Jaunais jumts žilbina kā apsudrabots

2020. gada 13. novembris 00:00

1520

Rundāles pilī nomainīta daļa jumta – klājums 2600 kvadrātmetru platībā

Rundāles pils jumts pamazām sāk atgriezties savā vēsturiskajā spozmē. Šonedēļ baroka pērle atbrīvota no sastatnēm, kas ļaus ikvienam novērtēt, kā arī iemūžināt vēsturisko celtni ar jauno jumta klājumu, kura spožums vislabāk aplūkojams saules staros.

Pagalam nolietojies
Jumta pirmās un otrās kārtas pārbūvē septiņus mēnešus strādāja akciju sabiedrība «Būvuzņēmums «Restaurators»». Ar finansējumu nedaudz virs diviem miljoniem eiro tika nomainīta vairāk nekā puse no kopējā jumta apjoma. Visa jumta seguma nomaiņai papildus nepieciešamā summa vēl precīzi nav zināma, bet nojaušams, ka finanšu līdzekļi būs nepieciešami lielāki nekā pirmajām divām kārtām, apliecināja Rundāles pils muzeja būvniecības projektu vadītāja Elīna Dundule.

Viņa atgādina, ka jumts pilij pēdējo reizi ticis mainīts 1961. gadā. Padomju laikā, to pārbūvējot, jumtam klāts cinkotais skārds, dubulto šuvju vietā liktas šuves ar vienu locījumu, kas ļoti ātri sākušas laist cauri mitrumu. Lietus laikā ūdens «staigājis» zem jumta seguma. 2012. gadā konstatēts, ka caur jumtu virs Baltās zāles bēniņu telpā iekļūst ūdens. Toreiz cietuši ģipša veidojumi un apmetums. Problēma tikusi novērsta pagaidu līmenī, zālē veicot kosmētiskus uzlabojumus.

2013. un 2016. gadā sistemātiski notikušas dažādas jumta konstrukcijas un seguma izpētes, arī jumta nomaiņas projekta izstrādes laikā 2017. gadā veikts jumta tehniskais apsekojums. Pēc šīm pārbaudēm konstatēts, ka jumta segums ir nolietojies un, veicot iepriekšējo pārbūvi un seguma nomaiņu 20. gadsimta 60. – 70. gados, ir izmainīta jumta konstrukcija – saīsinātas uzspāres. Veicot jumta pārbūvi, tās būtu jāatjauno.
Lai oriģinālās, 18. gadsimtā liktās un vēsturiskās 19. gadsimta jumta konstrukcijas mitrā laikā nebojātos un ūdens nesūktos cauri pārsegumam līdz pils zālēm un nekaitētu greznajam interjeram, šī esot bijusi pēdējā vasara, kad sākt jumta seguma nomaiņu un konstrukciju stiprināšanu.

Tuvu oriģinālam
Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse atzina, ka bijušas garas un strīdīgas diskusijas par labāko jumta seguma veidu. Rundāles pils ir kultūras piemineklis, kas pēc nozīmes ir līdzvērtīgs skaistākajiem kultūras mantojuma objektiem Eiropā, tāpēc īpaši svarīgi bijis saglabāt tā vēsturisko gaisotni. 2019. gada jūlija izskaņā Rundāles pils muzejā notikusi nozares speciālistu sanāksme, kurā spriests par piemērotāko pils jumta seguma materiālu. Atšķirīgie viedokļi rosinājuši detalizētāk pētīt pils būvvēsturi un pievērsties paraugu jeb analoģiju meklējumiem.

L. Lūse atklāja, ka Rundāles pils arhitekts Frančesko Rastrelli, projektējot būvi tālajā 1735. gadā, sākotnēji bija iecerējis pils jumtu klāt ar kārniņiem. Tie tikuši iegādāti, bet tomēr celtniecības sākumā 1736. gadā Ernsts Johans Bīrons pilij izraudzījies citu jumta segumu – alvotas dzelzs skārda plāksnes. To diemžēl pils jumta atjaunošanā nav bijis iespējams izmantot, taču spožuma efektu atdarināt nolemts, lietojot titāncinka skārdu bez papildu pārklājuma. Titāna cinka lokšņu izmērs jaunajam Rundāles pils jumtam izvēlēts aptuveni 60×40 centimetru lielumā. Tāds pats izmērs bijis arī pirmajam jumtam no alvotā dzelzs skārda. Pirms darbu sākšanas veiktajā izpētē pils pažobelē atrasts arī oriģinālais alvotā skārda fragments.

Prasība par pagaidu jumta izveidi
Būvniecības darbi pēc līguma noslēgšanas sākti šī gada aprīlī. Ņemot vērā milzīgos apjomus – 2600 kvadrātmetru jumta klājuma, kas jānomaina, – bijušas lielas bažas, vai visu iespēs laikā. Būvnieka kompetence un pieredze vēsturiskajos objektos nav pievīlusi, celtnieki strādājuši garākas stundas, kā arī sestdienās, lai iekļautos termiņos un laikap-stākļi nekļūtu par ierobežojumu darbu veikšanai.

«Jumtam izvēlētais materiāls ir ļoti jutīgs pret āra gaisa temperatūru, darbi noritēja vien tad, kad bija atbilstoši apstākļi,» paskaidro E. Dundule.

Lai būtu droši par vēsturisko vērtību saglabāšanu, kad celtne atrodas bez jumta, viens no nosacījumiem, kas tika iekļauts arī iepirkuma specifikācijās, bija prasība par pagaidu jumta izmantošanu. E. Dundule neslēpj, ka šī konstrukcija prasa prāvus ieguldījumus, bet neesot pat radušās diskusijas par iespēju samazināt izmaksas uz pagaidu jumta rēķina. «Izdevumi būtu mazāki, bet, ja nolej visu, kas ir apakšā, – atjaunotos griestus un to gleznojumu, tas nozīmētu pilnīgi jaunu restaurāciju. Tā ir pārāk liela vērtība, lai mēs varētu atļauties ar to riskēt,» uzsver E. Dundule.

Lai no iespējamām vibrācijām jumta darbu laikā neciestu vēsturiskās lustras, daļā Rundāles pils telpu tās tikušas noņemtas no griestiem. Tās tika iekārtas metāla konstrukcijās apmeklētāju acu līmenī, tā pirmo reizi tuvplānā ikviens pils apmeklētājs varēja novērtēt to greznumu. Lai arī jumta pārbūves laikā radušies papilddarbi, tiem pieticis ar atvēlēto finansējumu. «Sākotnēji varējām spriest tikai par daļu, kas bija aplūkojama no apakšas. Pilnīga aina atklājas, vien jumtu noņemot. Šur tur bija labāks stāvoklis, nekā bijām paredzējuši, šur tur aina pavīdēja bēdīgāka. Bija vietas, kur vajadzēja nomainīt veselas detaļas, bija arī vietas, kur vajadzēja tikai kādu gabalu protezēt. Veidojām tāmi ar rezervi, lai tiešām visi darbi tiktu iekļauti,» skaidro E. Dundule.

Kvalitatīvs izpildījums
Pārbaudīt, kā norit jumta nomaiņas darbi, muzeja direktore L. Lūse personīgi devās divas reizes nedēļā – otrdienās, būvsapulču laikā, un piektdienās, kad kopā ar īpaši izveidotu muzeja kolēģu darba grupu veikuši darbu kvalitātes kontroli.

«Gan ģenerāluzņēmējs «Būvuzņēmums «Restaurators»», kas atbildēja par būvdarbu organizāciju un veica koka konstrukciju labojumus, jumta izbūvju un skursteņu restaurācijas darbus, gan apakšuzņēmums SIA «Kokneši Plus», kuri nodrošināja jaunā jumta seguma ieklāšanu, savus pienākumus veica meistarīgi, kvalitatīvi un ar lielu atbildības izjūtu,» vērtē L. Lūse.

Viņa pauda, ka muzejs ir mērķtiecīgi noskaņots pabeigt iesāktos jumta nomaiņas darbus. Paveiktais tikai daļēji ir novērsis Rundāles pils jumta problēmu, kas pamudināja sākt remontu, – neremontētajā daļā vēl aizvien lietus laikā un sniega kušanas periodā gar cinkotā skārda šuvēm bēniņu telpā iekļūst ūdens. Tāpat ir nepieciešams iespējami ātrāk pabeigt jumta remontu, jo jaunajam segumam izraudzītais nepatinētais titāncinks atmosfēras ietekmē patinējas, un jo lielāka būs laika distance starp veiktajiem darbiem, jo grūtāk būs panākt vienmērīgu patinējumu visam jumtam.

Darbi jumta nomaiņā iecerēti līdz 2022. gadam (2021. gadā 4. kārta, bet 2022. gadā 3. kārta), precīzu nepieciešamā finansējuma apmēru varēs nosaukt vien pēc atklātā būvniecības konkursa rezultātiem.

Te «uz ātru roku» nevar
Saskaņā ar līgumu būvdarbu nodošanas termiņš ir 6. novembris, patlaban darbs rit pie dokumentācijas, lai to šajās dienās iesniegtu Būvniecības valsts kontroles birojā, apliecināja a/s «Būvuzņēmums «Restaurators»» atbildīgais būvdarbu vadītājs Dāvis Priede. Vērtējot paveikto, viņš sacīja, ka izaicinājumi un grūtības esot katrā objektā.

Šajā gadījumā bijis vieglāk, nekā sākotnēji šķitis. «Visvairāk satrauca termiņš – tikai pusgads un pietiekami sarežģīts jumts, kā arī pati ēka ar tik svarīgu kultūrvēsturisko nozīmi, kurai tā vienkārši «uz ātru roku» nepieiesi klāt. Šeit skrupulozi jāpievērš uzmanība detaļām, kā arī vēsturei. Parunājot ar sadarbības partneriem – skārdniekiem, lielākā daļa apgalvoja, ka būs traki un būs grūti iespēt laikā. Šim jaunajam materiālam – titāncinkam – īpatnība ir tā, ka ar to nevar strādāt tad, kad ir auksti. Ja ir mazāk par plus desmit grādiem, tas kļūst trausls, var sākt plaisāt, bet skārds ir visu laiku jāloka, un lokot var būt problēmas,» darbu nianses ieskicē D. Priede.

Viņš ir pārliecināts, ka darbus paveikt laikus izdevies, pateicoties veiksmīgai būvniecības komandai. Pašu uzņēmuma specializācija ir koka konstrukciju atjaunošana un protezēšana. Par šiem darbiem šaubu nav bijis, jo ir pietiekami kvalificēta speciālistu komanda, kas ilgus gadus bijusi uzticīga uzņēmumam, tālab bijusi pārliecība, ka viss būs kārtībā. Skārdnieku darbi uzticēti apakšuzņēmējam «Kokneši Plus», bet arī šie būvdarbu veicēji nav sveši, jo bijusi laba sadarbība iepriekšējos objektos – Jēkaba katedrālē, Cēsu baznīcā, Stūra mājā. D. Priede atzinīgus vārdus velta arī objekta pasūtītājam un būvuzraugam, kuri bijuši vērsti uz sadarbību, ar kopēju virzību uz objekta pabeigšanu – gan termiņā, gan kvalitātē. «Dažreiz liekas, ka būvnieks vienīgais grib būvdarbiem pielikt punktu, bet pārējie atnākuši, lai tikai meklētu dažādus ieganstus, proti, ja jau piekriti veikt darbus, tad tiec galā! Šeit tā nebija, pasūtītājs bija ieinteresēts, sadarbība bija konstruktīva. Var jau sacīt uzņēmējam – tev šitas, tas un vēl kaut kas, visu laiku kaut kur «piesieties», galarezultātā būvniekam pazūd motivācija, un tā rezultāts nemaz tik labs nav. Ja konstruktīvi mēģini sadarboties, iznākums ir daudz labāks,» pārliecināts D. Priede.

Viņš nenoliedz, ka būvuzrauga prasības bijušas stingras, bet tās bijušas pamatotas un saprotamas. «Bija lietas, kuras jāpalabo, jāpa-koriģē, bet tas notika normālā formā bez liekiem konfliktiem un domstarpībām,» teic D. Priede.

Vidēji dienā objektā tikuši nodarbināti ap 50 strādnieku. «Covid-19» pandēmija veiksmīgi gājusi secen un nav ietekmējusi darbus objektā. Neviens strādnieks nav saslimis, materiālu piegādes nav aizkavējušās. «Mums sludinājumu vietnē ss.lv nav jāmeklē strādnieki, pašiem ir simt darbinieku, arī apakšuzņēmējam ir savi strādājošie. Problēmas ar darbiniekiem nebija nevienā brīdī, šeit ir tā, ka strādājošajiem ir specifiskas kvalifikācijas prasības. Ja šādu darbinieku uzņēmumam nav, nebūtu ieteicams konkursā piedalīties un šādu darbu uzņemties. Nav iespējams savākt tik īsā laikā profesionālu komandu,» drošs ir D. Priede.

Viņš neslēpj, ka arī nākamajā konkursā, kad tiks sludināti palikušie darbi Rundāles pils jumta pārbūvei, uzņēmums plāno startēt un piedalīties.

Jāsāk no gala
Jumta seguma nomaiņa ir pēdējais apjomīgākais darbs, kas jāīsteno, lai varētu apgalvot, ka Rundāles pils restaurācija ir pilnībā pabeigta. Taču E. Dundule lēš, ka tā nekad nebūs, ka restaurācijai būs pielikts punkts, jo palēnām atkal jāsāk «ķibināt no gala». «Ko darīt, ir gana daudz, vajadzīgs tikai finansējums. Ir lietas, kas ir nokalpojušas, un tās nepieciešams modernizēt, piemēram, ventilācijas sistēma, jo tagad, veicot tās remontu, saskaramies ar to, ka nav iespējams iegūt nepieciešamās detaļas, jo iekārta ir novecojusi,» stāsta E. Dundule. Muzejs katru gadu pārskata interjeru gleznojumu un veidojumu stāvokli un veic tiem profilaktisku apkopi, plānos ir arī vēsturiskās siltumnīcas atjaunošana, sakārtošanas procesā ir arī pils staļļu ēkas.

Jumta klāšana Bīrona laikā

Rundāles pils direktores L. Lūses un I. Lancmaņa veiktajā izpētē iegūtā informācija vēsta:

Laikā, kad projektēta Rundāles pils, Frančesko Rastrelli tikai nesen bija sevi pierādījis kā spējīgu arhitektu valdnieka dienestā. No 1733. līdz 1736. gadam viņam bija uzticēta Ziemas pils celtniecība Pēterburgā. Galma virsarhitekta titulu viņš saņēma nedaudz vēlāk – 1738. gadā, kad Rastrelli vienlaikus strādāja ar Kurzemes hercoga galvenās rezidences projektu Jelgavā un vadīja būvniecības darbus Rundālē.

Rundāles pils projekta zīmējumi tapa 1735. un 1736. gadā. Kopumā projekta detalizācijas pakāpe ir ļoti augsta, bet ir lietas, kas attēlotas shematiski. Viena no tādām ir jumta segums – Rastrelli jumtu attēlojis nosacīti, iekrāsojot to sarkanu, bet neizzīmējot materiālu. Domājams, ka izvēle par labu sarkanajam tonim saistīta ar sākotnējo ieceri segt pils jumtu ar kārniņiem. Kārniņus nopirka, tomēr celtniecības sākumā Bīrons pilij izraudzījās citu jumta segumu – alvotas dzelzs skārda plāksnes. Pirmā skārda lokšņu partija pienākusi jau 1736. gada septembrī. Par to liecina grāfa Ernsta Johana Bīrona pilnvarotā Ernsta Johana fon Butlara 8. septembra vēstule, kurā rakstīts: «Alvotās plāksnes ir priekšzīmīgas, un centrālajam korpusam būs nepieciešami 8000 plākšņu, bet pilij kopumā 25 tūkstoši, kā Rastrelli jau paziņojis Lībmana kungam, toties kārniņus būs viegli pārdot par veco cenu.»

Jumta seguma likšana sākta 1737. gada vasarā, vispirms nosedzot centrālo korpusu, bet līdz oktobra beigām solot arī rietumu korpusa jumtu noklāt ar metāla plāksnēm. Gaidītie skārdnieki ieradās no Pēterburgas – pavisam desmit amatnieki, un trīs no tiem bija atsūtījis Akinfijs Demidovs, Krievijas lielākais metālrūpnieks, kurš piegādāja jumta skārda plāksnes Rundāles pilij.

Jumta klāšana Rundālē pabeigta 1738. gada vasarā, augustā krievu jumiķi jau bija atgriezušies Sanktpēterburgā. Noliktavā vēl palikušas neizlietotas 1135 alvotās skārda plāksnes un 19 svina plākšņu. Jumiķu darbs nav bijis nevainojams, jo jau 1739. gada 28. aprīlī fon Butlars ziņojis hercogam, ka jumts vietām laiž cauri ūdeni, tādēļ tiek meklēts vietējais meistars, kas bojājumus varētu novērst.

Ar alvota skārda plāksnēm 1740. gada novembrī sāka ieklāt arī Jelgavas pils jumtu, taču pēc Kurzemes hercoga un Krievijas reģenta Ernsta Johana aresta šie darbi tika pārtraukti, un hercoga trimdas laikā pils ieguva pagaidu jumta klājumu.

Bīrona izsūtījuma laikā Rundāles pils jumts cieta 1754. un 1758. gada vētrās. Pēc hercoga atgriešanās no 1764. līdz 1767. gadam veikti jumta labošanas darbi, kas liecina par ievērojamiem jumta seguma bojājumiem. Šajā periodā vairs nebija iespējams saglabāt sākotnējo skārda plākšņu alvojumu, tāpēc jāpieņem, ka jumts tolaik ieguva apvienojošu sarkanu krāsas uzklājumu, kas ar variācijām tika atkārtots arī turpmāk. Izpētē konstatēts, ka jumts sarkanā tonī pārkrāsots aptuveni desmit reižu, bet vienreiz, domājams, 19. gadsimta sākumā, tas nokrāsots zaļš.

1961. gadā Rundāles pilij uzklāja jaunu jumta segumu no cinkotā skārda, to nekrāsojot. Tas bija nosacīts mēģinājums tuvoties sākotnējam spoža jumta efektam. Šāds konceptuālais redzējums ir saglabāts arī visā pils atjaunošanas darbu ciklā, kas sākās ar muzeja dibināšanu 1972. gadā.

Krievijā skārda jumtu izplatība bija saistīta ar Sanktpēterburgas celtniecības vērienu, kur sākotnējos holandiešu tipa kārniņu jumta segumus kā pārāk smagus izkonkurēja krāsots dzelzs skārda klājums. Savukārt imperatora pilīm un svarīgākajiem objektiem 18. gadsimta otrajā ceturksnī par gandrīz vai obligātu materiālu kļuva alvots dzelzs skārds. Tā izplatību sekmēja Krievijas kalnrūpnieka Akinfija Demidova fabrikās Ņevjanskā un Nižņijtagilā sasniegtais augstais tehniskais līmenis. Izmantojot augstvērtīgus izejmateriālus un attīstītu tehnoloģiju, varēja izgatavot kvalitatīvas jumta plāksnes, kurām oksidācijas process bija lēnāks un alvas klājums – noturīgs. Pakāpeniski alvotā skārda ražošanu apguva arī citur, piemēram, barona Stroganova Dobrjanskas rūpnīcā, kur tika ražots materiāls Ziemas pils celtniecībai. Darbietilpīgais alvotā skārda ražošanas process varēja izraisīt arī piegādes traucējumus. Piemēram, 57 000 skārda plākšņu no Demidova Ņevjanskas rūpnīcām 1753. gadā pabeigtajai Aņičkova pilij Pēterburgā nācās gaidīt divus gadus.

Rundāles pils jumts 18. gadsimta 30. gadu beigās bija apjomīgākais šī materiāla izmantojums, kas pārspēja pat tā brīža Krievijas imperatoriskos būvobjektus. Rundāles un Jelgavas pilis kopumā bija nozīmīgs etaps Rastrelli darbībā, viņš šeit ieviesa arī čugunā lietus fasādes rotājumus, kas ne vien krievu arhitektūras kontekstā, bet, pēc dažu pētnieku viedokļa, pat Eiropā noticis pirmoreiz.

Vēlāk Rastrelli spožo alvas plākšņu jumta segumu izmantoja visās savās lielajās celtnēs – Carskoje Selo Katrīnas pilī, Pēterhofas pilī, Ziemas pilī, Aņičkova pilī Pēterburgā. Carskoje Selo pils spožā jumta efektu vēl papildināja aplikatīvi zeltīti rotājumi, arī balustrāde, bet Pēterhofā zeltīts dekors sedza pils baznīcas alvotā skārda kupolu.

Mūsdienās alvoto skārdu gan lieto rūpniecībā, arī šķidrumu iepakojumiem, taču šī tehnoloģija nav derīga kādreizējo alvotā skārda jumtu segumu restaurācijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jaunais jumts žilbina kā apsudrabots

Kategorijas