«Jauniem cilvēkiem tagad ir neierobežotas iespējas»

2020. gada 30. oktobris 00:00

165

«Jauniem cilvēkiem tagad ir neierobežotas iespējas»

Alfons Zaķis Īslīcē atzīmē 70. dzimšanas dienu
Alfona Zaķa dzimšanas diena iekrīt rudenī, kad zemniekam lauku darbi padarīti. Tāpēc parasti šajā laikā viņš kopā ar ģimeni mēdz doties atpūtas ceļojumos, un nereti jubilejas svinētas ārpus Latvijas. Šogad pandēmija liegusi gan ceļojumu, gan svinēšanu radu un draugu pulkā.

Sacensība par piezīmēm
Bauskas novada Īslīces pagastā Alfons dzīvo un strādā jau vairāk nekā 40 gadu, bet dzimtā puse ir Kurzemē – netālu no Ēdoles; daļa dzimtas pieder pie suitiem. Mācoties pamatskolas pirmajās klasēs, ik dienu kājām mērojis trīs kilometrus turp un atpakaļ uz skolu, bet vēlāk licis lietā arī slēpes un velosipēdu. Skolas laiks bijis bagāts piedzīvojumiem kompānijā ar diviem kaimiņu puišiem. «Bijām kā trīs musketieri, netrūka arī blēņu. Reiz ar solabiedru sacentāmies – kurš iegūs vairāk skolotāju piezīmju dienasgrāmatā. Manā ielīmēja papildu lapu piezīmēm, jo tām paredzētā vieta izrādījās par mazu,» atminas Alfons. Toreiz skolas liecībās papildus mācību sekmēm bija vēl citi novērtējumi – kārtība, uzcītība un uzvedība. Reiz gada novērtējumā kārtībā saņēmis atzīmi divi (neapmierinoši).

«Musketieri» Alfonu glābušas viņa labās un teicamās sekmes. Mācības padevušās viegli, jo īpaši matemātika, un nebijis sliņķis. Sapratis, ja uzdoto izpildīs neatliekot, būs vakarā vairāk brīva laika. Reizēm mājas darbu izpildījis jau stundas noslēguma minūtēs. Mājās atlicis tikai pārkraut somā grāmatas un burtnīcas nākamajai dienai.

Strādāja un ēda veselīgi
Kopš bērnu dienām klātesošs vienmēr bijis darbs. Mammai kolhozā noteiktas normas cukurbiešu ravēšanā; arī zēnam bija jāstājas nepārredzami garajās biešu vagās. Kad paaudzies, sācis pats piepelnīties kolhozā, vasarās strādājot siena vākšanā. Arī skola organizējusi skolēnus darbam – pavasarī stādījuši kartupeļus, rudenī novākuši. Par to kopsaimniecība piešķīrusi skolai produktus bērnu ēdināšanai kopgaldā. Pie skolas bija tā sauktie «izmēģinājumu lauciņi», kur skolēniem dažas dienas vasarā bija jāstrādā, bet rudenī izaudzētos dārzeņus izmantoja skolas virtuvē.

«Veikalos maz ko varēja iegādāties. Maize ne vienmēr bija nopērkama. Taču pārtika, ko ēdām, bija ekoloģiski tīra un veselīga,» spriež jubilārs. Zēns būdams, Alfons vienmēr bijis kustīgs un veikls, allaž draugos ar sportu; paveicies ar labiem fizkultūras skolotājiem. Starpbrīžos un pēc stundām daudz spēlējuši futbolu. «Reiz skolotāja atnāca uz futbola laukumu, lai man atgādinātu, ka jādodas uz deju kolektīva nodarbībām. Kad izlikos nedzirdam, viņa mani cieši sagrāba aiz auss. Šķiet, ka tā vēl tagad lielāka par otru,» ar smaidu atminas jubilārs.

Kārojis tikt pie «Jawas»
Pēc pamatskolas Alfons mācījies Kandavas tehnikumā, ieguvis lauksaimniecības tehniķa mehāniķa specialitāti. Tehnikumā sācis aizrauties ar volejbola spēli, ar ko draugos bijis visu turpmāko dzīvi. Arī tagad patīk savā komandā uzspēlēt, taču sacensībās vairs nepiedalās.

Tehnikuma laikā pēdējā kursa praksē atsūtīti uz «Lauktehniku» Īslīces ciemā, strādājuši graudu kombainu ventilatoru izjaukšanā. Jauniešiem bijušas lielas ambīcijas pēc iespējas vairāk nopelnīt, tāpēc strādājuši gan intensīvi, gan ilgāk par darba laiku. Alfons kārojis tikt ātrāk pie motocikla «Jawa», tā bijusi liela motivācija darbam. «Pastāvīgi strādājošie vīri mēdza mūs lamāt par to, ka tik ātri strādājam, padarot vienā dienā tik, cik viņi – trijās,» stāstīja Alfons.

Kad tehnikuma izlaidums bija nosvinēts, mācību pieraksti tikuši simboliski sadedzināti par zīmi, ka mācīšanās laiks ir beidzies.

Tomēr dodas studēt
Alfons atgriezās dzimtajā pusē un strādāja kolhozā «Īvande», par studēšanu augstskolā pat nedomājis. «Kolhozs bija mazs, tikai ap simt strādājošo, jutāmies kā viena saime. Atmosfēru tur nevar salīdzināt ar pieredzi vēlāk, nonākot «Ļeņina kolhozā» Bauskas rajonā,» atzīst jubilārs. Iesaistījies arī «Ēdoles» deju kolektīvā, kur vairs nav «vilkts aiz auss». Kolektīvs bijis ļoti jauks, izklaidi sagādājuši arī izbraukumi uz dažādām vietām Latvijā. Alfons ģimenē bija vienīgais bērns, tas viņu pasargājis no iesaukšanas padomju armijā pēc tehnikuma beigšanas. Viņš skaitījies mammas vienīgais apgādnieks – tad armija gāja secen.

Pēc trim gadiem kolhozā, kolēģa mudināts, Alfons nolēmis studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē. Tehnikumā gūtās zināšanas vispārizglītojošajos priekšmetos bija daļēji padzisušas. Pēc pirmā iestājpārbaudījuma matemātikā bijis pārliecināts par neapmierinošu atzīmi, un kopā ar draugu paspējuši nosvinēt izkrišanu eksāmenā. Taču rezultāts izrādījies par mata tiesu labāks, tas motivēja mācīties un sekmīgi pārvarēt pārējos eksāmenus.

Leitnanta uzplečus – metinot
Ar 46 rubļiem stipendijas dzīvei Jelgavā ne tuvu nepietika, bija jārod darbs, lai nopelnītu. Strādājis smagu darbu preču vagonu kraušanā, vēlāk remontējis tehniku komunālo pakalpojumu uzņēmumā. Pēdējos studiju gadus bijis mikroautobusa dežūršoferis rūpnīcā «RAF». Jubilārs atceras, ka pēc diennakts maiņas rūpnīcā lekcijās reizēm uzmācies snaudiens.

Studiju laikā puišiem bija obligātā militārā mācība, bet pēc beigšanas vēl divus mēnešus bija jādienē armijā. Alfona dienesta vieta bijusi Klogā Igaunijā. «Nekāda militārā dienēšana patiesībā man nebija. Kara daļā vajadzēja kādu, kas prot metināt. Biju to praktizējis un pieteicos par metinātāju šautuvē, bet mājās braucu ar jaunākā leitnanta uzplečiem. Vēlāk militārajās nometnēs jeb tā sauktajos «sboros» Dobelē uzdienēju līdz vecākajam leitnantam,» atklāja jubilārs.

Zemgales plakanums un taisnās līnijas
Savukārt liktenīgā satikšanās ar Agronomijas fakultātes studenti Edīti notikusi studiju beigu posmā – piektajā kursā. Vēlāk gan atcerējušies, ka augstskolas gaitenī bija nejauši saskrējušies jau iestājeksāmenu laikā. Abiem kopā laulībā tagad aizritējuši vairāk par 40 gadiem. Edītes un Alfona ģimenē izloloti trīs bērni – Kitija, Justīne un Artūrs. Vecvecākus priecē četras mazmeitas – Karlīna, Anna, Maija un Marta.

Pēc dienesta armijā bija jāatgriežas darbā kolhozā «Ēdole», kas pēc apvienošanās ar «Īvandi» bija mantojis tiesības uz jauno speciālistu, jo saimniecība bija maksājusi stipendiju. Savukārt Edītei bija jāstrādā savam stipendijas devējam – Ļeņina vārdā nosauktajai saimniecībai Bauskas rajonā. Nākamajā gadā apprecējušies, un bijis jāizlemj par dzīves un darba vietu. «Vairāksolīšanas» sacensībās abu kolhozu piedāvājumā jaunajiem speciālistiem gan darba samaksas, gan dzīves apstākļu ziņā virsroku guvis «Ļeņina» kolhoza priekšsēdētājs R. Zauers. Tā 1979. gadā Alfona darba gaitas sākās kolhozā jaunās tehnikas un tehnoloģiju ieviešanas inženiera amatā.

Pēc ierastās Kurzemes ainavas, kur pakalniņi, līkumaini ceļi un ezeriņi, bijis grūti pierast pie Zemgales plakanuma un taisnajām līnijām. Šeit palīdzēja pastaigas uz Ķirbaksalu un Jumpravas parkā, atceras Alfons.

«Foršākais – tolaik biju jauns»
90. gados Alfons Zaķis pāris gadus bija paju sabiedrības «Līdums» vadītājs. Bet kopš 1994. gada nodevies lauksaimnieciskajai ražošanai savā zemnieku saimniecībā «Kristiņi». Tās nosaukums ņemts no māju vārda iegādātajā īpašumā. Tāpat vēlējušies nodēvēt arī savu 2001. gadā uzbūvēto māju, taču izrādījies – nosaukums jau aizņemts. Kāds ieminējies it kā pa jokam, ka mājas jānosauc «Garauši». Tā Zaķu ģimene teju 20 gadus mīt «Garaušos», kur ciemos sabrauc lielie un mazie «zaķēni». Tagad jubilārs kopīgi ar dēlu saimnieko savā un arī dēla saimniecībā.

Kad Alfons dzird stāstus par to, cik labi bijuši padomju laiki, viņš pauž: «Foršākais bija tas, ka tolaik biju jauns. Tagad jauniem cilvēkiem ir dotas neierobežotas iespējas dzīvē, vajag «tik rakt».»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Jauniem cilvēkiem tagad ir neierobežotas iespējas»

Kategorijas