Ar dabisku laipnību un inteliģenci

2020. gada 11. decembris 00:00

1659

Baušķeniece Dina Skurba atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Bauskas novadā jubilāre dzīvojusi kopš dzimšanas. Pirmā dzīvesvieta bija Īslīces pagastā, ar malku apkurināmā namā lauka vidū, netālu no «Ļeņina kolhoza» «Upīšu» fermas. Mamma stāstījusi, ka tolaik ziemas bijušas bagātas ar salu un sniegu. Arī tajā decembrī, kad nāca pasaulē Dina, laukus un ceļus klājusi dziļa sniega sega.

Govju ferma – iemīļota vieta
Kad mamma un mazulīte vesta mājās no Bauskas slimnīcas, pa lielceļu atvizinātas ar kolhoza smago automašīnu, bet tālāk līdz mājām braukušas zirga vilktās kamanās. Mamma Dinu audzinājusi viena, dažus mēnešus pēc meitiņas piedzimšanas bijis jāatgriežas darbā. Viņa strādājusi par brigadieri tuvējā slaucamo govju fermā «Upītes»; darbdienas pirmā puse sākusies jau dažas stundas pēc pusnakts, agrā rītā.

Meitene nereti atstāta mājās viena cerībā, ka bērns saldi čučēs, līdz mamma atgriezīsies. Dažkārt, kad Dina pamodusies pirms laika, nevarēdama izkļūt caur aizslēgtajām durvīm, izlīdusi pa vēdlodziņu un pidžamiņā skrējusi pie mammas. Agrās bērnības dienas nodarbes saistītas ar govju fermu; tā bijusi iemīļota vieta, iemācījusies arī slaukt govis. «Kad paaugos, zināju vārdus visām 200 gotiņām. Man bija savas favorītes, kurām paslepus nesu papildu sauju miltu,» atceras jubilāre. Reiz bijis tā – kāda slaucēja aizmirsusi žurnālā ierakstīt govs vārdu, kurai vajadzīga veterinārārsta palīdzība. Speciālists nolēmis, ka jāatbrauc būs nākamajā dienā, kad būs zināma sasirgusī govs. Kāds ieteicis pajautāt piecgadīgajai Dinai – viņa zinājusi pateikt, kuram lopiņam jāpalīdz.

Skaistākās lapas uzlasītas
Mazotnē sevi atceras kā puicisku meiteni gan nodarbēs, gan pēc izskata. Darbu un nedarbu biedri bijuši zēni, kas viņu labprāt pieņēmuši par savējo. «Kopā štābiņus būvējām un skrējām uz kolhoza zirņu lauku našķoties,» atceras Dina. Arī ārēji līdzinājusies zēnam; līdz desmit gadu vecumam viņas pastāvīga frizūra bijusi «zēngalviņa». Reiz, kad bijusi pirmklasniece Īslīces astoņgadīgajā skolā, piedalījusies basketbola mačos Codes skolā. Tur vietējās skolnieces pie tualetes durvīm Dinai paziņojušas, ka zēnu savā tualetē nelaidīs. Fizkultūras skolotāja Biruta Grantiņa glābusi situāciju.

Pirmajās klasēs skola no mājām bija trīs kilometru attālumā; no rītiem uz skolu aizvizinājis kolhoza strādnieku autobuss, bet mājup ceļš jāmēro kājām. Tad visas peļķes bijušas Dinas izbradātas, rudenī – skaistākās lapas uzlasītas. Kad mammai piedāvāts lopu kompleksa vadītājas darbs kolhoza «Priekšzīmes» iecirknī, piešķirts labiekārtots dzīvoklis ar centrālo apkuri. Tas abām bijis liels un priecīgs notikums.

1991. gads – īpaši nozīmīgs
Pēc Bauskas 1. vidusskolas beigšanas Dina izvēlējusies mācīties mediķa profesijā, iestājusies Rīgas 1. medicīnas skolā apgūt feldšera (tagad ārsta palīgs – red.) specialitāti. Tajā pašā gadā satikusi Gati. «Kur gan citur, ja ne diskotēkā?!» smaidot atklāj jubilāre. Mācoties Rīgā, draudzība turpinājusies.

1991. gada ziemā Dina bija praksē Bauskas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, kas sakrita ar barikāžu laiku Rīgā. Viņa piedalījusies dežūrās gan kā mediķe pie Zaķusalas torņa, gan kā brīvprātīgā kopā ar «Ļeņina kolhoza» ļaudīm. Dežūras laikā medicīnisko palīdzību sniegt nav nācies, bet izjūtas bijušas biedējošas. «Nodomāju, kāpēc skolā civilās aizsardzības mācības neņēmu pietiekami nopietni; pārlapoju savu mācību pierakstus par šautām brūcēm…» atceras Dina.

Jubilāres dzīvē 1991. gads ir īpaši nozīmīgs, bagāts ar notikumiem – piedzīvots barikāžu laiks, absolvēta medicīnas skola, kam sekoja kāzas un pirmā dēla Kristapa piedzimšana. Pēc pāris gadiem pasaulē nāca otrs dēls Roberts. Ģimene uz dzīvi apmetās Īslīces pagastā kopā ar mammu. «Tas bija laiks, kad visi ķērās pie zemniekošanas. Mēs arī – sējām labību, turējām divas govis, sivēnmāti un nobarojamos rukšus,» kā pašai neticamu vēsturi atklāj Dina.

Studijas paver apvārsni plašāku
Kad zēni paaugušies un vajadzēja atgriezties darbā, sapratusi, ka mediķa profesija nav viņai īstā. Neilgu laiku rasts darbs pastā, vēlāk kādā transporta firmā, bet pēc tās izputēšanas kļuvusi bezdarbniece. Nodarbinātības aģentūrā ieteikts pieteikties darbā apdrošināšanas sabiedrībā «Balta». Dina iesaukusies: «Nē, nē, nekādu apdrošināšanu negribu!» «Nekad nebūtu ticējusi, ka varētu kļūt par apdrošināšanas konsultanti, vadīt sarunas ar klientiem un vispār pārdot kaut kādus pakalpojumus,» atceras Dina. Piekritusi ieteikumam tikai tāpēc, ka kompānija tobrīd meklēja uzskaites speciālistu.

Apdrošināšanā sāka strādāt 2001. gadā, galvenais pienākums bijis apstrādāt datorā apdrošināšanas līgumus, ievadot datus informācijas sistēmā. Tas bija pa prātam, un darbs labi veicās, taču joprojām bija pārliecināta: «Darbu tiešā klientu apkalpošanā – nekad.» Gāja laiks, mainījās informācijas tehnoloģijas, un mainījās Dina. Kad uzskaitveža darbs kļuva lieks, viņas pienākumi pakāpeniski kļuva arvien tuvāki darbam ar klientiem. Kolēģu mudināta, Dina pieņēma jaunu izaicinājumu – sāka studijas neklātienē Rīgas Tehniskajā universitātē, kuru absolvēja 2010. gadā, ieguvusi profesionālo bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un vadīšanā un ekonomista kvalifikāciju. Tagad atzīst: «Studijas man bija ļoti nozīmīgas, tās pavēra daudz plašāku apvārsni, vairojot pārliecību un paļaušanos uz sevi.»

Sevi uztur «tonusā»
Dina Skurba pašlaik ir vecākā reģiona komercklientu darījumu vadītāja. «Tagad esmu sapratusi un ar pārliecību varu teikt, ka man šis darbs ļoti, ļoti patīk. Labprāt komunicēju ar dažādiem cilvēkiem, patīk visu izstāstīt un izskaidrot. Apdrošināšana aptver ļoti daudz jomu, kas konsultantam jāpārzina – lauksaimniecība, medicīnas pakalpojumi, mašīnas, tehnika un vēl daudz kā cita. Jāzina likumi un vēl jāraugās, ko dara konkurenti. Tas liek sevi uzturēt «tonusā», lai klients uz mani var paļauties,» pauda jubilāre.

Speciāliste atklāj, ka lepojas ar darbu kompānijā un īpaši ar savu darba vietu Bauskā. Viņa sacīja: ««Balta» ir labs darba devējs, un runa nav tikai par samaksu. Ir vēl citi iemesli, kas motivē un notur, – veselības apdrošināšana, apmācības un arī attieksme – mūs uzklausa un ņem vērā.»

Jārod laime savā dzīvē
Abi dēli vecāku ligzdu jau atstājuši, Dina un Gatis aplaimoti ar pirmo mazmeitiņu Odetu. «Man – divu dēlu mātei – tā bija kā dāvana no debesīm,» sacīja vecmāmiņa. Kad dēli beiguši augstskolas un sākuši patstāvīgu dzīvi, izdevies apspiest sevī vēlmi neatslābstoši viņiem palīdzēt, ļaujot pašiem dzīvot savu dzīvi. «Mums abiem jārod laime savā dzīvē, un bērniem – savējā,» pauž Dina. Kaut kur lasītu atziņu tagad pieņēmusi par savējo: «Sieviete ir sieviete, pēc tam kļūst par sievieti – māti, bet, kad bērni aizgājuši, jākļūst atkal par sievieti.»

Kad zēni bija vēl ģimenē, kopā ceļojuši pa Eiropas zemēm. Pēdējos piecus gadus dodas ceļojumos divatā ar vīru uz tālākām eksotiskām vietām pasaulē. Šogad februārī paspējuši pabūt Šeišelu salu valstī pie Āfrikas kontinenta Indijas okeānā. Bet Dinas dzīves jubilejai veltītais ceļojums decembrī uz Filipīnām pandēmijas dēļ atlikts uz nezināmu laiku. Dina ir aizrautīga peldētāja, sezonu upē sāk agri pavasarī un beidz, kad jau rudens. Viņas garderobē nemainīgi dominē zili un melni apģērbi. Iemeslu tam pati nav īpaši izzinājusi, bet ar šīm krāsām jūtas labi. Atklājusi, ka pēdējā laikā vairāk sākusi tērpties kleitās. Par savu dzīvesbiedru Dina izsakās skopi, bet pateic daudz: «Gatis ir pats foršākais vīrs.»

Jubilāre ir gaišmate, bet anekdotes par blondīnēm noteikti nav par viņu. Raksta autore kopā ar Dinu strādājusi teju desmit gadu un var sacīt: «Viņa ir lietišķa, atbildīga, uzticama, dzīvesgudra, nosvērta, ar plašām zināšanām un dabisku laipnību un inteliģenci apveltīta sieviete.»

Nākamais gads jubilārei gaidāms ar nozīmīgiem datumiem un apaļām jubilejām – 30 gadu laulībai un dēlam, 50 – vīram, 20 – darbā «Baltā». Viņa cer, ka tās varēs atzīmēt kopā ar tuvajiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar dabisku laipnību un inteliģenci

Kategorijas