Darbā, dejās un ceļojumos

2020. gada 13. novembris 00:00

985

Andris Skrimblis Bauskā atzīmējis 60. dzimšanas dienu

Jubilārs atklāja, ka «sešdesmitnieks» nedaudz samulsinājis. Viņš smaidot sacīja: «Jaunībā likās, ka piecdesmitgadīgie ir jau galīgie veči.» Bet Andris Skrimblis – možs, strādā pilnas slodzes darbu, dejo un dodas tuvos un tālos ceļojumos.

Bērnības pilsēta Bauska
Kopš gada vecuma Andris dzīvojis Bauskā. Te uzaudzis kopā ar vecāko māsu Guntu, kas bērnībā viņu ļoti lutinājusi. «Bauska ir manas bērnības pilsēta. Upe bija blakus – tur arī viss brīvais laiks tika pavadīts,» stāstīja Andris. Ļoti netīkama nodarbe bērnībā bijusi ērkšķogu un jāņogu lasīšana, taču izvairīties nav izdevies.

Ziemas prieki baudīti Bauskas pilskalnā – neskaitāmie nobraucieni ar ragaviņām un slēpēm. Bet dīķa ledus pilsētas centrā nereti izkonkurējis mācību nodarbības Mūzikas skolā… Kad Andra sānsolis atklājies, bijušas lielas sukas no vecākiem. Taču izglītošanās akordeona spēlē tā vai tā drīz vien beigusies. Pavisam cita lieta bija sportošana, uz to nav bijis mudināms. «Basketbols tolaik skaitījās elitārs sporta veids; visi gribējām būt basketbolisti,» atceras A. Skrimblis. Lai gan basketbolu pēc laika nomainīja citi sporta veidi, bumbošanas pieredze vēlāk lieti noderēja lielajā aizrautībā ar rokasbumbas spēli.

No diviem «ļaunumiem» – mazāko
Pamatskolas pēdējā klasē un vidusskolas laiku Andris mācījās Dobeles vidusskolā, jo ģimene pārcēlās turp uz dzīvi. Tur pusaudzim bija jauni izaicinājumi – jāiepazīst sveša vieta un jāgūst jauni draugi. Vidusskolā tolaik bijis uzstādījums ikkatram skolēnam – dziedāt korī vai dancot deju kolektīvā. «Lai gan dziedāšana padevās, tā nepatika kopš mazajām klasēm. No diviem «ļaunumiem» izvēloties mazāko, visi klases puiši aizgājām uz dejošanu,» atklāj jubilārs. Skolas deju kolektīvā valdījusi saliedētība, tos gadus Andris atceras ar prieku. Jauniešiem bijis liels piedzīvojums uzstāties kolhozu ražas svētku ballēs. Par mācīšanos skolā Andris neslēpa, ka galva bijusi viegla, labi padevās matemātika, bet tā ļoti nodoties mācībām viņam nav gribējies.

Dobelē pietrūcis upes, vasaras nodarbēm to aizvietojis ar treniņiem rokasbumbas spēlē. Sportā sevi attīstījis daudzveidīgi – nodarbojies ar GDA daudzcīņu, kas ietvēra vieglatlētiku, peldēšanu un šaušanu. Ar GDA Padomju Savienībā saīsināti apzīmēja «gatavs darbam un aizsardzībai». Paralēli mācībām vidusskolā Andris pacenties iegūt autovadītāja tiesības, prasmes apgūstot kursos Apguldes profesionālajā skolā, kas drīz vien noderējušas. Pēc vidusskolas beigšanas vecāki mudinājuši iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē. Jaunieša un vecāku vēlmju atšķirību atrisinājuši neveiksmīgie iestājeksāmenu rezultāti.

Griķu putra svētkos
Nekļuvušam par studentu, 1979. gadā neizbēgami sekoja iesaukšana karadienestā uz diviem gadiem. Andrim palaimējās ar dienesta vietu – nevis svešumā, bet turpat Dobelē. Armijā noderējušas iegūtās autovadītāja tiesības. «Neizpalika arī atsaldētas un nodauzītas rokas, strādājot ar tehniku. Taču norīkojums uz diennakts dežūru virtuvē bija pats nepatīkamākais, kur teju visu nakti nācās mizot kartupeļus,» stāstīja Andris. Mizošana gan bijusi visai vienkāršota – nomizotie kartupeļi vairs nebija apaļi, bet kantaini…
Kopā dienējuši vairāki latvieši, bijuši saliedēti un jutušies kā spēks pret armijā valdošo neformālo hierarhiju jeb «ģedovščinu». Dienesta laikā iepazinis sev jaunu ēdienkarti – griķu putras parasti deva nozīmīgu valsts svētku dienās, bet grūbu putru itin bieži. Taču vārītie kartupeļi bijuši neēdami – zili, ar staipīgu klīsteri un nepatīkamu garšu. Andris atzīst, ka armija tolaik tomēr rūdīja vīrieti, paužot: «Katram vecim nāk par labu iziet tam cauri.»

Koncertceļojumā uz Tatāriju
Pēc dienesta armijā nolēmis vēlreiz mēģināt studijas «mehos» – nu jau pēc paša lēmuma. Tomēr jau pirmajā kursā atklājis, ka ceļš uz inženiera diplomu caur rasējumu kalniem viņam nav īstais.

Andris atgriezās Bauskas pusē un strādāja par šoferi Patērētāju biedrībā – toreizējā tirdzniecības tīkla uzņēmumā, kam bija daudz veikalu visos rajona nostūros. Braucot pie automašīnu «Volga» un «Moskvich» stūres, iepazinis rajona vietas un ceļus.

1982. gada rudenī Andris atkal nonāk dejotāju pulkā. «Biga mani aizveda uz pirmo mēģinājumu kultūras namā Bauskā, un tas bija uz palikšanu,» atklāja jubilārs. Bigu, kā viņu sirsnīgi sauc paši dejotāji, tagad atceramies kā Bauskas tautas deju kolektīvu vadītāju Birutu Hegenbarti. Jau nākamajā gadā Andris kopā ar kolektīvu braucis tālā koncertceļojumā uz Tatāriju (tagad – Tatarstānas Republika Krievijas Federācijā – red.). Tālo ceļu mērojuši ar diviem autobusiem, ko pavadījusi arī kravas mašīna ar matračiem, teltīm un pārtiku. Pārsteidzošākais galamērķī bijis – iepriekš nepieredzētie melnzemes dubļi. 30 kilometru garo ceļu no autostrādes līdz kolhoza «Krasnij kombain» centram autobusus vilka ar traktoriem. Arī ciema ielas klājuši neizbrienami dubļi, bet māju pagalmos no tiem sargāja koka dēļu segumi. Koncertējuši pēcrevolūcijas laika klubā ar koka skatuvīti, kur astoņi deju pāri nevarēja satilpt. «Uzņēma mūs lepni, ar traktoru veda pusdienās uz ēdnīcu. Domāju, noēdām viņiem gada peļņu,» ar smaidu atceras dejotājs.

Iegūst ekonomista diplomu
Mainoties laikiem, mainījās Andra nodarbošanās, no 1993. līdz 2008. gadam strādājis muitas dienestā dažādos amatos. Viņš atceras, ka muitošanas pirmsākumos nevienam nebijis pieredzes un speciālu zināšanu. «Viss bija jāsāk no nulles. Tikai strādājot veidojās muitošanas kārtība un noteikumi. Tagad dienestam ir moderns tehniskais aprīkojums, turpretī toreiz vajadzēja kravu novērtēt ar intuīciju un «aci»,» stāstīja Andris. Strādājot muitas dienestā, neklātienē studējis Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko ekonomisko sakaru institūtā un ieguvis ekonomista diplomu.

Pēdējos 12 gadus A. Skrimblis ir pakalpojumu nodrošināšanas speciālists uzņēmumā «Latvijas Dzelzceļš», ikdienā kārto muitas procedūras uzņēmuma piegādājamām kravām no robežas līdz kravas saņēmējam iekšzemē. Līdz pēdējiem lielajiem Dziesmu un deju svētkiem Andris dejojis arī uzņēmuma deju kopā «Bānītis». Kad pamanījis, ka kolektīva līdzbiedri kļuvuši pārāk jauni, no «Bānīša» atvadījies.

Joprojām saskanīgā pārī
Līdz ar deju laiku Bigas vadītajā kolektīvā 1982. gadā sākās liktenīgs pagrieziens Andra personīgajā dzīvē – viņu salika dejot pārī ar Vitu. Jau nākamā gada novembrī viņi svinēja kāzas. Ģimenē izaudzināti trīs bērni, kas nu jau visi pieauguši, – Rolands, Agneta un Andris. Bet vecāki joprojām dejo saskanīgā pārī deju kopā «Senbiguļi» un savā dzīvē. Abiem netrūkst kopīgu interešu un tīk brīvo laiku pavadīt kopā, daudz ceļojuši. Iecienījuši individuālus, pašu plānotus braucienus. Īpaši iemīļoti galamērķi ir Itālijas ziemeļu daļā, kura apceļota vairākkārt. Šogad pandēmijas dēļ ārzemju ceļojums neizdevās, bet Andris un Vita ir atklājuši brīnišķīgas vietas Latvijā vairāku dienu atpūtai.
Tradicionāli ik vasaru dodas uz Jūrmalciemu, kur bauda atpūtu pie Baltijas jūras, našķojas ar svaigi kūpinātām zivīm un nakšņo teltī. Šogad rudens pusē apceļojuši Ziemeļvidzemi – tīksminājušies par skaistiem, lapu iekrāsotiem skatiem uz ezera salas Alūksnē un par brīnišķīgo parku Smiltenē. Bet Apē iegadījušies, kad visa pilsēta bija pārvērtusies gadatirgū. Atpūtai apmetušies pavisam neparastā, mežu ieskautā namiņā – Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū izveidotajā Dabas mājā pie Ilgāja ezera uz Latvijas un Igaunijas robežas. Dabas māja neparasta ar to, ka tur nav elektrības, interneta un telefoni ir ārpus uztveršanas zonas. Tas ceļojumam piešķīris īpašu dabas izjūtu un noskaņu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Darbā, dejās un ceļojumos

Kategorijas