Zemgalē šādu bēdu ieleju vairs nav daudz

2020. gada 15. decembris 00:00

1519

Zemgalē šādu bēdu ieleju vairs nav daudz

Kaucmindes pils vēl ir glābjama, bet jāatrod glābējs

Kultūrvēsturisks objekts, viens no Zemgales zīmoliem – Kaucmindes muiža – iet zudībā sabiedrības acu priekšā, bet nav neviena, kas postažai pieliktu punktu un īpašumā ienestu cerības staru.

Trešie saimnieki
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova uzsver, ka viss atkarīgs no īpašnieka un viņa atbildības. Pagājušajā nedēļā pārvaldes inspektori bija kārtējā apsekošanā Kaucmindē, lai pārliecinātos klātienē, vai kaut kas paveikts īpašuma glābšanā. «Mēs te ierodamies katru mēnesi, ik reizi tiek aicināts arī īpašnieks, taču kopš pavasara atsaucība ir zudusi. Mūsu ziņā palikušas represīvās metodes. Varbūt laiks saprast, ka jābeidz sapņot un jāmeklē risinājums. Patlaban vēl ir vērtības, kas ir glābjamas,» teic E. Mantrova. Viņa informē, ka pašreizējie īpašuma saimnieki ir juridisko pakalpojumu sniedzēju firma SIA «Cvir», kas objektā jau ir trešie atslēgu turētāji.

Rundāles pašvaldība, pārņemot ēku no Zemkopības ministrijas, tās apsaimniekošanai 90. gadu beigās izveidoja kopuzņēmumu SIA «Kaucmindes pils», kuras pamatkapitāls bija pats nekustamais īpašums. Šīs kapitāla daļas SIA «Kaucmindes pils» 2001. gadā pārdeva Mārim Gulbim senioram piederošajai SIA «Intelco», kas jau bija privatizējusi pili un parka četrus hektārus. Pils kreisajā spārnā līdz 2010. gadam atradās Saulaines bērnudārzs, kura telpas no jaunā īpašnieka novada dome īrēja par simbolisku cenu. Rundāles pašvaldība tuvumā uzcēla jaunu bērnudārzu, jo vecajā, pamestajā pilī nebija iespējams radīt drošu un komfortablu vidi.

Mārim Gulbim senioram bija vērienīgi pils atjaunošanas un izmantošanas plāni. Viņš pat sāka kaut ko darīt ēkas labā spārna nostiprināšanā, taču sasirga un drīz vien nomira. Kaucmindes mantinieks pili pārdeva SIA «Cvir».

Vēl pirms diviem gadiem arī laikrakstam «Bauskas Dzīve» sazinoties ar SIA «Cvir» pārstāvi Robertu Ligeru, viņš apgalvoja, ka tiekot darīts viss iespējamais, lai teritorijai liegtu piekļuvi un nomainītu pils jumtu. Īpašnieku plānos bija Kaucmindē iekārtot rehabilitācijas centru, kur cilvēki atlabtu pēcoperācijas periodā.

Speciālistu aplēses liecina, ka Kaucmindes renovācijai būtu nepieciešami vairāk nekā desmit miljoni eiro. Rundāles novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis atklāja – no īpašnieku puses šogad saņemts mutisks apliecinājums, ka ar potenciāliem investoriem Lielbritānijā tiek veiktas sarunas. Taču šī arī bijusi pēdējā reize, kad izdevies sazināties ar SIA «Cvir». Tagad norādītais tālrunis neesot sasniedzams, arī e-pasta adreses neesot. Vienīgais saziņas veids ar uzņēmumu ir ierakstītu vēstuļu sūtīšana, izmantojot va/s «Latvijas Pasts» pakalpojumus.

Perfekti «papīri»
E. Mantrova akcentēja, ka šis ir viens no tiem objektiem, kurš pastāvīgi ir pārvaldes uzmanības lokā. Zemgalē šādu bēdu ieleju neesot vairs daudz, bet šī pamatīgi duras acīs. Sākotnēji arī pārvaldei īpašnieku ieceres, solījumi šķituši ticami un realizējami, pirmajā posmā sekojušas arī darbības. «Grandiozs starts, ticējām sacītajam, rīkojām šeit Eiropas kultūras mantojuma dienas. Dokumentācija atšķirībā no citiem šim objektam bija perfekti izstrādāta. Saskaņoti būvprojekti, darba atļaujas, izveidots laika grafiks darbu veikšanai. Daudz kas arī izdarīts – sakopts parks, aizsisti logi, uzlikts pagaidu plēves jumts, lai novērstu konstrukciju bojāšanos, ar žogu ierobežota piekļuve īpašumam. Bija iekļauta arī portika konservācija, taču tas netika paveikts, un patlaban tas ir pats apdraudētākais,» situāciju raksturo E. Mantrova.

Viņa atzīst, ka īpašniekam, neizejot uz kontaktiem ar pārvaldi, atliek uzlikt sodus. Pēdējais, ko uzņēmums samaksājis, bijis 1100 eiro apmērā, pēc kura sekoja prāvāka summa, kas no SIA «Cvir» puses nav tikusi nosegta, tālab tagad nodota tiesu izpildītājam piedziņai. «Soda lielums neietekmē kultūras pieminekļa glābšanu. Neapšaubāmi var likt lielāku summu, taču tai jābūt samērīgai, lai neiedzītu īpašnieku strupceļā,» teic E. Mantrova. Viņa atklāj, ka juridiskajam uzņēmumam ir arī prāvs parāds Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Publiski pieejamā informācija liecina, ka šī gada 7. decembrī VID administrēto nodokļu parāds bijis 18 599 eiro. Savukārt Rundāles novada domē informēja, ka par šo gadu nav samaksāts nekustamā īpašuma nodoklis par zemi un ēku 294 eiro.

Ja maksājumi netiks veikti, iespējams, īpašums tiks nodots ūtrupē. Rundāles novada domes priekšsēdētājs A. Okmanis pieļauj, ka tas būtu viens no labākajiem risinājumiem. Varbūt Kaucmindei atrastos saimnieki, kas būtu ieinteresēti tās atdzimšanā. Vienmēr kaut kas traucējot, te ir parastā krīze, te dižķibele, te kovidkrīze. Taču jāņem darbarīki un kaut kas ir jādara. A. Okmanis spriež, ka kovidkrīze tieši var palīdzēt, ja tiks iedota nauda ekonomikas sildīšanai.

Daudz piemēru
Jau iepriekš Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde esošajam īpašniekam ieteikusi – ja pats netiek galā, lai Kaucmindes muižu pārdod, uz ko esot saņemts pārmetums, ka pārvalde lobē kādu, kurš vēlas par samazinātu maksu iegūt sev kultūras vērtību.
«Kaut ar zaudējumiem notirgotu, kaut par vienu eiro, bet atrodi kādu, kas reāli kaut ko sāktu darīt. Atjaunot var, pat ja arī nav pietiekami līdzekļu, jo atbalstu var saņemt arī no Kultūras mantojuma pārvaldes. Piemēram, palūkojiet, kā tagad atkopjas Svētes muiža, kas bija daudz sliktākā situācijā kā Kaucminde! Svētes muižas īpašnieks nemaz nav miljonārs, bet atjaunošana iet no rokas. Viņš kaut ko nopelna, raksta projektus, vēršas pie mums. Soli pa solim, viss virzās uz priekšu. Līdzīgi var pieminēt Abgunsti, kur arī īpašnieki ilgi apsvēra, vai izsolē piedalīties, bet tagad ir apmierināti ar savu izvēli, pašiem dzīvojot uz vietas, Abgunstes muiža uzplaukst,» stāsta E. Mantrova.

Viņa piesauc arī Bruknas muižu, minot, ka tur «pieklibojot» papīru lietas, taču visiem kopīgi arī dokumentācija tiek sakārtota, bet papriekšu tomēr esot reāls ieguldījums īpašuma sakārtošanā. «Mums kā sabiedrībai, valsts ie-stādēm ir jāizvērtē, kas ir primārais pieminekļa saglabāšanā, vai visi pareizi noformēti dokumenti, kas arī prasa naudu, vai arī līdzekļi ieguldīti reālā glābšanā. Laikam to, kas reāli glābj, arī vajag maksimāli atbalstīt. Kad akadēmiķis un arhitekts Jānis Zilgalvis bija aizbraucis uz Bruknu, viņš teica, ka tā ir būvkultūra, ar ko Bauskas novads un Latvija kopumā var lepoties,» paziņo E. Mantrova.

Var piemērot kriminālatbildību
E. Mantrova akcentēja, ka arī Kaucmindē vēl viss ir glābjams, vispirms portika avārijas stāvoklis jānovērš, pēc tam jāsalāpa jumts. «Nav tik traģiski, ka to nevarētu izdarīt. Taču te mēs atduramies pret cilvēku, kas klaji visu ignorē. Uzskatu, ka visiem kopumā – gan sabiedrībai, gan medijiem – ir jāvēršas pret konkrēto īpašnieku un jāmēģina panākt, lai kaut kas tiek iekustināts,» tā NKMP Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja.

Vaicājot, vai tiek apsvērta kultūras pieminekļa statusa atņemšana šim objektam, E. Mantrova sacīja, ka pat doma tāda nav bijusi. Viņa paskaidroja, ka īpašniekam var piemērot kriminālatbildību par kultūras pieminekļa iznīcināšanu. Pagaidām vēl tiekot rosinātas vien administratīvās lietvedības.

Abgunstes atdzimšanas veiksmes faktori

Ar Kaucmindi Abgunstes muižu vieno viens arhitekts – Leo Reinīrs. Kaucmindē savulaik projektējis atsevišķu tās daļu.

Abgunstes muiža četros gados no pamestas saimniecības pārvērtusies par viesmīlības un radošuma saliņu Zaļenieku pagastā – svētki, viesi un radošās darbnīcas ir šejienes ikdiena. Abgunstes muižu Jelgavas novada Zaļenieku pagastā 2016. gada jūnijā sāka apsaimniekot Jānis un Asnāte Avotnieki – tobrīd vēl bijusī muižas kungu māja bija pamesta, bez ūdens, elektrības un apkures. Muižu ģimene iegādājās tiesu izpildītāja izsolē, jo iepriekšējam īpašniekam ar tās apsaimniekošanu pagalam nebija veicies. Muižai bija pieteikušies vēl seši citi solītāji, taču zvaigznes sastājušās tā, ka neviens no tiem citiem Avotniekus nepārsolīja.

Abgunstes muiža ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, un resursus muižas renovācijai, kā arī tās funkcionalitātes nodrošināšanai Avotnieki gūst no dažādiem fondiem, savu līdzfinansējuma daļu nodrošinot ar līdzekļiem, ko ienes svētku rīkošana, viesu uzņemšana, radošās darbnīcas un citas saimnieciskās aktivitātes.

Asnāte avotniece stāsta: «Mūs ar vīru vienmēr vienojusi interese par senām lietām un otras dzīves piešķiršana kaut kam piemirstam, šķietami vairs nederīgam. Burkas pārvērst lustrā, no sarūsējuša spaiņa vai veciem galda piederumiem izgatavot gaismekļus, ikdienas lietošanā iedzīvināt senas mēbeles... Pat mūsu muižas restaurēšanas laikā ar cieņu izturamies pret visām krāsu kārtām, kas 100 gadu laikā klājušas sienas, un rezultātā rodas unikāli un oriģināli «gleznojumi». Mēģināt pacelt tik lielu problēmu kā Abgunstes muižā (tajā stāvoklī, kāda tā bija), turklāt kā kaķi maisā, nemaz iekšā neiekļūstot, pamudināja vairāki faktori. Secībai nav nozīmes, jo visi vienlīdzīgi un katram no mums atsevišķi un kopā dažādos laikos tie spēlējuši savu lomu. Vēlme darboties reģionā, izkāpt no savas komforta zonas, profesionālais izaicinājums, intuīcija un emocijas, vēlme sakopt vienu skaistu, bet aizmirstu Latvijas nostūrīti, radīt mazo paradīzi sev, bērniem, citiem cilvēkiem. Ja izsoles dienā pirms pieciem gadiem varētu ielūkoties šodienā – varbūt tā sirsniņa trīcētu mazāk un pārliecība būtu vēl lielāka. Desmit kaķu atnestā veiksme, mīlestība, ļaušanās, vides izjūta, trakums, kā arī cieņa pret vēsturisko mantojumu ir vieni no galvenajiem Abgunstes atdzimšanas veiksmes faktoriem.»

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zemgalē šādu bēdu ieleju vairs nav daudz

Kategorijas