BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pasaulītē draugu daudz…

Pasaulītē draugu daudz…

Pirmsskolas izglītības iestāde ar savā teritorijā augoša ozola stiprinātu zaļo domāšanu turpina paaudzēm nodot emocijas un jaunas zināšanas

Bērnudārzs «Pasaulīte» Bauskā, Saules ielā 8, tika izveidots 2000. gada 1. oktobrī, apvienojot pilsētas bērnudārzus «Saulīte» un «Pienenīte». «Pasaulītes» ēka Saules ielā būvēta ap 1965. gadu, tās sākotnējais nosaukums bija «Saulīte». 1971. gadā piebūvēja otru korpusu ar saimniecības un virtuves telpām un sarīkojumu zāli, bet 80. gadu beigās tapa trešais korpuss ar savienojumu pāri Saules ielai. 2010. gadā «Pasaulītei» kā filiāli pievienoja ēku Dārza ielā, kas uzcelta 1961. gadā un atvērta kā Bauskas pilsētas 1. bērnudārzs «Sprīdītis».

Tradīcijas un pulciņi
Iestādē bērniem tiek piedāvāta iespēja apmeklēt maksas pulciņus: vokālo studiju «Saulīte» (vada pieredzes bagātā mūzikas skolotāja Māra Zelmene) un angļu valodas pulciņu sešus gadus veciem bērniem.

Pirmsskolas izglītības iestādē (PII) «Pasaulīte» kopj tradīcijas. Notiek gadskārtu ieražu svētki, tematiskās pēcpusdienas (vecvecākiem, tēviem, profesijām u. c.), sporta dienas bērniem un vecākiem, vecāku dienas, vieskoncerti, mākslas un teātra dienas.

Tuvojoties Latvijas simtgadei, daudzi pauda ideju par 100 jaunu ozolu iestādīšanu, godinot mūsu valsts diženo jubileju. Novadā notika Latvijas simtgadei veltīts konkurss «Mūsu ozolu stāsti», kurā varēja piedalīties dažādu paaudžu pārstāvji. Stāstu krājums tika apkopots un izdots grāmatā ar nosaukumu «Mūsu ozolu stāsti». Pirmsskolas izglītības iestādes skolotājas Daigas Krūmiņas stāsts bija par ozolu, kas aug mūsu bērnudārza teritorijā. Tāpēc turpmāk par dzīvi «Pasaulītē» – no šī ozola skatpunkta.

Mazuļu pieskatīšana – izsenis
Kalēju ielas posmā starp Saules un Pasta ielu kaut kad ļoti senos laikos kāds sīlis, vāvere vai dzenis atnesis un nometis ozolzīli. Laiks to saudzējis un ļāvis izaugt par dižu koku. Par to, ko tas pieredzējis savas dzīves laikā, zina tikai viņš pats. Šis stāsts ir vairāk nekā divus simtus gadu vecs un sācies ilgi pirms mūsu satikšanās.

To, ka ap ozolu jau sen «spietojuši» bērni, saprotam, zinot, ka Saules un Kalēju ielas krustojumā dzīvojusi un strādājusi vecmāte. Šeit dzimuši bērni. Jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē te bijusi bērnu pieskatīšanas vieta, kā to apliecināja kāda bērna vecmāmiņa. Esot viņai pat foto, rotaļājoties smilšu kastē zem ozola.

Vēlākos laikos zemajās vienstāva ēkās abpus Saules ielai sākti uzņemt pieskatīšanai zīdaiņi, lai māmiņas varētu strādāt. Par viņiem rūpējās bērnu māsiņas, un jaunās māmiņas ik pēc trim stundām steidza savus mazuļus pabarot. Te augusi lielākā daļa pusmūža baušķenieku.

Neko jau tas nemainīja ozola dzīvē. Bet, laikam ejot, mazuļu pieskatīšana nodota Izglītības un zinātnes ministrijai. Medmāsas tika pārkvalificētas par audzinātājām, un iestāde nosaukta par mazbērnu novietni. Te auga bērni no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam. Un tas jau nu gan negāja ozola dzīvei garām – arī tā pakājē tika ierīkoti rotaļu laukumi bērniem. Ozolam līdzās sākās izglītības iestādes laikmets.

No barakām un pašu
rukšiem – līdz mūsdienām

Pirmā mazbērnu novietnes vadītāja Ausma Mežiņa slimnīcas barakās sāka iekārtot bērniem piemērotu izglītības vidi. Sākums – audzinātāju apmācīšana. Tad mazbērnu mācību programmas un uzdevumu izstrāde, rotaļlietu iegāde. Lai dabūtu vairāk naudas rotaļlietām, vadītāja lēma, ka ar ēdiena atkritumiem no virtuves varētu nobarot pāris rukšu. Viss notika – rukši izauga, gaļu pārdeva, un kravas auto no Rīgas atveda bērniem rotaļlietas, ar kurām varēja spēlēties, nevis tikai redzēt noliktas augstākajā plauktā. Jāsaka gan, ka pēc tam bija cita vadītāja.

Savās darba gaitās šajā izglītības iestādē īsāku vai garāku laiku strādājušas tādas bijušā Bauskas rajona pirmsskolas izglītības autoritātes kā Lija Kārkliņa, Ārija Lepse, Indra Konstantinova, Ausma Jesikena, Regīna Madelāne, Zigrīda Konuša u. c. Un katra atstājusi savas pēdas iestādes vēsturē.

Mūsu ozols ir visur blakus
Kad bērnu grupām vecāki izvēlējās nosaukumus, bija tikai loģiski, ka grupa, kuras rotaļu laukums ir zem ozola, izvēlējās sev vārdu «Zīļuki» – mazas, spriganas dižozola sēkliņas, kas iesakņosies mālainajā Zemgales zemē un izaugs par vareniem ozoliem. Un to var teikt par ikvienu iestādes audzēkni, jo mēs visi dzīvojam pilsētā dižākā ozola aurā. Nu jau vairākus gadus ozols lepojas ar zaļo lapiņu, kas visiem apliecina tā varenumu un nozīmību mūsu pilsētai.

«Zīļuku» grupiņas bērnu un vecāku aktivitātes bieži vien saistās arī ar ozolu, ne tikai ap, pie un zem tā. Grupas bērni dzimšanas dienās saņem ozola koku ar bērnu krāsotām un līmētām zīlītēm. Citgad tamborētu ozolzīļu piespraudi. Margaritas Stārastes mazā Zīļuka piedzīvojumi papildina ozola stāstus.

Koks ir pētīts visos gadalaikos. Bērni izzinājuši, kā no mazas zīlītes spraucas ārā asniņš, kā pa vasaru izaug mazs trīs lapu stādiņš. Kā ozols plaukst, zied, lapo, sēklas – zīles – nes. Zīļu lasīšana rudeņos un to dāvināšana meža zvēriem ir svarīgs darbs. Katru dienu bērni savus krāsainos smilšu rotaļu spainīšus pielasīja ar zīlēm pa vienai vien, un, skat, spainītis jau pilns! Kāds tētis piepildīto lielo spaini vakarā savāca, un no rīta atkal tas gatavs bērnu darbam. Par to bērni balvā kopā ar pateicību saņēma mežsarga viesošanos ar meža zvēriem un interesantu stāstījumu.

Ozolam sava gudrība. Kādā izlaidumā, atvadoties no bērnudārza, bērni palaida krāsainus lielās dzīves sapņu balonus. Lido skaisti! Bet divi ieķeras ozola zaros un paliek. Audzinātājas vēl pajoko – tad jau jāpaliek, un būs jānāk vecākiem vēlreiz uz bērnudārzu. Un tici vai ne, bet pēc četriem gadiem abas ģimenes savus mazuļus atveda uz «Zīļuku» grupu. Sagadīšanās vai ozola aicinājums?

Un kur gan vēl dziedāt līgodziesmas un iet Jāņu rotaļās, ja ne ap dižāko ozolu  pilsētā?! Tā mēs arī darām. Un krāšņais Jāņu ziedu «ugunskurs» priecē mūs tikpat kā dzīvā uguns liesma Jāņu naktī.

Uztraukums par lielo koku
Rudens zemi apber krāsainām koku lapām. Brūnganas, dzeltenīgas ar dažām zaļām dzīsliņām ozola lapas nav tik košas kā tuvējai kļavai. Bet to ir tik daudz! Kas par prieku!

Ziemas sarma un sniegs rotā visu dabu. Lielajam kokam tas ir īpaši skaists, īpaši liels ziemas tērps. Un kā vizuļo saltajā saulē īsajās ziemas dienās!

Dzīve mainās, gadi rit… Kādā vasaras dienā, kad bērni jau dodas diendusā, pēkšņi… brakšķis un troksnis, kaut kas gāžas… Troksnis! Kas notiek?! Jumts nevar sabrukt, tas ir plakans. Kas vēl?! Mūsu ozols nometis vienu zaru! Un kādu zaru! Dažs koks visā savā koka dzīvē tik resns neizaug. Uztraukums mijās ar asarām. Zars krita tur, kur parasti rotaļājas bērni. Vecam kokam sava gudrība – nogaidīt un tad… Nākamā doma – ozola žēl! Tik liels zars! Tad neziņa – kāpēc tā, kas notika, ko tagad darīt?  Sazinājāmies ar vides sargiem, sazvanījām arboristus, pasūtījām mūsu kokam jaunu «frizūru».

Speciālisti sprieda, ka koks ielejā un tuvu pazemes ūdeņiem dīvains audzis – vairāk garumā nekā kuplumā. Stāstīja, ka skaistās piepes ir tā slimības augļi. Stumbru un resnākos zarus pārņēmusi trupe. Un zaru tas nometis, jo tam vecumā par grūtu tik lielu zaru rotu turēt. Lietus samērcējis iztrupējušo zaru, tas kļuvis smags, un… krakš! Arboristi zarus sasēja ar stropēm, «frizūru» saīsināja un paretināja. Stāvēšot vēl tikpat ilgi, cik stāvējis. Un tad, kad kritīšot, tad celms tāpat paliks un tam blakus izaudzēs jaunu ozoliņu. Lūk, kā! No nomestā zara strādnieki izzāģēja krēslu. Bērni saka – karaļa krēsls. Un ozola zars turpina dzīvot kopā ar bērniem.

No tā laika ap ozolu ir žogs, lai nekas slikts nenotiek. Paretam mēs tur svētkus svinam, viesus aicinām un fotografējamies. Vecpilsētas Pagalmu svētkos gan vārtus veram plaši vaļā, lai katrs baušķenieks var savas pilsētas dižāko koku apskatīt.

Tik daudz spēj dot cilvēkiem!
Ko gan viens koks spēj dot cilvēkiem?! Apjausmu par gada un laika ritumu, emocijas un jaunas zināšanas, ilgmūžības un dabas spēka paraugu. Jūties noguris vai skumjš? Pieliec plaukstas vai piespiedies pie koka raupjās mizas, pacel acis uz augšu… O-hoooo! Kas par skatu! Tā dara audzinātājas, vai ziema, vai vasara, vērojot, kā bērni rotaļājas, kā izaug un aiziet tālāk dzīvē paaudze pēc paaudzes. Vai tā ir pašu griba, vai ozola spēks tur klāt, bet daļa darbinieku šeit strādā vairāk nekā 30 gadus.

«Pasaulītes» koks, lielā ozola iedvesmots, «ienācis» bērnudārza telpās, dodot bērnu ģimenēm iespēju darboties, piešķirot otro dzīvi atkritumiem domātam apģērbam. Arī iestādes dalība ekoskolu programmā ir apkārtējās dabas rosināta, un vērtējums ir Zaļais karogs, kas apliecina mūsu veiksmīgi sākto ceļu uz «zaļo domāšanu».

UZZIŅAI

Pašlaik «Pasaulītē» ir 12 bērnu grupas, čalo 260 bērni, strādā 24 pedagogi, 12 skolotāju palīgi, divas mūzikas skolotājas, viena sporta skolotāja, divi logopēdi un medicīnas māsa.
Vadītāja – Daina Kadiševska, vadītājas vietniece izglītības jomā – Mārīte Kalniņa, struktūrvienības vadītāja – Katrīna Baltgalve-Jankova.
Iestāde realizē vispārizglītojošo pirmsskolas programmu, arī piecus un sešus gadus vecu bērnu obligāto sagatavošanu skolai un programmu bērniem ar valodas un jauktiem attīstības traucējumiem.
Mūsu mērķis – audzinošo un izglītojošo darbu organizēt caur rotaļu un pašvadītu mācīšanos tā, lai katram bērnam palīdzētu izteikt sevi un ticēt sev, iegūtās zināšanas lietojot praktiskā darbībā, attīstīt bērna intelektuālo un fizisko aktivitāti, organizētajos pasākumos veicināt vecāku līdziesaisti. Bērnu izziņas attīstīšana noris interešu izglītības centros.


Raksta tapšanā izmantotā literatūra: R. Ābelnieks, A. Urtāns «Bauska – pilsēta, kurā satiekas» un autoru kolektīva izdevums «Mūsu ozolu stāsti», 2018.