Raudāt spilvenā vai sakost zobus, ņemt un izdarīt!

2020. gada 17. novembris 00:00

Aktierim Armandam Ikalim viens no dzīves «enkuriem» ir darbaspējas un mērķtiecība

«Mans «bandīts»... seriālā,» par savu dēlu saka māksliniece Lilita Ikale no Valkas novada Zvārtavas pagasta un atsūta fotogrāfiju ar TV 3 seriāla «Nemīlētie» reklāmas stendu, kurā redzams viņas dēls – aktieris Armands Ikalis.
Lilita izsniedz «caurlaidi» (tālruņa numuru) intervijai ar Armandu un piebilst, ka dēlam ļoti patīk lauki, pats par sevi tā arī sakot–«džeks no laukiem, atzīst īstas lietas».

Kā tev, zēnam no laukiem, radās interese par aktiermākslu?
Armands Ikalis: – Pēc 9. klases devos mācīties uz Rīgas Tehnisko koledžu par datorsistēmu tehniķi, pabeidzu koledžu, bet sapratu, ka tas nav tas, ko gribu darīt. Kad man bija 18 gadi, sāku nodarboties ar sportu, tad iestājos «Baltic Casting Agency» modeļu skolā, kur ieguvu labus draugus. Modeļu skolā bija nodarbības aktiermeistarībā, kuras vadīja režisore Edīte Puriņa. Paldies viņai, jo ar viņas gādību viss tā arī ievirzījās. Režisore redzēja, ka mani tas interesē, un uzaicināja uz amatierteātra izrādi, kurā piedalījās bijušie profesionāļi, pārsvarā no Leļļu teātra, kā Jānis Kirmuška un Pēteris Šogolovs. Kopā uztaisījām vienu izrādi. Un tā soli pa solim gāju uz nākamo projektu, tad uz nākamo, līdz 2010. gadā nokļuvu pie režisores Gaļinas Poļiščukas. Pusgadu darbojos viņas teātrī. Sapratu, ka vajag izglītību, ja vēlos to nopietni darīt, un 2011. gadā iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, lai studētu dramatiskā teātra aktiera mākslas programmā. Par to jāpateicas arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktorei Danai Bjorkai. Viņa man deva padomu – ja gribu kaut ko šajā jomā profesionāli darīt, ir jāiegūst izglītība Latvijas Kultūras akadēmijā. Tur mūsu kursa vadītāja bija Anna Eižvertiņa, pedagogi – Edmunds Freibergs, Pēteris Krilovs, Aina Matīsa. Visi viņi man devuši ļoti daudz!

Mums Kultūras akadēmijā mācīja, ka 99 procenti ir darbs un tikai viens procents ir talants. Tā arī ir.

Viena no tavām jaunākajām lomām ir TV seriālā «Nemīlētie». Kā nokļuvi šajā seriālā?
– Man ir sava kino aģente, viņa piezvanīja un teica: «Armand, re, kur ir viens projekts, kur tu varētu piedalīties!» Bija proves, mani apstiprināja. Sākām darboties.

«Nemīlētajos» tev jāspēlē bandīts Valts, par viņu seriāla anotācijā norādīts: mazizglītots puisis, kura lielākās dzīves vērtības ir visu laiku kaut ko ēst un kaut ko sist. Kā vari sadzīvot ar tādu tēlu?
– Iespēju robežās es viņu centos pilnveidot tik, cik man režisors atļāva. Tagad «Shortcut» redzams cits jauns latviešu seriāls – kriminālkomēdija «Atriebējas», tajā es tēloju pirmajā lielajā sērijā. Esmu lielais ļaundaris, un šis tēls ir interesantāk, plašāk izvērsts. «Atriebējās» man bija grūti piedalīties, jo vienlaikus nodrošināju ar ekipējumu no mūsu veikala «Militaryshop.lv», turklāt daļa seriāla tika filmēta vēl vienas manas darbavietas – uzņēmuma «Airsoft Latvia» – poligonā (militārajā bāzē). Man bija pamatīga noņemšanās.

Latvijā tu esi diezgan maz filmējies, esi izgājis uz projektiem Krievijā un strādā kā neatkarīgs kinoaktieris, kas nav piesaistīts nevienam teātrim. Kāpēc tā?
– Kad vēl studēju akadēmijā, tad ceturtajā kursā tie kursabiedri, kuri jau bija noskatīti teātros, ar teātriem sāka sarunas par štata vietām. Man tā nebija, tāpēc sāku domāt, ko tālāk darīšu. Viens bija skaidrs – būs jāmēģina sisties cauri neatkarīgiem teātra projektiem. Man ir daudz draugu no militārās jomas, un sāku pamazām nodarboties ar to. Domāju, ka tas palīdzēs aktiera profesijai, jo uzzināšu par militāro pasauli, par ieročiem. Sapratu arī to, ka gribu dzīvot un darboties daudzveidīgāk, un secināju, ka nevaru vienlaikus «sēdēt uz vairākiem zirgiem». Man ir savs bizness, kas man ļoti patīk, – «Militaryshop.lv» un «Airsoft Latvia».

Ar laiku no teātra projektu aprites pats izgāju ārā, un pēc tam vairāk sanāca likt akcentu uz kino. Kino man ir sirdslieta. Esmu pamēģinājis piedalīties projektos arī Krievijā. Piemēram, biju lielās provēs Krievijas pirmā kanāla seriālam «Tīģera dzeltenā acs», kur «kodos» ar tādu slavenību kā aktieri Pāvelu Prilučniju. Man tas bija traks laiks, tieši tad es filmējos «Nameja gredzenā». Aģents sešos no rīta man atsūta e-pastu: «Gatavo steidzīgi vīzu, tev pēc divām dienām jābūt Maskavā!» Lidmašīnā mācījos tekstu. Proves ilga trīs stundas. Režisors bija ļoti labs – Marks Gorobecs. Man pašam šķita, ka proves bija galīgi garām, bet aģents atkal zvana: «Klausies, tu viņiem ļoti iepatikies, tev jābrauc atkal!» Beigās mani un vēl divas aktrises akceptēja lomām, bet pēc tam viņiem kaut kas mainījās, mainīja pilnīgi visu sastāvu. Paņēma Prilučniju un divas citas aktrises. Bet šādi projekti dod lielu pieredzi, jo tu dabū sacensību garu, redzi, kā cilvēki strādā, ar pilnīgi citu atdevi. Pasaulē tirgus ir milzīgs, uz katru lomu ir simtiem aktieru.

Ko nozīmē būt neatkarīgam aktierim? Tev tāpat visu laiku jābūt gatavam provēm, tas nozīmē, ka jāuztur sevi formā, nevar zaudēt aktiermeistarību.
– Es cenšos tā darīt, lai ar mani ir patīkami strādāt. Daudzreiz cilvēki vīpsnā un saka: «Tu jau vari «izbraukt» uz izskatu, labi izskaties, tāpēc tevi ņem!» Bet tas ir smags darbs, un cilvēki bieži vien nevēlas to darīt. Tāpat ir cilvēki, kas saka: «Tu jau tajās lomās sevi spēlē.» Tad es atsaku par to pašu Valtu no «Nemīlētajiem»: jā, es ikdienā bieži vien tirgoju narkotikas, ielaužos kāda mājās un ik pa laikam kādu nositu.

Par Latvijas kino teici, ka tev piedāvā konkrētus tipāžus tavas ārienes dēļ, bet tu gribi citas lomas.
– Mani Latvijā īpaši uz kino neņem, jo daudziem ir uzskats, ka tas jau tikai mačo var spēlēt. Mans vizuālais tipāžs vairāk atbilst romantiskajiem varoņiem, taču mana personība ir pavisam cita. Man pašam patīk lomas trilleros, ar šaušanu, ar joņošanu mašīnās. Piemēram, no aktieriem vīriešiem mani etaloni ir Džeisons Stethems (filmas «Kurjers» zvaigzne – red.) un Toms Hārdijs (apstiprināts Džeimsa Bonda lomai «bondiādes» jaunākajā filmā – red.), no sievietēm – Penelope Krūza. Jā, es sevi uzturu formā, lai normāli izskatītos, jo jebkuram cilvēkam, arī vīriešiem, ir jābūt labā fiziskajā un mentālajā formā, labā kondīcijā, tiesa, neaizejot fanātismā. Es daudz sportoju, lai būtu labā fiziskajā formā. Jau kopš bērnības nodarbojos ar velotriālu. Tad vēl nodarbojos ar boksu pie mana laba drauga trenera Daiņa Daņiļeviča. Eju uz sporta zāli un skrienu krosus. Man ir sava uztura speciāliste – Alise Kindzule. Uzturs ir ļoti svarīga sastāvdaļa, kad jāgatavojas projektiem. Mans fiziskās sagatavotības treneris un fizioterapeits ir Arnis Noveičuks no Latvijas Olimpiskās vienības. Nedēļā man ir četri līdz seši treniņi. Režīms ir stingrs, var, protams, treniņu izlaist, taču ar tādu attieksmi neviens ar mani nestrādās. Treniņi dod ne tikai fizisko sagatavotību, tie veido disciplīnu, mentālo izturību un personību. Tas ir pats galvenais vīrietim! Kad padari to darbu, ir cita uztvere.

Kas ir tavas dzīves pamatvērtības, tavi «enkuri», pie kā turies?
– Darbaspējas, uzticamība, lojalitāte, konkrētums, tiešums. Un vēl ir jābūt labai sirdij. Es neesmu ļoti atvērts cilvēkiem, tas varbūt tikai publiski tā šķiet, bet esmu diezgan noslēgts, un tā pa īstam mani interesē tikai tuvie cilvēki. Manas mājas ir mana baznīca un cietoksnis, kur mani netraucē un kur es varu būt cits cilvēks. Taču man patīk, ja cilvēks ir ar plašāku sirdi, nevis tikai ņem sev. Tas nestrādā. Tādi cilvēki iekļūst depresijā un ir neapmierināti ar dzīvi. Mana lielākā vērtība ir mani draugi. Nesen treneris Dainis Daņiļevičs teica: «Armand, tev ir tāda vērtība, daudzi, arī miljonāri, sapņo par tādiem draugiem, kādi ir tev!»

Ko tu dari, kad tev ir slikti brīži?
– Ir divi varianti: var gulēt gultā un raudāt spilvenā vai arī sakost zobus, ņemt un izdarīt. Izvēlies, kurš ir tavs variants! Vislabākās «zāles» ir sports, kas stiprina. Katrā ziņā alkoholā nav jāmeklē laime.

Kas tev sagādā prieku?
– Kad es satieku tuvos cilvēkus, tad nekas vairāk nav vajadzīgs. Un īstie cilvēki nāk ļoti lēnām, tie, kas nav īstie, ar laiku paši «atsijājas». Dzīvē interesantākais ir process. Man alkohols negaršo, bet man patīk process, kā to dzer. Arī nauda nav interesanta, bet process, kā to iegūt, ir interesants.

Vai «Covid-19» laikā jūti diskomfortu ierobežojumu dēļ?
– Nē! Tas ir izdzīvošanas jautājums, bet vari sevi pilnveidot, pielāgoties situācijai. Grāmatas neviens nav aizliedzis lasīt, ārā, mežā staigāt arī nav aizliegts. Ja cilvēks vēlēsies, viņš izdomās, kā dzīvot pilnvērtīgi un jēgpilni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Raudāt spilvenā vai sakost zobus, ņemt un izdarīt!

Kategorijas