Vēl vismaz gads «Covid-19» ēnā

2020. gada 6. novembris 00:00

354

Ilze Viņķele: līdz vakcīnai mums visiem kopā būs ar šo sērgu jātiek galā un tā jāsavalda

Cilvēki ir noguruši no «Covid-19» ziņām, bet diemžēl tas skar katru no mums. Ne tikai slimus, bet arī veselus cilvēkus. Jau no pavasara mēs mācāmies sadzīvot ar dažādu veidu ierobežojumiem, cenšamies saprast to pamatotību un jēgu. Gribam zināt, kā izvairīties no saslimšanas un vai saslimstot būs nodrošināta pilnvērtīga ārstēšana. Ar jautājumiem, kas izraisījuši visvairāk diskusiju sabiedrībā, vērsāmies pie veselības ministres Ilzes Viņķeles.

Izskan satraukums, ka, saslimušo skaitam pieaugot, pietrūks vietu slimnīcā. Cik gultasvietu pašlaik slimnīcās vēl ir pieejamas, cik būs papildu un kādā termiņā?
– Tieši tāpēc, ka iepriekš esam bijuši pasargāti, 140 vai 145 pacienti slimnīcā šķiet ļoti biedējošs skaitlis. Tas, vai mēs nonāksim situācijā, kāda pašlaik ir Slovākijā, Slovēnijā, Čehijā, pat Lietuvā, lielā mērā ir atkarīgs no visu mūsu kopīga darba. Ierobežojumu ievērošanu es klasificētu kā darbu, kā papildu pienākumu. Ļoti labi saprotu, ka cilvēkiem «Covid-19» ir apriebies kā rūgta nāve. Ticiet man, ja ir kāds, kurš zina, kā tas ir, tā esmu es un kolēģi ministrijā! Bet līdz vakcīnai mums visiem kopā būs ar šo sērgu jātiek galā un tā jāsavalda.

400 nepieciešamu gultasvietu ir tā robeža, pie kuras pārkārtojumi būs jāveic visā valstī. Proti, būs jādala pacientu plūsmas. Pašlaik tāds plāns tiek detalizēts un būs gatavs lietošanai, tiklīdz šādi apstākļi iestāsies. Piemēram, paredzēts pārvest hroniskus un vieglāk slimus pacientus no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) uz Rīgas 1. un 2. slimnīcu, lai atbrīvotos gultas «sarežģītākiem» pacientiem. Tāpat mēs runājām ar Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību, ka viņi varētu piemērot vienu savu slimnīcu.

Cik liels ir medicīniskā personāla trūkums? Vai mēs nevaram nonākt Itālijai līdzīgā situācijā?
– Viens ir pacientu skaits, bet otrs, ka slimnīcās arī mediķi saslimst. Tas nozīmē, ka pie pieaugošas slodzes ir pieejams mazāks mediķu skaits. Piemēram, RAKUS pašlaik jāsamazina dienas stacionāra pakalpojumi vairākās pozīcijās tieši tādēļ, lai sabalansētu karantīnā nonākušo kolēģu trūkumu. Lai tie cilvēki, kuri citos apstākļos varētu sniegt dienas stacionāra pakalpojumus, varētu nākt talkā apkopt «Covid» slimniekus.

Pavasarī ļoti masīvi mazinājām plānveida palīdzību, atstājot onkoloģiju, orgānu aizvietošanu, salīdzinoši šauras grupas. Mēs saprotam, ka tas dod nevēlamu efektu. Rindas ievelkas garākas, pacienti kaut kur pazūd, nenāk pie ārsta, un ielaistu slimību riski var pieaugt. Tādēļ pašlaik aktualizējam plānu par plānveida pakalpojumiem. Ja būs jāsamazina, lai tas notiktu ar vismazāk sāpīgo efektu.

Cilvēkresursu trūkums, ko ir pieredzējušas daudz bagātākas valstis par mums, ir drauds, ko ar naudu īsti neaizlāpīt. Premjers un finanšu ministrs teic, ka «Covid-19» vajadzības ir prioritāras un naudas būs tik, cik vajag. Bet par naudu ārstu nenopirksi. Vai nu viņš ir, vai nav. Bet kolēģi ir ļoti atsaucīgi. Ir kolēģi, kuri ir vai nu pensionējušies, vai nestrādā, un tur ir neliela rezerve. Un arī tagad tiek veidots modelis, kā nesertificēti ārsti var nākt palīgā.

Vai līdzīgi kā citās valstīs redzat iespējas palīdzībai no Nacionālo bruņoto spēku puses?
– Par armiju – armijai ir teltis, un tas arī ir viss. Pavasarī, strādājot pie scenārija, ja būtu nepieciešami mobilie hospitāļi, mums ļoti laipni visai piemērotas telpas piedāvāja uzņēmums «Mikrotīkls». Strukturētu piedāvājumu ir atsūtījusi Ķīpsalas izstāžu halle, ka vajadzības gadījumā pie viņiem varētu ierīkot papildu gultas. Paldies par atsaucību! Bet mūsu krīzes komandas pieeja ir tāda, ka tie ir pavisam galēji risinājumi.

Vai ar esošajiem ierobežojumiem pietiek? Valdības viedoklis, ka jāmēģina pēc iespējas ilgāk noturēties, neapturot ekonomiku. Jūs tam piekrītat?
– Šie ir ārkārtīgi smagi lēmumi. Ir pētījumi, kas analizē pavasara pieredzi un rāda, ka ierobežojumi ir ietekmējuši vīrusa izplatības apturēšanu un samazināšanu līdz zemam līmenim. Galvenā zelta recepte ir cilvēku mobilitātes ierobežošana – mazāk uz skolām, mazāk uz darbu, uz ielām, neceļot, nelidot. Un ne tikai Latvijā pašlaik mums ir jārunā par nogurumu no pandēmijas – ir apriebies, cik var, tas nebeidzas, un skaidrības nav. Skaidrības nav ne Latvijā pie Latvijas peltās valdības, ne Jaunzēlandē, nav visā pasaulē, arī bagātās valstīs.

Tagad paudīšu savu viedokli – kā Latvijas pilsone, kura dzīvo šeit visu mūžu, kuras papus jo-projām dzīvo Rēzeknē, kur man ir daudz radu un paziņu. Nedzīvo ministrs ledusskapī, viņš zina, kas notiek. Es apzinos, cik ļoti, ļoti tādi radikāli ekonomiski ierobežojumi ietekmē cilvēku dzīvi. Naudas nav. Pavisam vienkārši – nav naudas, nav ienākumu. Jāsēž ar maziem bērniem mājās – nav naudas, jo jāpieskata bērni, aukli nevar noalgot, vecmāmiņa pati strādā. Tas ļoti precīzi trāpa pa vairumu Latvijā. Varbūt tikai kāda šaura vidusšķira var teikt – taisiet visu ciet bez kompensācijām, mēs varam savas veselības dēļ vēl mēnesi pasēdēt mājās! Vairums Latvijas iedzīvotāju diemžēl bez atbalsta tādu greznību nevar atļauties. Ne jau šie cilvēki negribētu ievērot noteikumus. Ja ir deju skolotāja, kuras iztika pilnībā atkarīga no tā, vai viņai nāk skolēni dejot latīņu dejas vai nenāk, viņa paliek pilnīgi bez naudas. Viņa nevar rēķinus samaksāt, viņa nevar bērniem ēdienu nopirkt.

Līdz ar to mana pārliecība – jā, epidemioloģiski pasākumi ir vajadzīgi, bet tiem ir jānāk komplektā ar skaidrību, kā cilvēkiem nākt palīgā to mēnesi vai ilgāk pārdzīvot. Tā nav tieša Veselības ministrijas atbildība, tā ir premjera koordinācija.

Profesors Dumpis saka, ja cilvēki vismaz 90 procentu apmērā ievērotu tos ierobežojumus, kas jau ir Latvijā ieviesti, mums nekas vairāk nebūtu jādara.

Un es gribētu teikt, ka šajā situācijā viens no būtiskākajiem pasākumiem ir skaidrs valdības signāls, ka cilvēkiem, kuru darbu ietekmēs ierobežojumi, tiks sniegts atbalsts.

Vēl viens satraukums – par ģimenes ārstu nosūtījuma nepieciešamību testēšanai. Izskanēja pārmetumi, ka daudzas rekomendācijas ir pretējas – testēt pēc iespējas vairāk, tostarp Slovākijā testē visus iedzīvotājus. Kāpēc šāda izvēle?
– Lūkojoties uz epidemiologu ieteikumiem – viņi uzskata, ka jātestē mērķtiecīgi, jo ir jēga «izķert» simptomātiskos pacientus. Mēs arī pavasarī pēc šāda algoritma testējām. Vasarā palaišana brīvi bija tādēļ, ka šķita, cilvēki varētu atmest ar roku un vispār nenākt testēties. Bija skaidrs, ka rudenī algoritmu varētu nākties pārskatīt. Mēs palūkojāmies uz kaimiņu pieredzi – somiem, igauņiem, austriešiem –, tur testē mērķtiecīgi. Mums ir jāatrod balanss. Pāris nedēļas mēs šādu pieeju lietosim un skatīsimies, vai ir jāpapildina ar vēl kādām grupām, kurām pieteikšanās jāatvieglo. Paralēli mēs strādājam, lai palielinātu jaudu kolektīvu testēšanai, kur konstatēts kāds «Covid-19» pozitīvs. Atstājam skrīningu, kur pamata grupas ir mediķi, ārstniecības iestāžu darbinieki un sociālās aprūpes centru darbinieki. Jāsaprot, ka visu laiku nāk jaunas zinātniskas atziņas, un mēs tās vērtējam. Nav problēmu – ja atzīsim, ka algoritms nav optimāls, mainīsim.

Bet, runājot par slovāku pieredzi, kas visu populāciju notestē-ja, – tas bija skaidrs politisks lēmums. Eksperti nebija sajūsmā ne par lietderību, ne izpildījumu. Turklāt viņi testē ar testiem, kuru uzticamība ir 50 procentu robežās. Tāda darbības imitācija.

Daudzi vecāki satraucas, ka, augot saslimušo skaitam, tostarp izglītības iestādēs, 1. – 4. klašu skolēniem ir jāturpina mācības klātienē. Kā jūs to vērtējat?
– Tur mēs esam pētījuši citu valstu pieredzi. Piemēram, Vācija to ir nosaukusi par «vieglo slēgšanu», kur skolas vispār netiek aiztiktas.
Mums ir augsta prioritāte, lai bērni mācītos klātienē. Mazajiem bērniem ir zemāks risks saslimt nekā lielajiem. Turklāt, ja lielie bērni skolā neiet, epidemioloģisko pasākumu ievērošana skolās ir vieglāka.

Vēl viens būtisks aspekts ir saistīts ar nevienlīdzību. Bērniem, kuriem apstākļi nav labvēlīgi, rocība nav tik liela, attālināti mācīties ir grūtāk. Un tad vēl vecumposma īpatnības. Te es citēju kolēģus no Izglītības un zinātnes ministrijas, ka mazajiem bērniem attālinātās mācības ir daudz grūtākas.

Bija ideja ļaut vecākiem izvēlēties – laist bērnu skolā vai ne. Bet pedagogi uzsver, ka viņi vienkārši tā nevar strādāt, kad pusklase ir skolā, puse – mācās attālināti.

Visvairāk diskutētais jautājums neapšaubāmi ir maskas – te sabiedrība ir sadalījusies divās radikālās grupās. Un pa vidu ir tie, kas īsti netic, ka maskas var glābt no «Covid-19», bet likumpaklausīgi tās lieto. Ko jūs teiktu šiem – vidēji mērenajiem?
– Tiem, kas pa vidu, – lai viņi pieskata, ka deguns ir maskā. Maska nav zoda vai bārdas sildītājs, tai jānosedz deguns. Ja pavasarī atzinumi par maskām vēl bija diskutējami, tad tagad pētījumi skaidri un gaiši pasaka – maskas palīdz. Maskas neizglābs pasauli, bet ļauj kādu citu ierobežojumu neieviest.

Man tas ir ārkārtīgi būtisks faktors. Ja tas, ka es velku masku, ļauj strādāt veikalam, ļauj ilgāk strādāt kafejnīcām, kur cilvēki nopelna sev iztiku, tad mans pienākums ir masku vilkt. Vienalga, ko es domāju par valdību, «Covid-19» vai ķīniešiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vēl vismaz gads «Covid-19» ēnā

Kategorijas