«Svarīgākais ir kustēties – 10 000 soļu ik dienu»

2020. gada 27. novembris 00:00

830

«Svarīgākais ir kustēties – 10 000 soļu ik dienu»

Iecavnieks Imants Sūna atzīmē 70. dzimšanas dienu

Jau vairāk nekā 40 gadu Imants Sūna dzīvo Iecavas novadā, kopš sāka strādāt par skolotāju Zālītes speciālajā pamatskolā. Bet ar Iecavu bijusi saikne jau kopš bērnības – apciemojot vecvecākus.

«Vizināšanās» uz labības kombaina
Imants dzimis agronomu Austras un Arnolda ģimenē Elejas rajona Berķenes ciema «Ziemeļos», bijis vecākiem vienīgais bērns. Jau pirmajā Imanta dzīves gadā ģimene pārcēlusies uz Api Ziemeļvidzemē, kur aizritējuši pirmskolas gadi. Kopš četru gadu vecuma saglabājusies pirmā bērnības atmiņa par braucienu kopā ar vecākiem uz Rīgu ar autobusu. «Agrā, dūmakainā rītā uz ceļa parādās autobuss ar trim signāllampiņām – sarkanu, zilu un zaļu uz korpusa priekšpuses, tas bija spilgts notikums,» atceras Imants. Tagad zina, ka tas bija «ZIS-155» markas autobuss.

Kad dzīvojuši Gaujienā, bērnības īpašā izklaide labības pļaujas laikā bijusi «vizināšanās» uz labības kombaina «SK4 Staļiņec» platformas kopā ar graudu maisiem. Īpašu rotaļlietu nebijis, tāpēc nodarbēm bērni izmantojuši mūsdienu skatījumā neparastas lietas. Mašīnu un traktoru stacijas darbnīcās vīri labprāt bērnam atdeva nolietotos gultņus. Kopā ar kaimiņu zēniem devušies «ekspedīcijās» uz kara laikā nopostītās baznīcas drupām, tur vēl bijušas atrodamas sīkas krāsainu stiklu lauskas no bijušajām logu vitrāžām.

Ar globusu pa skolotāju kāpnēm
Ģimene uz netālo Trapeni pārcēlās 1958. gadā, tur sākās Imanta skolas gaitas septiņgadīgajā skolā. Jubilārs atzina, ka viņa sagatavošanai mācībām 1. klasē nepārvērtējama loma bijusi vecmāmiņai, pie kuras ilgstoši uzturējies Staļģenē. Viņa bija iedevusi pamatus gan lasīšanā un rakstīšanā, gan aritmētikā. Kad gājis 1. klasē, ne skolā, ne mājās elektriskais apgaismojums nav bijis, nācās mācīties pie petrolejas lampas. Līdz 5. klasei skolēniem bijis noteikts frizūras tips – mati īsi apgriezti, vien atstājot garāku matu cekulu virs pieres.

Imants atceras, ka bija prestiži palīdzēt skolotājam, piemēram, nest karti vai globusu. Bijušas atsevišķas kāpnes – vienas skolēniem, otras – skolotājiem. Taču, ja nesi globusu vai ko citu pedagoga uzdevumā, drīkstēja iet pa skolotāju kāpnēm. Imantam dziedāšana nepadevusies, bet arī «rūcējiem» no kora stundām neizsprukt – bija jābūt klāt, kā arī jāiemācās dziesmu tekstus norunāt no galvas.

Skolā valdījuši trīs pakāpju soda līmeņi. Par sīkākiem «grēkiem» lika stundu stāvēt pie skolas pulksteņa; tas nav gājis secen arī Imantam. Smagāks sods bija stundu stāvēt skolotāju istabā, savukārt augstākais soda mērs stundas garumā bijis jāizcieš direktora kabinetā. «Tā stāvēšana nerātnākos nomierināja,» atzīst Imants. Viņš atceras, ka bērni tolaik lepojās ar iestāšanos pionieros. Sarkanais kaklauts norādīja uz statusa maiņu skolā – vairs nepiederi mazākajiem – oktobrēniem. Bet vecākās klasēs pusaudžus uzņēma komjaunatnē pēc «personīga» iesnieguma. Skolotājs uzrakstījis paraugu uz tāfeles, bet skolēni to pārrakstījuši uz savām lapām.

Mantojumā – vecmāmiņu stāsti
Kopš bērnības Imantam ir interese par vēsturi. Bet sēklu aizrautībai ar vēsturi cauri dzīvei vispirms raisījusi vecmāmiņa Olga, pie viņas pavadījis skolas brīvlaikus vasarās. Zēns klausījies nebeidzamus stāstus par vecvecāku piedzīvoto un par mantoto dzīvesziņu un atmiņām no iepriekšējām paaudzēm. Kā krātuvē sakrājis dzirdēto par muižu tikumiem un cara laika skolu, par bēgļu gaitām kara laikā un par mājas būvēšanu, par pirmo Latvijas prezidentu J. Čaksti un vēl daudz ko citu. Vecmāmiņa stāstījusi par piedzīvoto kontrastu starp pirmo sastapšanos ar vācu un krievu karavīriem. Viņa zēnam neslēpa padomju «atbrīvotāju» patiesos tikumus un rīcību 1944. gadā. «Abu vecmāmiņu stāstītais par piedzīvoto no svešas varas manī nogūlās ļoti smagi,» pauda I. Sūna.

Imants turpinājis mācības Gaujienas vidusskolā. Skola bija 15 km attālumā no mājām, nācies uz nedēļu palikt skolas internātā, kur rūdīja ar ikrīta vingrošanu – rītarosmi – un radināja rūpēties par sevi. Internāta sadzīvē iemācījies arī zolītes spēlēšanu. Skolas brīvlaikā Imants strādājis būvbrigādē palīgstrādnieka darbu, rēta uz rokas par to atgādina vēl tagad; gadījies piepelnīties arī kapu rakšanā. Reiz, kad, skolas organizēti, strādājuši meža stādīšanā Valkas mežos, redzējis saglabājušos vācu armijas karalauka ceļu, kas bija būvēts no baļķiem.

Pa ceļam pārdomājis…
Interese par vēsturi Imantam nerimusi arī vidusskolas laikā. Vairakkārt izlasīta 1940. gadā izdotā grāmata «Latvijas zeme, zemnieki un viņu darbs». Pēc vidusskolas beigšanas bijis izvēles priekšā – padomju armija vai vēstures studijas? Devies uz Rīgu, lai iestātos Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē, taču pa ceļam pārdomājis… «Kādu vēsturi es tur taisos mācīties?! Ne jau patieso,» atskārtis Imants.

Nospriedis, ka agronoma profesijā pie dažādām varām dara to pašu – sēj un kopj zemi, tāpēc sēdies autobusā un braucis uz Jelgavu iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Studiju laikā iztikas pelnīšanai Imants izmēģinājis gan smago darbu vilcienu vagonu izkraušanā, gan guvis skaudru pieredzi ugunsdzēsēja darbā. Agronoma diplomu saņēmis 1975. gadā. Izstrādājot diplomdarbu par vadītāja un kolektīva savstarpējo attiecību veidošanu, veicis pētījumus vairākos kolhozos. Studenta zinātniskais darbs uzvarējis diplomdarbu konkursā, par ko ieguvis godarakstu.

Profesija uz mūžu
Pēc gada darba kolhozā Imantam nākusi atklāsme, ka jādara pavisam kas cits. Tā nonācis Zālītes internātpalīgskolā (tagad – speciālā pamatskola). «Kļuvu par 5. klases audzinātāju bez zināšanām par skolu, ja neskaita savu skolēna pieredzi vidusskolā,» atceras pedagogs. Kopš tā laika Imants Sūna Iecavā iesakņojies uz palikšanu; 1981. gadā apprecējies ar Elēnu. Pie pedagoga darba palicis līdz pat aiziešanai pensijā pirms desmit gadiem. Bez audzinātāja darba vēlāk bijis arī mācību priekšmetu skolotājs – rasēšanā, galdniecībā, matemātikā un lauksaimniecības pamatos.

Pedagoga izglītību ieguvis Daugavpils pedagoģiskajā institūtā neklātienē, ko absolvējis 1984. gadā ar kvalifikāciju bioloģijā. I. Sūna «Bauskas Dzīvei» izrādīja kādu savulaik paša izstrādātu mācību materiālu, kas pārsteidza ar skaidro tēmas izklāstu un uzdevumu, kā arī prasmi skolēnam iedot kaut ko vairāk par konkrēto mācību priekšmetu. Piemēram, izzināmās tēmas «Sīpolu steidzināšana» ievadam piemeklēta latviešu tautasdziesmas četrrinde, kuras iemācīšanās ietilpusi uzdevumā.

Iecavnieki nebija jāmudina
Tautas Atmodas laikā I. Sūna iesaistījās pilsoniskajās aktivitātēs. 80. gados iestājās par ūdens kvalitātes problēmu risināšanu Iecavā. Pēc tam darbojies Latvijas Tautas frontē un bijis tās Iecavas nodaļas vadītājs laikā no 1990. līdz 1993. gadam; koordinējis iecavnieku došanos uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī. Savās atmiņās viņš raksta: «Pirms katra autobusa izbraukšanas sacīju: «Ja kādam ir slikta dūša vai bailes – uzreiz kāpiet ārā, bet tiem, kam nav, – brauciet!» Laikam neviens neizkāpa, iecavnieki nebija jāmudina.»

Arī tagad I. Sūna interesējas par notiekošo valstī, un viņam par daudz ko ir savs viedoklis. Jubilārs joprojām iesaistās pilsoniskajās aktivitātēs, ir biedrības «Mēs Iecavai» aktīvs dalībnieks. Darbojas domubiedru grupas «Doma» kodolā, kura apvieno ap 30 iecavnieku. Laikā pirms pandēmijas raisītajiem ierobežojumiem vīri regulāri pulcējās, lai tiktos ar uzaicinātiem lektoriem, kā arī dalītos ar domām savā starpā. Imants pats sniedzis līdzbiedriem lekcijas par Pirmā pasaules kara karavīru formām un ieročiem, kam sekos turpinājums – par dzīvi ierakumos un sanitāriju. Jubilāram ir sava recepte moža gara un veselības uzturēšanai, kas var noderēt ikvienam. Viņš labprāt to atklāj: «Cilvēkam svarīgākais ir kustēties – 10 000 soļu ik dienu un darbošanās. Svarīgi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Svarīgākais ir kustēties – 10 000 soļu ik dienu»

Kategorijas