BauskasDzive.lv ARHĪVS

Rundāles novada mākslas darbu kolekcija skatāma Bauskas mākslas skolā

Rundāles novada mākslas darbu kolekcija skatāma Bauskas mākslas skolā


Līdz gada beigām Bauskas mākslas skolas izstāžu zālē varam skatīt nelielu daļu no Rundāles novada mākslas darbu kolekcijas krājuma. Izstādes iniciators un iekārtotājs ir Bauskas mūzikas un mākslas skolas mākslas nodaļas vadītājs Ainārs Pastors. 

Šī ir pirmā kolekcijas izstāde ārpus Rundāles novada robežām, neskaitot tos gadījumus, kad gleznu ekspozīcijās Rīgā un Daugavpilī iekļauti atsevišķu autoru darbi no krājuma. Novada iedzīvotāji mākslas darbus var aplūkot gan pašvaldības administrācijas ēkā Pilsrundālē, gan Svitenes bibliotēkā. Ekspozīcijas tiek mainītas, tiklīdz jaunieguvumi ir ierāmēti. Rundāles novada kultūras darba speciāliste Lilita Lauskiniece vēsta, ka drīz Rundāles multifunkcionālajā centrā notiks divas plašas izstādes, lai cilvēki varētu redzēt novada mākslas darbu kolekciju kopumā – gleznas akrilā un eļļā, kā arī akvareļus, pasteļus, zīmējumus, grafikas un telpiskos objektus. Pirmā ekspozīcija vērs durvis valsts svētkos 2021. gada novembrī, bet otrā – 2022. gada sākumā.

Plenēri – reizē ar rūpnieciski ražotu eļļas krāsu parādīšanos
Kāds bija sākums? Rembrants negleznoja ainavas ārā, bet strādāja savā darbnīcā, pats pēc savām receptēm gatavojot eļļas krāsas, kuru spožo toņu un faktūru noslēpumi nav atšķetināti vēl šodien. Viņš gluži vienkārši nevarēja rītausmā doties gleznot kādu kalnu strautu, stiepjot sev līdzi ne tikai audeklus un otas, bet arī neskaitāmus podiņus, miezerus, pigmentu kulītes, eļļas un terpentīna pudelītes. Plenēra glezniecība sākās reizē ar rūpnieciski ražotu eļļas krāsu, kas bija iepildītas svina tūbiņās, parādīšanos tirgū. Klods Monē un impresionisms!

Tagad gleznotājs spēj samērā īsā laikā uzburt uz audekla ainavu ar kalnu strautu attiecīgajā apgaismojumā, stāvot pie šī strauta. Tas tiešām jādara veikli, jo saulīte nestāv uz vietas, gaismēnas mainās. Latvijā iesācējam vislabāk mēģināt uzgleznot savu pirmo studiju plenērā ir laikā no pulksten 11 līdz 13 dienā. Ak, cik brīnišķīgas bija Mākslas akadēmijas «zaļās prakses»!

Reiz jaunībā, kad mācījos un mācīju arī citus gleznot Mākslas akadēmijā, tiku iekļauta kādā mazā plenēristu grupiņā, lai lidotu uz Tbilisi pieredzes apmaiņā. Tas ir mans vienīgais plenērs kādā no toreizējās Padomju Savienības republikām, bet spilgti palicis atmiņā kaut vai ar ļoti savdabīgo viņu Mākslas akadēmijas dzīvi; tur augstskolā studentes ieradās tikai ap pusdienas laiku, labi izgulējušās, smalki sapucējušās un izkrāsojušās, jo pievakarē jau atkal sākās dzīves svinēšana ar dejām un vīnu. Visu rīta cēlienu puiši sēdēja lekcijās, visu pierakstot (toreiz nebija datoru, bet bija kopējamais papīrs – melns un sarkans), lai varētu materiālus iedot savām dāmām. Pēc pusdienām topošie gleznotāji visi kopā varēja ķerties pie otām. Un Gruzijas neparastās krāsas tā iedvesmoja arī mani! 

Ap 1995. gadu Latvijā sāka aktivizēties tāda «plenēristu kustība», ka gleznotājus uzņēma daudzu pilsētu domes, viņiem apmaksājot smalkāko viesnīcu numuriņus un visas ēdienreizes restorānos un kafejnīcās. Piedalījos šādos plenēros Ventspilī un Daugavpilī, kur katram tika ierādīta arī atsevišķa darbnīca; ja nu viņam kādu rītu negribas iet ar molbertu gleznot ārā... 

Liepājas plenērs šogad notika 25. reizi, Sēlijas plenērs – kopš 1999. gada; fantastiski darbi tiek radīti Krāslavā. 

Svitenes glezniecības simpozija ideja 
Lai gan pati savas ainavas gleznoju pēc atmiņas darbnīcā (atmiņa labāk par fotokameru saglabā iedvesmojošā mirkļa krāsu, piemēram, to, kā izskatās Salaca piecas sekundes pirms saules uzlēkšanas), 2012. gadā nolēmu aicināt kolēģus uz Svitenes glezniecības simpoziju. Un viņi nav iesācēji – tas gluži vienkārši ir viņu dzīvesveids un vēlme atgriezties Rundāles pils rožu dārzā, lai gleznotu, gūstot arvien jaunas emocijas. Būtībā svarīgs ir pats process, jo neviens jau nevar prognozēt, kurš no trijiem četriem līdzpaņemtajiem audekliem iznāks – agra rīta studija ar Rundāles pils atspulgu dīķī vai arī ar pāris otas vilcieniem uztriepta madžentīgi dzeltenā Neapoles saulrieta atblāzma virs tumšzaļi violetā Mežotnes pilskalna. 

Reiz Juris Ģērmanis brīnījās: «Kāpēc tu neizvēlies šo dārza skatu ar visiem barokālajiem ornamentiem? Es taču to divas stundas gleznoju pašā pusdienas karstumā!» Bet tomēr mākslinieks atdeva savu briljanto audeklu ar Rundāles pils atspulgu dīķī Rundāles novada mākslas darbu kolekcijas papildināšanai... 

Tas ir viens no 20 šajā izstādē skatāmajiem mākslas darbiem. Šoreiz pārstāvēti 17 autori: San-dris Beķeris, Andrejs Bovtovičs, Gunta Gračinska, Juris Ģērmanis, Aiga Ivbule, Diāna Īve, Maija Jakoviča, Laine Kainaize, Vladimirs Manavickis, Anita Meldere, Ieva Muzikante, Maija Purgaile, Īra Rozentāle, Liena Šervinska, Marita Kitija Škapare, Ēra Zalcmane, Dina Zoldnere. Par katru no viņiem varētu monogrāfiju uzrakstīt, tik radošas un interesantas personības! Bet Nacionālajā bibliotēkā jau sameklējami izdevumi – grāmatas un izstāžu katalogi.

Dāvinājumi un gleznu rāmji
Tātad kolekciju pārsvarā veido pašu mākslinieku dāvinājumi Rundāles novada domei pateicībā par viesmīlīgo uzņemšanu Svitenē (naktsmītnes un gādīgas saimnieces gatavotas brokastis un vakariņas) un iespēju nedēļu gleznot Rundāles pils rožu dārzā. Vairākas izcilas gleznas krājumā nonākušas, pateicoties cilvēku izpratnei par to, ka tiek veidota nesadalāma kolekcija ar mērķi mākslas darbus saglabāt un eksponēt. Tā Anita Meldere uzdāvināja savu gleznu «Pakrojas tilts». Kolekcijā ir arī Jurģa Skulmes un Bruno Aides gleznas. Dzintras Ceplītes lielformāta akvareļus un fantastiskas autortehnikā darinātas abstrakcijas dāvināja viņas meita. 

Priecē, ka lielākā daļa no krājuma mākslas darbu autoriem ir pārstāvēti ar vismaz trijiem darbiem. Diemžēl ir tikai viena Jurģa Skulmes glezna. Pagaidām vismaz viena... J. Skulme bija gleznotājs, kurš strādāja plenērā vēl sirmā vecumā; lietpratēji zina arī viņa rakstītos tekstus presē un grāmatās. 

Pamazām veidojas mākslinieciski augstvērtīgs krājums, kura dominante ir plenēra glezniecība. Iepriecina Rundāles novada domes un kultūras nodaļas vadītājas Sandras Kerēvicas atsaucība simpoziju organizēšanā un izpratne, nodrošinot gleznu glabāšanas apstākļus. 

Nobeigumā jāpiemin vēl kāda būtiska lieta, kas mūsdienās nereti tiek aizmirsta. Tēlniekam ļoti svarīgi ir atrast labu akmeņkali, kurš viņa veidoto metu var izkalt no milzīga granīta bluķa, savukārt gleznotājs ir pazudis bez laba rāmju meistara. Gleznu bez rāmja var salīdzināt ar dāmu bez kleitas. Vai tad dāma var dzīvot bez mazās melnās vakarkleitas? Un bez Pjēra Kardēna? 

Rīgā ir kāds cilvēks, kurš pirmais ir redzējis labākās izstādes – gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja klasiķu, gan 21. gadsimta mākslinieku. Tā ir Aija Dīzenberga, dāma ar izcilu spēju sajust mākslas darbu un telpu, kurā gleznai būs «jādzīvo». Viņas vadībā tiek «ielogotas» arī Rundāles novada mākslas darbu kolekcijas gleznas. Tās nav kā dāmas bez kleitām. Aizejiet uz izstādi Bauskas mākslas skolā un pārliecinieties paši!  




Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

20200529-1359-logo.jpg