Ar formastērpu mugurā un Latviju sirdī

2020. gada 10. novembris 00:00

967

Zemessargs Zigmārs Dunkulis uzskata, ka šis ir īstais mēnesis lepnumam, priekam, patriotismam un svētku svinēšanai

Lāčplēša dienas priekšvakarā «Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu 1. Rīgas brigādes 53. kājnieku bataljona vecāko zemessargu baušķenieku Zigmāru Dunkuli.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par bērnību, skolas gadiem, savu darbu!
– Līdz pusotra gada vecumam dzīvoju Brunavas pagasta «Rainī», pēc tam pārcēlāmies uz Vecsauli. Pašlaik dzīvoju Bauskā, bet sirdī vienalga esmu vecsaulietis, laucinieks, tālab zāliena kopšana pie mājas man patīk.

Mācījos Vecsaules pamatskolā. Nebiju teicamnieks, drīzāk – palaidnieks un sirdī mākslinieks.

Vecsaulē esmu spēlējis teātri. Dzeju sāku rakstīt 20 gadu vecumā, bet nesaglabāju, atdevu kādam kā veltījumu, palaidu «dzīvē», pašlaik dzejoļus lieku «Instagramā». Tie rodas atkarībā no situācijas, citreiz braucu mašīnā un ir jāapstājas, jo rodas dzejolis. Kad vēl mācījos Vecsaules pamatskolā un dzeju nerakstīju, latviešu valodas skolotāja Aija Šidla par pieturzīmēm man teica: «Zigmār, kad izaugsi un būsi liels dzejnieks, tad varēsi nelikt pieturzīmes!» Tā pašlaik arī lielākoties daru. Citiem dzejoļiem fonā «palieku» mūziku, visiem ne, tikai tādiem dziļākiem, romantiskākiem. Arī zemessargu mācībās vakarā pie ugunskura var ar kaut ko dalīties. Arī joki ir mans «otrais es», tie lielākoties ir no dzīves, arī kādi kuriozi.

Pārsvarā esmu strādājis smagus darbus, pie lauksaimniekiem braucis ar traktoriem. No bērna kājas neesmu baidījies strādāt. Pašlaik strādāju Iecavas novadā ar traktortehniku; ja vajag ko padarīt, vispirms meklē mani. Esmu arī apsargs jaunajā Zemessardzes bataljona bāzē Bauskā. Darba dzīvē esmu skarbs. Tur jokiem un mākslai nav vietas! Katrā profesijā ir sava «valoda».

Kā jūsu ceļi aizveda uz Zemessardzi?
– Kad man bija 16 gadu, brālis un pusbrālis iestājās «Daugavas vanagos». Kādas viņiem bija skaistas formas! Tās man iepatikās. Par Zemessardzi toreiz neko nezināju, man tikai bija priekšstats, ka tā ir tāda skarba vienība. Vecākais brālis pirmais tajā iestājās, savukārt es – Jaunsardzē, toreiz pie Jāņa Zviedra. 11. novembrī nodevām zvērestu, satiku Vecsaules pamatskolas skolotāju un sirdī biju lepns – lai redz, ka nemaz neesmu tāds huligāns! Ļoti gaidīju, kad varēšu iestāties Zemessardzē. Kad man februārī palika 18 gadu, tieši savā jubilejā rak-stīju iesniegumu, lai iestātos Zemessardzē. Skarbi apstākļi bija toreiz – instruktori uzreiz lika noprast, ka joku te nav. Pašlaik, kad Zemessardzē aizvadīti jau 22 gadi, ir vieglāk, jo viss jau zināms. 2000. gadā Vecsaulē izveidoju jaunsargu vienību, braucām uz nometnēm. Bet nebija pieredzes un piemēra, kā tas darāms, tālab padarbojāmies tikai sezonu. Arī pašlaik kā instruktors iesaistos darbā ar jaunsargiem.

Sākumā nebija viegli savienot zemessargu aktivitātes, mācības ar darbu, jo pārsvarā viss notiek brīvdienās, turpretī tagad man ir ļoti atsaucīgs darba devējs, kas laiž uz mācībām. Zemessardze dod gan fizisko, gan psiholoģisko noturību, apziņu, ka grūtībām jātiek cauri. Rodas patriotisms; arī privātajās drēbēs ejot un redzot valsts karogu, kaut kas iekšā «nokņud». Īpaši novembrī visu mēnesi ir svētku izjūta, mājās iededzu svecīti un uzrakstu dzejoli. Pašmācības ceļā apgūstu arī sintezatoru.

Kad uzvelc formastērpu, tad sākas cita pasaule. Ir cita stāja, cita valoda un uzvedība. Jābūt staltam, sakoptam. Cepures kokarde patiesībā jau «iekalta» pierē, atnāk apziņa – es esmu zemessargs un nevaru atļauties darīt to vai to. Var redzēt, ka cilvēks bijis Jaunsardzē vai Zemessardzē, jo sveicināšanās nereti arī ikdienā kļūst mazliet militāra, atbildē skan «tieši tā». (smaida) Novelkot formastērpu, nenovelc būtību. Arī audžudēlam Adrianam Aldim mācu patriotismu, jo uzskatu, ka politika nav jājauc ar zemi, kur dzīvo. Ja uzskata, ka valsts ir politika, tad nav patriotisma. Sarkanbalto lentīti viņam vajag ne tikai uz virsdrēbēm, bet arī otru – uz tām, kas apakšā.

Kāpēc jaunatnei būtu jāiesaistās Zemessardzē?
–    Jaunatne ir gudra, tekoši runā angliski, izmanto tehnoloģijas, bet vaina tajā, ka bieži vien vecāki neaudzina. Bērni izaug paši… Tādēļ nereti ir vāji gan fiziski, gan garīgi. Bet Jaunsardzē, Zemessardzē māca. Jaunsardze nav obligāta, tomēr tā ir skaista pēctecība. Esmu redzējis, kā jaunieši izaug un mainās pie mums. Vajadzīgs gribasspēks un mērķtiecība. Jāmācās cienīt viedokli un cilvēku. Mūsu atjaunotā bataljona kolektīvs ir ļoti draudzīgs un saliedēts. Viss, ko iemāca «armijas dzīvē», noder arī sadzīvē un otrādi – ikdienas civilās prasmes palīdz Zemessardzē. Izdzīvošanas skola ir laba. Ja katrā ģimenē būtu vismaz viens zemessargs, būtu vieglāk katru ārkārtas situāciju pārdzīvot, jo viņš būtu kā instruktors.

Jāmācās arī disciplīna, jo tā vajadzīga visur. Arī Zemessardzē, lai cik liels un gudrs tu būtu, kāda komandām jāpakļaujas. Zemessargi ir tā pati tauta, tikai organizēta. Nereti jaunsargiem jāapgūst arī pieklājība… Dažkārt pēc tam cits citu uzpasē. Un ar laiku saprot, mainās valoda.

Citreiz teic, ka jaunieši ir slimi un vāji. Arī tas nav spriedums. Viss nāk ar laiku. Protams, ārsti izvērtē, vai cilvēks var stāties Zemessardzē. Dažkārt kolektīvā slimības pazūd, cilvēks saņemas. Visām meitenēm bataljonā cepuri nost! Citreiz viņu varēšana liek arī puišiem saņemties un neatpalikt. Savukārt ikdienā meitenes uz ielas citreiz pat nepazīstu – kādas dāmas! Mūsu vidū ir gan baņķieri, gan juristi, gan ārsti, vajadzīgi dažādi speciālisti. Citi sāk veidot karjeru Zemessardzē, jo mums jebkura profesija vajadzīga. Tagad ir moderns ekipējums, un mežā dažkārt var labāk izgulēties nekā mājās, tiesa gan, rotējot, jo visu laiku kādam jābūt sardzē.

Par vīrišķību lielākoties uzskata muskuļus, bet tomēr vīrišķība ir cienīt otra viedokli, pastāvēt par savu, palīdzēt vecam cilvēkam ielu pāriet. Jebkuram īstam latviešu vīrietim būtu jāspēj pateikt, ka mīl savu zemi.

Jaunie puiši sākumā lielākoties nav vīrišķīgi, jo nav dzīves pieredzes. Citam tas atnāk ātrāk, kādam – vēlāk, citam liktenis piespēlē.

Kādi, jūsuprāt, pašlaik ir lielākie draudi Latvijai?
–    Tā ir nemitīgā dezinformācija. To vairo arī tas, ka, piemēram, sociālajos tīklos cilvēki nereti dalās tikai ar interesantiem virsrakstiem, bet tekstu nav lasījuši. Savukārt armija gatavojas pret ārējo ienaidnieku, turklāt nekur nav teikts, ka tā ir Krievija. Ir arī ekonomiskais karš.
Es neesmu piedzīvojis skarbus apstākļus, kādos puiši karoja, piemēram, par to stāsta arī filmas «Dvēseļu putenis», «Rīgas sargi». Domāju – ja es būtu tajos laikos, kā rīkotos? Esmu devis zvērestu valstij, netaisos to lauzt. Ja apsolu, cenšos izdarīt. Ar neuzkrītošu piemēru jaunatnei to var nodot, no katra piemiņas pasākuma kaut kas paliek.

Ko gribat vēlēt Latvijai un tās iedzīvotājiem?
–    Valstij vajag izaugsmi. Kas to var izdarīt? Te jāatgriežas pie politikas un pašu lēmumiem vēlēšanās. Nebūs jau tā, ka visa tauta būs apmierināta, tomēr nav jau viss slikti. Latvijā ir tik daudz sēru dienu, esam gatavi tik daudz sērot, bet tikai dažas dienas priecāties. Šis nu būtu īstais laiks un mēnesis lepnumam un priekam. Iedegsim svecīti, uzklāsim baltu galdautu, jo šis ir laiks, kad var nosvinēt svētkus, netaisot lielu «šopingu». Vismaz vienam ģimenē jābūt patriotam, lai tas izdotos.

Zigmāra Dunkuļa dzeja

***
Saule aiz mākoņiem raudot lūdz
Par Latviju manu
Ar asarām piepildot Daugavu Lielupi Mūsu
Vidzemes baltie bērzi Latvijas vārdu sauc
Vējā liecoties starp lapām uzslavas dzirdam
Latgales ezeri pakalni plašie gaida un aicina mūs
Atgriezies atgriezies mājās tie skumji pret vakaru lūdz
Tikai Kurzemes priedes lielīgi vējā sīc
Mēs pašas par sevi uz dzimtenes zemes
Tik ļaujam mūs aizsniegt Latvijas debesis
Bet Zemgalē rudzu vārpas kautrīgi galvas liec
Un rasas piliens saulei kliedz neaiztiec

***
Labrīt, Latvija! Es tev, mana zeme, mostoties
Labu rītu vēlu!
Aiz ozola noslēpusies, rīta saule kautrīgi sveicina
Visus, kas līdz ar tevi modušies.
Līdz ar tevi arī rīta vējš atsteidz,
Izgriež deju pagalma vidū
Un tad dodas prom gar mājas stūri,
Mazulietiņ ieķeroties vecajā liepā.
Latvija, putnu balsis līdz ar tevi mostas,
Bezgalīgs skaistums tavās pļavās rotaļājas!
Pie tevis, mana Latvija,
Kā pie mātes rokas turos,
Turos, lai nepazustu steidzīgajā ikdienā!
Viss, ko es vēlētos, man jau ir.
Tikai, lūdzu, izdari tā, lai mīlestība nebūtu jāpērk par naudu,
Izdari tā, lai visi mīlētu, neko pretī neprasot,
Tā, kā es tevi mīlu, mana Latvija!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar formastērpu mugurā un Latviju sirdī

Kategorijas