Aizbērt vecu aku nav cienīgi

2020. gada 3. novembris 00:00

992

Jaunsaules «Silakakti» rīdziniekiem kļuvuši par īstajām mājām
Bauskas novada nomalē, Jaunsaules ciemā, pēdējā desmitgadē atdzimšanu piedzīvojušas lauku mājas «Silakakti». Šeit dzīvesvietu raduši darbīgi rīdzinieki Vija Ozola un Jānis Jūgs.

Brīvvalsts laikā – spoža saimniecība
Mājas pagalmā pirmais viesus sagaidīt iznāk cienījama izskata runcis Pičs, kurš sasveicinājies tikpat cienīgi dodas prom, – bija parādījis, kurš te galvenais. Saimnieki pastāstīja, ka īpašumu iegādājušies ar visu Piču, tas nav vēlējies doties līdzi iepriekšējiem iemītniekiem. Taču, līdz sadraudzējušies, pagājis daudz laika. Arī mājas vārds «Silakakti» nācis kopā ar iegādāto zemi un mājām. Nav grūti iedomāt, kāpēc tāds nosaukums, – tās atrodas līdzās silam.

Saimnieks zināja stāstīt, ka pirmās brīvvalsts laikā «Silakakti» bijusi viena no spožākajām lauku saimniecībām novadā. Postošās padomju okupācijas iespaidā saimnieki emigrējuši uz Austrāliju. Īpašumu Vija un Jānis iegādājušies no Austrālijā dzīvojošā zemes mantinieka Ērika Ozoliņa, pazīstama komponista un diriģenta Austrālijā. Viņa devums novērtēts arī Latvijā – 2003. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes godazīmi.

Sākotnēji rīdzinieki lūkojuši pēc īpašuma laukos, kas būtu netālu no upes un noderētu kā brīvdienu māja. Izrādījās, tā bijusi iedoma, tagad šīs mājas kļuvušas par īstajām. Kad nopirkuši «Silakaktus», kopaina ar nolaistajām ēkām un aizaugušajiem laukiem izskatījusies visai nepievilcīga. Mājās kopš kolhozu laikiem izmitināti ļaudis, kuru dzīvesveids atbilst apzīmējumam «pa roku galam» un kuriem nerūpēja nedz, kā viņi dzīvo, nedz savas tiešās apkārtnes un ēku minimāla uzturēšana.

Izglābt senu māju ir goda lieta
Jaunie īpašnieki sākumā bijuši neizpratnē, ko ar to visu iesākt. Vispirms sākuši ar krasta attīrīšanu pie upes ar domu māju būvēt tur. Tomēr izlēmuši, ka jāatgriež dzīvība vēsturiskajiem «Silakaktiem». Mājām ļoti paveicies ar jaunajiem saimniekiem: Jānis ir celtniecības inženieris un Vija – arhitekte. Tīrumi attīrīti no apauguma, bet senā dzīvojamā māja piedzīvojusi lielu pārbūvi. Atdzimusī ēka tagad kļuvusi par ērtu un mūsdienīgu mitekli, nezaudējot lauku mājas veidolu. Interjerā – praktiskums, ērtība, un viena otru papildinošas askētiska vienkāršība un izsmalcinātība. Vijai ļoti interesē vecas ēkas un to atjaunošana. Mājā atgriezies daudz no vēsturiskā materiāla, iebūvēti vecie ķieģeļi un koka konstrukciju detaļas. Būvē centušies izmantot dabiskos materiālus. «Katrs vecais koks – sija un spāre – ir svarīgs. Izglābt un sakārtot senu māju ir goda lieta, tā arī rīkojāmies,» pauda Vija.

Aka pagalmā bijusi no seniem laikiem, tagad tā iztīrīta un sakārtota – uzlikts vāks, jumtiņš un jauna vinda. Ūdeni no tās gan lieto tikai tehniskām vajadzībām, jo dzeramajam un saimnieciskajam ūdenim izmanto spici. Par aku Vija sacīja: «Vienkārši ņemt un aizbērt to ciet likās necienīgi.»

«Laukos nekas nav jādara, viss aug pats»
Vijai darbs saistīts ar Rīgu, tur pavada pusi nedēļas, bet Jānis jau «saaudzis ar zemi». Inženieris celtnieks tagad kļuvis par īstu zemnieku 80 hektāru lielajā īpašumā. Lauksaimniecībā izmantojamā zemē, 50 hektāros, audzē labību un pupas. Par zemnieku kļuvis, kad bijis uz 50 gadu sliek-šņa, un par nodarbošanās maiņu viņš teic: «Kauns nav neprast, kauns ir negribēt iemācīties, tā arī iesāku.»

Par dzīvi un darbu laukos Jānis runā ar neticamu vieglumu, un grūti atšķirt, kad joko un kad atklāj patieso pārliecību: «Laukos taču nekas nav jādara, viss aug pats griezdamies. Tikai, rokas atpūtinot, mazliet jāpiepalīdz. Prieku rada tas, ja dienā izdaru, ko esmu iecerējis.» Viņš pauda, ka ik rudens zemniekam ir kā jaunas dzīves sākums. Jānis ir pārliecināts, ka nodarbosies ar lauksaimniecību, kamēr vien veselība to ļaus. Jaunajiem pilsētniekiem, kas šaubās, vai dzīves piepildījums meklējams laukos, viņš jautri teic: «Laukos katras vagas galā stāv kafijas automāts, un darbs tur – viena vienīga izprieca!» Jānis spriež, ka laukos dzīves ritms gadsimtu laikā nav mainījies – vasarā darbs tīrumā, bet ziemā malka jāgādā; atšķiras tikai tas – priekš sevis vai muižnieka.

Uzbūvēta arī ražošanai izmantojama ēka – noliktava, ko izdevies īstenot ar Lauku atbalsta dienesta (LAD) finansiālu palīdzību. «Tur viss, kas saimniecībā glabājams zem jumta un atslēgas,» stāstīja saimnieks. Viņš ir ļoti pateicīgs LAD, ka novērtē arī mazos lauksaimniekus. Ar LAD atbalstu iegādājies arī lauksaimniecības tehniku. Noliktava būvēta tā, lai labi iekļautos vidē. Tai ir koka pildrežģa ārsienas, kura pildījumam izmantoti seni ķieģeļi. Lai gan LAD neatbalsta lietotu materiālu izmantošanu, no savas vēlmes pēc senā nav atteikušies. «Vecās Bikstu stacijas ēkas ķieģeļi pārcēlās uz Jaunsauli, dzelzceļu pievilksim vēlāk,» joko Jānis.

Prieks un atslodze
Vija «Silakaktos» ļauj vaļu savai otrajai lielākajai aizrautībai – mājas dārza veidošanai un kopšanai. «Košumdārzs ir mans prieks un atslodze. Bez tā man daudz kā pietrūktu. Dārzs ir tikpat radoša lieta kā arhitektūra,» pauž saimniece. Vasarā māju ziediem rotā peonijas, flokši un hortenzijas. Dārzs priecē viesos atbraukušos draugus; rīkoti arī dārza svētki, kad tas vēl bija iespējams. Vijai interesē dažādi reti sastopami, svešzemju augi; daudz lasa par to audzēšanu, konsultējas ar dendrologiem, kolekcionē un mācās augus pavairot.
Vijas dārzā ir tulpju koks, kuram ziedi vēl jāgaida, tas pirmoreiz uzziedot tikai 20. gadā. Tur arī bišukoks, zīdkoks, ēdamais kastanis, parūkkoki, korķa un ginka koki, arī daudz un dažādu skujeņu un vairāku šķirņu kļavas. Augļus nes aprikozes un persiki. Bet indiāņu banāns (azimīna), kas Latvijā sastopams vien dažos dārzos, šogad saimniekus iepriecinājis ar gardo ražu – pielasīta liela bļoda ar augļiem. Dārza saimniece atzīst, ka Zemgalē labi iedzīvojas citzemju koki; viņas dzimtajā pusē Latgalē mēģinājumi ieaudzēt nav bijuši tik veiksmīgi. Saimnieki sakņu dārzā sarūpē arī visus vajadzīgos dārzājus savam galdam. No augļiem gatavo sukādes, ko Jānis sauc par «lauku košeru». Ar to našķējas paši, cienā viesus un Ziemassvētkos liek sirsnīgās dāvaniņās.

Savvaļas iemītnieki – tuvplānā
Iekopto pagalmu un laukus iecienījuši apmeklēt arī savvaļas iemītnieki. Vijai pārsteigumu un izbīli sagādājuši zalkši. Reiz, ejot pār pagalmu, aiz kaut kā aizķērusies, gandrīz paklupusi un nodomājusi – kas te tādu šļūteni zemē nometis!? Izrādās, tas bijis varen liels zalktis. Citu reizi kāds zalkšu mazulis ielīdis gar mašīnas riteni, saimniece bijusi aizdomu pilna, ka tas varētu pārsteigt arī auto salonā…
Vasarā pa istabas logu novērojuši visai cietsirdīgu un vienlaikus dabisku ainu. No mājas loga redzamajā ligzdā ik gadus mitinās stārķi. Šogad tur kādu rītu atlaidies jūras ērglis un mielojies ar stārķu pāra lolojumu. Pirms dažām nedēļām saimnieks laukos novērojis vilku pēdas. Bet pavisam bezkaunīgs kļuvis āpsis, kas nekautrējas rakņāties tuvu mājām. Savukārt no stirnām jāsargā jaunie skujeņi, tās uzkodām iecienījušas kociņu pumpurus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Aizbērt vecu aku nav cienīgi

Kategorijas