Dalīties mīlestībā un sirds siltumā

2020. gada 17. novembris 00:00

Baušķeniece noadījusi simt pārus sarkanbaltu zeķīšu Rīgas Dzemdību namā pasaulē nākušiem mazuļiem

Valsts svētku priekšvakarā «Bauskas Dzīve» tikās ar baušķenieci Lieni Breijeri, sešus gadus vecā Gustava un 1,9 gadus vecās Elijas māmiņu, kas noadījusi 100 mazu sarkanbaltu zeķīšu pārus Rīgas Dzemdību namā valsts svētkos – 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī – pasaulē nākušiem mazuļiem.

Kopā ar bērnu – jauna aizraušanās
«Zeķes iemācījos adīt 2014. gadā, skatoties video «YouTube.com» kanālā. Nekad nebūtu ticējusi, ka kļūšu par rokdarbnieci, bet tajā gadā gaidīju dēlu un krustmeitu Dārtu. Gribējās viņiem dot ko mīļu no sevis. Kamēr neesi mamma, īsti nesaproti šādu lietu nozīmi, kas ir izcakotas un samīļotas speciāli kādam,» stāsta Liene.

Baušķeniece ir viesmīlības servisa speciāliste, strādājusi viesnīcās par administratori, ar rokdarbiem nav bijusi darīšana. Pirmās zeķes neesot sanākušas skaistas, «tikai sestajā reizē bija, kā vajag». Pēc tam apgūta cepurīšu un cimdu adīšana. Nu top arī skaistas cepurītes ar aizdares šņorīti, lai mazie cilvēki tās nenorautu. Mācību video vairāk atrodami angļu un krievu valodā, latviešu valodā ir ļoti maz. Baušķeniece secina, ka laikam lielā tiesa latviešu ir pārāk noslēgta, lai dalītos.

Zeķītes adītas no Pāces vilnas fabrikā tapušas dzijas (Pāce, kas Kurzemē, Dundagas pagastā, ne mūspuses Gailīšos). Rīgas Dzemdību namam sarūpēt zeķītes nolemts tādēļ, ka pašas bērniņi tur nākuši pasaulē. Pirms rokdarbu tapšanas Liene sazinājusies ar Dzemdību namu, tur ieteikuši šos Latvijai īpašos datumus kā dāvināšanai piemērotākos. 100 pāri zeķīšu no teju četriem kilometriem dzijas (uz katra dzijas iepakojuma ir norādīti metri, tālab var aprēķināt kopgarumu) tapuši piecos mēnešos. Dzija bijusi pašas pirkta. Tā pirms 4. maija Dzemdību namam nodoti sarkanbaltu mazu zeķīšu pāri. Tā bijusi pirmā nopietnākā iesaistīšanās labdarībā pēc bērnu dzimšanas, iepriekš savu artavu savureiz pievienojusi kādām ziedojumu vākšanas kampaņām. «Gribējās citiem dot, tad ir tāda pacilājoša izjūta,» teic Liene. Ir arī mammas, kas sociālajos tīklos sameklē un uzraksta pateicības vēstulīti – «paldies, noderēja». Gustavs jautā, kam es adu, kā sauc to bērniņu, ar smaidu stāsta māmiņa.

Arī vīrs Artūrs atbalsta Lienes aktivitātes, nopērk dziju. Viņš priecājas, ka dzīvesbiedrei ir nodarbošanās. Nākamajā gadā pasaulē nākšot četri radu bērniņi. Arī viņiem jau ir tapusi sedziņa, cepurīte un citi silti adījumi. Vecākiem tiekot jautāts par tīkamāko krāsu, lai lieta tiešām būtu mīļa un piemērota. «Man ļoti patīk adīt, darīšu to, kamēr pirksti ļaus. Pirms pirmā bērna pat nevarēju iedomāties, ka varētu adīt!» atzīst baušķeniece.

Par dāvanām priecājas
Baiba Auzāne, Rīgas Dzemdību nama mārketinga un korporatīvās komunikācijas vadītāja, apliecina, ka «māmiņas ir ļoti priecīgas, saņemot šādu patriotisku dāvaniņu. Liels notikums jau ir bērniņa nākšana pasaulē, kur vēl, ja mazulis piedzimis Latvijai nozīmīgā datumā».

«Mēs esam pateicīgi rokdarbniekiem, kas mums gatavo īpašos astoņkājīšus un «kokoniņus» priekšlaicīgi dzimušajiem, kā arī zeķītes jaundzimušajiem. Mums ada un tamborē gan vecmāmiņas, gan māmiņas, kurām pašām mazi bērniņi, gan arī bērni. Piemēram, pie mums vērsās Jūrmalas skolas rokdarbu skolotāja, kura teica, ka gribot, lai rokdarbu stundās uzdotajam darbiņam būtu papildu pievienotā vērtība un motivācija bērniem adīt. Mēs vienojāmies, ka 4. vai 5. klases skolēni mums uzadīs «kokoniņus» jeb īpašus maisiņus, kuros ievieto priekšlaikus dzimušo, kad viņš tiek likts āda āda kontaktam ar mammīti,» stāsta B. Auzāne. Arī pašlaik astoņkājīši un «kokoniņi» Dzemdību namā tiek gaidīti.

Cepures, astoņkāji un zīmols
Lienei, pretēji citām rokdarbniecēm, adīt vislabāk patīkot vasarā, jo «tad ir gaišāk, labāk». Draudzenes brīnoties, kā Liene var visu pagūt, būdama mazu bērnu māmiņa. «Protu visu apvienot. Mana «joga» ir adīšana. Tā ir sava veida relaksācija, laiks, kad sakārtot domas. Adīt varu lielākoties tad, kad meitai mani nevajag,» ar smaidu atzīst jaunā māmiņa. Kad dēls ir mājās no bērnudārza, tad viņš labprāt spēlējas ar māsu, tad Lienei atkrīt izklaidētājas loma.

Gaišajā un ģimeniski mājīgajā dzīvoklī pie sienas ir ģitāra, ko spēlē ģimenes galva un apgūst Gustavs. Puika arī mācās sist bungas.

Liene ada arī cepurītes un zeķītes priekšlaicīgi dzimušajiem mazulīšiem. Top arīdzan astoņkājīši šādiem bērniņiem, tie palīdz justies kā mammas vēderā. Mazuļi saņem rociņā tamborēto astoņkāja tausteklīti, kas atgādina nabassaiti, un jūtas drošāk. Tie tapuši no speciālās, antialerģiskās dzijas. Šīs lietas nonāks Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tās paredzēts uzadīt ap 50, «cik sanāks laika» ikdienā ar diviem bērniem, dārzu vasarā un daudziem sadzīves pienākumiem. «It kā dienā stundu daudz, tomēr laika ir maz… Daudz kas jāpaspēj,» atzīst Liene.

Vīra brāļa sieva Vija Breijere, profesionāla fotogrāfe, bildējusi tapušos rokdarbus. Viņas ietekmē radies zīmols «Hand made by Liene». «Sākumā adīju tikai dēlam un Vijas meitai Dārtai,» stāsta baušķeniece. Pēc pasūtījuma tapušas cepures, šalles, cimdi, kardigani arī pieaugušajiem.

Laiks atsijāt svarīgo
Skatoties Lienes optimisma pilnajās acīs un patiesi labsirdīgajā smaidā, rodas jautājums – kā ārkārtējās situācijas laikā ar daudziem ierobežojumiem izdodas saglabāt gaišu skatu uz dzīvi un cilvēkiem? «Ģimene, bērni palīdz uzturēt pozitīvu skatījumu. Cenšamies cits citu atbalstīt. Vīrusa laiks ir licis apstāties un citādi paskatīties uz lietām un notikumiem. Var «pasēdēt» mājās, nav jāskrien uz ballītēm, nav pašlaik ar bērniem jāiet uz veikalu. Arī iepriekš nebiju liela «skrējēja». Man patīk būt mājās, gatavot ēst. Dēlam mācu, kas ir līdzcietība, ko nozīmē dot, neprasot pretī. Arī viņš pats ir redzējis citu bērniņu, kuram grūti, un izdomājis viņu iepriecināt,» stāsta Liene.

Kopā ar Gustavu iesaistījušies «Drosmes kastes» aizpildīšanā bērniem, kam jāārstējas un jāizcieš dažādas medicīniskas manipulācijas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Pēc tam «Drosmes kaste» jeb kaste ar kādām dāvaniņām ir kā «atlīdzība» šiem bērniņiem, kam klājas grūti. «Jautāju dēlam: «Vai tev patīk saņemt dāvanas?» Tās gribas arī citiem, īpaši tiem, kam grūti. Tā bērns mācās dalīties, Gustavam jau nākas dalīties arī ar māsu,» skaidro māmiņa. Pērn arī bērnudārzā «Zīlīte» piedalījušies un gatavojuši dāvaniņas pansionāta «Derpele» vecļaudīm.

«Pasākumi pašlaik var pagaidīt, ģimene ir pirmajā vietā. Svarīgi neieslīgt rutīnā, censties saskatīt labo – ir iespēja vairāk laika pavadīt ar ģimeni, var doties pastaigā, vērot dabu. Ir tik daudz, ko var darīt! Mājās var paskatīties mīļākās filmas, arī bērnu,» vērtē Liene. Ģimenē ar viedierīcēm cenšoties neaizrauties, Gustavam telefons vēl nav nepieciešams, viņš nav sācis ar to darboties, bet stundu var skatīties multfilmas televīzijā. Puisēns zīmē, rēķina, nodarbojas ar glītrakstīšanu, jo nākamgad jau jāver skolas durvis.

«Es nejūtu rutīnu. Cenšos neieslīgt drūmajā, ziņas neskatos,» atzīst baušķeniece.

Vairāk iecietības un laipnības – tas neko nemaksā!
Rīt valsts svētki, ko Liene novēl mūsu novadu iedzīvotājiem? «Būt mierā, būt iecietīgākiem, pieklājīgākiem citam pret citu. Mājās censties radīt ģimenisku siltumu, būt ar savējiem. Ģimene ir pats svarīgākais. Pēc pirmā bērna to saproti, pēc otrā vēl vairāk. Tev var būt draugi, paziņas, tomēr vienīgā vieta, kur tevi pa īstam sapratīs un gaidīs, ir mājas un ģimene. Cilvēkiem jācenšas būt mīļākiem, tas taču neko nemaksā! Citādi daudzi kļuvuši ērcīgi, agresīvi un bailīgi. Nav taču grūti novēlēt labu dienu vai veselību vai palaist pa durvīm,» uzskata Liene. Pēc bērniem viegli varot pateikt, kāda vide ir mājās. Jaunā māmiņa cenšoties būt mierīga, mācīt atbildību dēlam, to, ka «viņš ir paraugs māsai». «Tu nevari darīt visu, ko gribi, mēs tevi audzinām par labu cilvēku!» tā saku dēlam. Mācām taupīt lietas un ar cieņu izturēties arī pret ēdienu, jo kādam nav arī tā,» stāsta mamma. Liene gribētu, lai arī skolās bērniem liktu par to domāt.

«Tev var nebūt kādas lietas, bet ir izjūta – tu tiec mīlēts, katru vakaru tiec pie pasakas, un tas ir daudz vairāk!» pauž baušķeniece.

Fakti
4. maijā Rīgas Dzemdību namā piedzima un līdz ar to arī zeķītes saņēma 14 jaundzimušie – septiņas meitenes un septiņi puikas;
11. novembrī zeķītes tika uzdāvinātas 17 jaundzimušajiem, tajā skaitā – puiku dvīņu pārim, kopā 11 puikas, sešas meitenes.
Avots: Rīgas Dzemdību nama informācija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dalīties mīlestībā un sirds siltumā

Kategorijas