No hobija – pie sirdsdarba

2020. gada 4. decembris 00:00

1241

Kriminālpolicijas kapteine pēc smagas dienas vakaros skrien vai spēlē klavieres

Rīt, 5. decembrī, Policijas diena. To sagaidot, «Bauskas Dzīve» uz sarunu aicināja Valsts policijas (VP) Zemgales reģiona pārvaldes Bauskas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecāko inspektori Unu Jermakovu. Kapteine profesijas svētkos saņēmusi iekšlietu ministra pateicību, apbalvojumu par godprātīgu dienestu, personīgo ieguldījumu VP izvirzīto uzdevumu īstenošanā un sakarā ar Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienu.

Pastāstiet, lūdzu, par bērnību, dzimto vietu, par savu ceļu līdz policijai!
– Nāku no vienkāršas daudzbērnu ģimenes, bijām trīs bērni – man vēl bija vecāks brālis un jaunāka māsa. Tēvs agri nomira, un mamma mūs viena audzināja Krustpils novada Mežāres pagastā. Uz turieni braucam, saimniekojam, mani trīs bērni – Evelīna (15 g.), Melisa (10) un Rihards (5) – tur pavada vasaras. Tur ir sena pirts, vistas, tītari, dārzs, siltumnīcas.

Kopā ar vīru rīdzinieku Sandri un bērniem dzīvojām Rīgā, tomēr sirds vilka uz laukiem, meklējām vietu tuvāk Rīgai, un tā pirms pieciem gadiem pārcēlāmies uz Rundāles novadu. Pārcelšanos nenožēloju ne mirkli! Lai arī dzīvojam dzīvoklī, mums ir lauku mājas Krustpilī. Parasti vasarās ik nedēļas nogali mēroju ap 200 kilometriem turp, lai ravētu savus Briseles kāpostus, koptu siltumnīcas un darītu citus darbus. Vīrs joprojām strādā Rīgā par projektu vadītāju celtniecībā.

Bērnībā gribēju kļūt par šuvēju modelētāju, jo mums bija ļoti interesanta mājturības skolotāja, bet ar šūšanu man patiesībā gāja grūti. Līdz 9. klasei darbojos Jaunsardzē, tas bija aktīvs dzīvesveids, šāvām, bija nometnes, mācēju iekurt ugunskuru. Bija skaidra disciplīna, man tā patīk, turēja «grožos». Biju ļoti aktīva, un pēc Sūnu pamatskolas 9. klases abas ar draudzeni aizgājām uz Policijas skolu Jūrmalā. Tur ieguvu vidējo izglītību un apguvu policijas kārtībnieka arodu. Pēc tam iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, tad turpināju studijas maģistrantūrā un strādāju par docētāju Valsts policijas koledžas Sporta katedrā, pasniedzu vispārējo fizisko sagatavotību, reizēm skrēju kopā ar topošajiem policistiem un arī komandēt labi mācēju. (smaida) Sports ir mans hobijs, vēl joprojām skrienu, peldu vasarās gan viena, gan kopā ar bērniem. Paralēli maģistrantūrai beidzu arī Valsts policijas koledžu.

Kad un kā sākāt strādāt Bauskas policijas iecirknī?
– Policijā strādāju kopš 2007. gada, desmit gadus – pedagoģiskajā darbā, ceturto kriminālpolicijas nodaļā. Pārceļoties šurp, taisnā ceļā devos uz Bauskas policijas iecirkni, bija vakance, pieredzes šādā darbā vēl gan nebija. Sāku Kārtības policijas nodaļā, tad – Kriminālpolicijas nodaļā. Nodaļā izmeklē krimināllietas, meklē personas, aiztur tās, piemēro drošības līdzekli, tomēr viss mūsu nodaļas darbs ir viens liels noslēpums. Nodaļā arī pašlaik trūkst darbinieku, pārsvarā esam sievietes.

Manā uzmanības lokā vairāk ir nepilngadīgo un personu grupā izdarītie noziegumi. Nereti sastopos ar nejaukiem, izlaistiem jauniešiem, un reizēm tiešām nākas secināt: «Kad es augu, tā nebija.» Nepilngadīgajiem, ja iepriekš nav sodīti, parasti piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, ir korekcijas iestāde Cēsīs, kur ar viņiem strādā speciālisti; ja pēc tam turpina noziedzības ceļu, tad jaunieši tiek saukti pie kriminālatbildības Krimināllikumā paredzētajā kārtībā. No 14 gadiem iestājas kriminālatbildība, līdz tam pārkāpumu gadījumos vecākiem tiek piemērots administratīvais sods par vecāku pienākumu nepildīšanu.

Cik viegli dāmai ir šie pienākumi, darbs ar noziedzniekiem? Kā atgūstaties pēc saspringtas darbdienas, kad varbūt redzēti arī jau miruši «klienti»?
– Ir operatīvā grupa, nav vienam jātiek galā. Šaut nav nācies, bet pretošanās ir bijusi. Esmu enerģisks cilvēks, bet ir arī brīži, piemēram, pēc smagām nopratināšanām, kad «sabrūku». Pirmais izsaukums man bija, kad kāds cilvēks bija pakāries... Savukārt ar likumpārkāpējiem cenšos runāt cilvēcīgi. Tad viņi brīnās: «Kāpēc ar mani runā normāli?» Bet tie cilvēki lielākoties ir vientuļi, citādāki, bieži vien nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, kur vecāki lietojuši alkoholu. Ceļā nāk arī rūdīti noziedznieki, kas reizēm ir gudrāki par izmeklētāju. Ir, kas pasaka: «Gribu uz cietumu.» Tur vismaz ir paēdis un siltumā. Viņiem ir vajadzības, bet bieži vien nav darba, nav līdzekļu, ar ko tās piepildīt, ir atkarības. Cits pie mums atgriežas pa otram trešam lāgam. Cenšos runāt, pamācīt; gribētos, lai vismaz kāds maina dzīvi. Lielākā tiesa ir vīrieši, gadās arīdzan sievietes, bet tad tie gadījumi lielākoties ir drausmīgi. Es mīlu savu darbu, šis ir mans sirdsdarbs. Man patīk runāt ar cilvēkiem, pratināt, katram var atrast savu pieeju. Citreiz, kad ir rezultāts, darbs arī uzlādē. Man patīk skatīties asa sižeta filmas, minēt, kas ir vainīgs, kā viss atrisināsies. Lielākoties arī atminu. Darbā arī vajadzīga intuīcija – kad, acīs skatoties, saka, ka nav vainīgs, bet tu skaidri jūti, ka ir tieši pretēji.

Jāmāk sevi kontrolēt. Citreiz skrienu vakaros vai spēlēju klavieres, jo esmu pabeigusi mūzikas skolu. Tētis spēlēja Mežāres grupā «Spīts», viņam bija absolūtā dzirde, viņš spēlēja visus mūzikas instrumentus. Ja tētis būtu dzīvs, visticamāk, būtu aizgājusi pa mūzikas līniju.

Būtu vajadzīgas darba vietas, pastiprināta cīņa ar atkarībām. Vislielākā bīstamība ir jauniešu iesaiste narkotiku lietošanā, ekspertīzes liecina, ka to sastāvā pārsvarā ir sintētika, kas bremzē smadzeņu darbību, un tad var būt ļoti bīstamas sekas. Jauniešiem vajadzētu citās nodarbes, piemēram, sportu vai dažādus pulciņus, dejas, vecākiem jāvēro bērni. Nevajag dot tik daudz naudas, ka iznāk nepareizām lietām.

Visizplatītākie noziegumi ir zādzības, miesas bojājumu nodarīšana, tomēr ir arī smagāki noziegumi kā izvarošanas un slepkavības. Citreiz zagto mantu aiznes uz lombardu, to kāds nopērk, bet jāatceras, ka pēc tam policija to var izņemt un atdot īpašniekam.

Noziedznieku domas mēs, protams, nevaram apsteigt, bet tehnoloģijas policijā attīstās, piesaistās speciālisti, eksperti, ir dažādi uzlabojumi, kas palīdz atklāt noziegumus.

Tomēr Kriminālnodaļa ir visvairāk sabiedrībā kritizētā. Bieži dzirdēti apgalvojumi, ka «policija nemeklē zagtās mašīnas», «neko nevar atrast, tikai sāk kriminālprocesu» un līdzīgi. Kā veicas ar noziegumu atklāšanu, pierādījumu iegūšanu, sodīšanu un mantu atgūšanu?
– Nozagtās un aizdzītās mašīnas bieži vien tiek sadalītas rezerves daļās, nereti pat citā valstī. Katram cilvēkam liekas, ka ar viņa lietu maz strādā. Mūsu nodaļā ir visvairāk darba, ir daudz kriminālnoziegumu. Vajadzīgi fakti, pierādījumu kopums (liecinieku liecības, audioieraksti, videoieraksti, bildes un citi pierādījumi), daudz, lai lietu varētu nodot kriminālvajāšanas sākšanai. Ja cilvēki palīdz ar faktiem, tas ir ļoti labi, bet tomēr nereti ir nepilnīga informācija.

Šovasar izdevās atrast un atgūt velosipēdus, telefonus, planšetdatorus, laupītājus esam «noķēruši». Pašlaik, šajā sērgas laikā, noziegumu nav vairāk, tomēr pastiprinās vardarbība ģimenē, kad, piemēram, vīrs sit sievu vai draugi alkohola reibumā sāk skaidrot attiecības. Es nedalu likumpārkāpējus, piemēram, ka varbūt tam un tam viņš ir draugs, galvenais noskaidrot patiesību.

Policijas darbinieki cenšas strādāt godprātīgi un ievērot likumā noteiktās prasības. Ir arī augstākstāvoši prokurori, kas uzrauga lietu, neviens tīši tās nenovilcina.
Ko cenšaties iemācīt saviem bērniem? Vai gribētu, lai viņi strādā policijā?
– Es nebūtu pret, ja bērni izvēlētos darbu policijā. Vecākā meita gan neies šajā virzienā, iespējams, jaunākā, jo viņa saka: «Būšu kā mamma!»

Mācu cieņu pret vecākiem cilvēkiem un mīlestību pret darbu. Vasarā, laukos dzīvodami, viņi ravē, laista siltumnīcu. Pēc padarīta darba paši atzīst, ka «ir forši». Mājās gan es esmu cits cilvēks – mīļa, palutinu bērnus, tomēr arī disciplīnai jābūt – gulta jāsaklāj, brokastis jāpaēd. Man arī patīk gatavot ēst, vāru zupas, gatavoju desertus.

Kopā ar bērniem braucam ar velosipēdiem, vasarā dodamies uz upi, spēlējam bumbu vai galda spēles. Man ļoti patīk šahs, kad jādomā divi gājieni uz priekšu, Policijas skolā biju ieguvusi trešo vietu šaha čempionātā. Uz nakti dēlam lasu pasakas. Ar mācībām bērni paši tiek galā.

Vai darbs policijā ir ietekmējis, mainījis jūsu būtību un rīcību?
– Ir tāda liela piesardzība radusies – sekoju, ko pati runāju, klausos citos, par visu aizdomājos, reizēm esmu aizdomīga. (smejas) Bērni nereti saka: «Mamma, tu atkal kā izmeklētāja!» Viņi neko nevar no manis noslēpt.

Bauskas iecirknī darba apstākļi ir labi, piemēroti darba pienākumu pildīšanai, tikai kadru trūkst, vajag vīriešus policijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No hobija – pie sirdsdarba

Kategorijas