

Te tālā un reizē tuvā
Sapņu un iespēju zeme –
Amerika,
Nezin kurš prezidents īstais,
Kurš būs tas labais,
Kurš nīstais.

Lai nāk pār mums
Apziņa, skaidrais prāts,
Lai pazūd ienaids,
Kas gadiem krāts.

Atceries, bez sirds siltuma,
Žēlastības nebūs nekā.

INTA BALTGALVE

Naktī pamostos
Naktī pamostos, jo gaiss tik
dzidri runā,
elpa aizraujas, un acis mitras,
visu garo ziemu trūcis
man dziļa elpas ievilciena,
vēja rītu,
ūdens čukstu, krasta smilšu,
zāles pieskāriena basai potītei…

Naktī pamostos, jo gaiss tik
dzidri runā,
ka man gribētos būt zaļai
vardītei
un no šejienes pat ziemā
neiet prom,
ielīst upei azotē un pārziemot.

SANDRA CĪRULE

***
Dienas atkal sarūk
Naktis uzmācas kā biļešu
kontrolieri
Putni klauvē manā logā
Tak lidojiet ar mieru
Es palikšu vilcienā savā
Un man nemaz nav žēl
Jo visas dienas ir manas
Visas kā viena
Putni klauvē un runā
Par to kas nekad nav bijis
Dienas sarūk
Līdz punktiņu mandalas
tēlam
Un kādunakt eksplodē
Jauns Visums ir tapis

***
Pagale pie pagales
Ne uguns liesmiņas

Vilks vilks
Skaliņš uz skaliņa
Ne sērkociņa
Vilks vilks
Piešķiļu uzpūšu
Murminu vārdus

Vilks vilks
Nē tas nav nekāds vilks
Tikai vējš skurstenī
Dzeltenām acīm
Salieku sarkano
Ogle pie ogles
Vilks vilks
Vējš skurstenī smejas
Nomierinies taču
Nekur tevi nevilks

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Valdziņš
Kādēļ stāsti
Par to, kas bijis?
Kā tavai zeķei
Valdziņš ir iris?
Kādu brīnumu
Gaidīji tu?
Jāmīl bij Dievs,
Lai dzīvotu.

Tagad tu veca,
Kur ir tavs spēks,
Varbūt tas akmens
Bija tavs grēks?
Bet to valdziņu,
Reizēm kas trūkst,
Mezglā sasien,
Sirds kad lūst.

AIJA ČEPULE

Ziemassvētku pasaka
Mazais rūķis
Garu bārdu
Atminēt prot
Manu vārdu.

Aši, aši ciemos steidz,
Mani mīļi, mīļi sveic.
Saķeru es rūķi mazo,
Dodu buču garu garo.

Aicinu pie egles viņu,
Stāstu skaistu pasaciņu,
Rūķim priekā acis mirdz,
Teiktais ir no visas sirds.

Ziemassvētkos izkūst viņam
Sirds no ledus gabaliņa.
Pielieku pie krūtīm ausi,
Dzirdu – sirdspuksti sit raiti.

Ziemassvētku nakts ir jauka,
Šajā naktī brīnumiņus
Visi piedzīvot mēs varam,
Ja tik paši labu darām.

ANDRIS LUDVIGS

Kaķīte Īsļipīte
Bij mūsmājās kaķītis,
mazs un neparasts.

Kaķēns bij rotaļīgs –
Ziemassvētku eglītē tam
patika kāpt.
Kaķīte, sākumā saukts runcītis,
piedzima trūcīgai kaķu māmiņai,
līdz vēlāk tika noskaidrots
izcelsmes kods –
kaķenītei pietrūka naudas
mazuļa astei,
tāpēc kaķīte-runcītis bija īsļipītis.

Kaķītis nav nekāds nelga,
ja blakus vecmāmiņai
gultā ir radio Selga.
Pulksten sešos no rīta –
viens sitiens ar ķepu pa apaļo pogu,
atskan varens meldiņš
«Dievs, svētī Latviju!»
Kaķēns izbīstas, bet ir kļuvis aktīvs,
otrs ķepas sitiens pa pogu –
mirklī iestājas klusums negaidīts!
Vecmammas reakcija ir asa:
– Kādēļ tu izslēdzi radio? –
viņa prasa.
Kaķīte stāv un brīnās, kādēļ gan
tas notika tā!
Bij mūsmājās kaķīte,
saukts runcītis,
mazs, balti raibs un neparasts
Īsļipīts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas