Robežu pārbīdes peripetijas starp Lietuvu un Latviju atrisināja šķīrējtiesa

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

2020. gada 28. oktobris 07:19

859

Robežu pārbīdes peripetijas starp Lietuvu un Latviju atrisināja šķīrējtiesa

VĒSTURES MOZAĪKA

Bauskas apriņķis 20. gadsimta sākumā ietilpa cariskās Krievijas Kurzemes guberņas sastāvā. Pirmā pasaules kara laikā šeit izveidojās vācu okupācijas režīms, kura laikā vietējo pašvaldību vietā stājās vācu militārās komandantūras. Arī pēc 1918. gada 18. novembra uzreiz nekas strauji nemainījās, vienīgi pilsētā un pagastos notika iedzīvotāju sapulces, kurās izveidoja pagaidu pašvaldības.

Etniskais sastāvs neviendabīgs
Uz Sarkanās armijas durkļiem balstītais lielinieku (komunistu) režīms centās radikāli izmainīt pārvaldes sistēmu – izveidoja atklātās sapulcēs ievēlētu Bauskas apriņķa strādnieku padomi un izpildkomiteju, kurā darbojās tikai lielinieku partijas biedri. Viņu varas laiks te ilga tikai dažus mēnešus, bet arī pēc lielinieku padzīšanas vēl mierīga dzīve neiestājās, jo sekoja «bermontiāde» un visu svešo karaspēku padzīšana no Latvijas teritorijas.

1920. gadā beidzot iestājās miers, un Latvijas valdība varēja sākt risināt gan valsts ārējo robežu jautājumus, gan administratīvās pārvaldes pilnveidošanu iekšzemē. Tolaik panākt vienošanos par robežlīniju ar kaimiņvalsti Lietuvu nemaz nebija viegli, un tas prasīja daudz laika. Kādreizējo Kurzemes un Kauņas guberņu robežapvidū iedzīvotāju etniskais sastāvs nebija viendabīgs, respektīvi – daudzi latvieši dzīvoja bijušās Kauņas guberņas teritorijā, un daudzviet to bija vairāk nekā lietuviešu. Arī daudzi lietuvieši dzīvoja bijušajā Kurzemes guberņā. Vissarežģītākā situācija izveidojās Sēlijā (toreiz to dēvēja par Augškurzemi vai Augšzemi), kur lietuvieši bija atbrīvojuši no lieliniekiem lielu daļu Ilūkstes apriņķa jau 1919. gada vasarā, bet vēl pēc gada nesteidza no turienes aiziet un ierobežoja latviešu iestāžu darbību. Lietuvas valdības aprindās bija ietekmīgs grupējums, kurš uzskatīja, ka Ilūkstes apriņķis pienākas Lietuvai. Pamazām brieda konflikts.

Situācija – sprādzienbīstama
Latvijas armijas virsnieks un rakstnieks Aleksandrs Grīns 1920. gada 21. augustā laikrakstā «Latvijas Kareivis» rakstīja: «..Lietuvai mēs esam labprātīgi atdevuši Žeimi un Biržus, tagad tie iet bez mūsu pretošanās Augškurzemē. Varbūt lietuviešiem labpatiksies ieņemt arī Daugavpili, Bausku un Liepāju?»

Situācija kļuva sprādzienbīstama, jo draudēja izcelties militārs konflikts abu jauno valstu starpā. Patosa pilna bija tajā pašā 21. augustā izdotā Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandiera Oskara Dankera pavēle, kurā minēts, ka Ilūkstes apriņķī Lietuvas armija padara vietējo iedzīvotāju dzīvi «smagu un pat nepanesamu» (notiekot laupīšanas un patvarīgas rekvizīcijas), Subates latviešu komandantu lietuvieši «pilnīgi ignorē, nedodami viņam iespēju darboties», pret Latvijas pilsoņiem tiek «dzīta aģitācija, musinot un kūdot vietējos iedzīvotājus», un lietuviešu karaspēks virzās «arvien dziļāk Kurzemes iekšienē». Vēl daži asi citāti no šīs pavēles: «Leišu jūgs arvien smagāk gulstas uz vietējiem latviešiem. (..) Kurzemes ražai draud liktenis pāriet mūsu nekaunīgo kaimiņu klētīs, vietējie latviešu iedzīvotāji ar nepacietību un karstām ilgām gaida savus brāļus latviešus atnākam un šī nomāktā Kurzemes stūrīša atbrīvošanu. (..) Mēs negribam karot, bet tikai darīt galu mūsu kaimiņu leišu bezkaunīgajai uzbāzībai. (..) Sveša mēs negribam, bet sava arī nevienam nedosim.»

Kara stāvoklis
Krietni uzkurināto sabiedrisko domu centās nomierināt mūsu novadnieks, Ceraukstes pagastā dzimušais Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas priekšnieks Jānis Ceplītis, kurš «Latvijas Kareivja» 24. augusta numurā bija ievietojis paziņojumu, ka «Latvijas-Lietuvas robežjautājumā nav nekādu sarežģījumu, kurus nebūtu iespējams atrisināt miera ceļā», neskatoties uz to, ka «leiši ir ieņēmuši dažus jaunus punktus strīdīgajā Ilūkstes apriņķa daļā, tomēr runāt par kādu plašāku operāciju no leišu puses vēl, liekas, būtu par agru».
J. Ceplītis un O. Dankers devās uz Kauņu, kur 27. augustā noslēdza vienošanos ar Lietuvas apsardzības ministru par jaunu demarkācijas līniju starp abu armiju vienībām. Ieilgusī konfliktsituācija uz ilgāku laiku sabojāja Latvijas un Lietuvas attiecības.

Kara stāvoklis pierobežas joslā saglabājās vēl ilgi, ne velti Bauskas apriņķa padome 1921. gada 14. oktobrī nolēma lūgt Iekšlietu ministriju atcelt kara stāvokli Bauskas apriņķa pierobežas joslā, jo «citkārt diezgan ievērojamais tirdzniecības centrs Šēnberga (tagad – Skaistkalne), kur notika vesela rinda plašu gadatirgu un nedēļas tirdziņu, tagad pēc veikalu slēgšanas un katras sapulces un kustības noliegšanas ir padots pilnīgai iznīcībai, ka tas nevar neatsaukties slikti uz vietējo saimniecisko dzīvi».

Palangas pusē – vairāk latviešu
Robežas jautājums starp abām valstīm tika atrisināts 1921. gada martā, kad darbu pabeidza skota Džeimsa Janga-Simpsona vadītā Latvijas un Lietuvas šķīrējtiesa. Vadoties pēc etniskā principa, šī šķīrējtiesa 20. martā atzina kādreizējo Kauņas guberņas teritoriju – Aknīsti, Budbergas (tagad – Brunavas) un Ukru pagastu, kā arī dažu sīkāku teritoriju piederību Latvijai, bet ar 30. marta robežlīgumu Palangas pagasts nonāca Lietuvas sastāvā. Pirms tam aiz Palangas atradās Latvijas-Vācijas robeža, bet Latvija piekāpās Lietuvai, lai tā iegūtu pieeju jūrai.

Tolaik pašā Palangas miestā vairākumā dzīvoja lietuvieši, bet pagasta pārējā teritorijā dominēja latvieši.

Pagastu nosaukumi top latviskāki

Latvijai tika pievienota arī paliela zemes strēmele, kas mūsdienās atrodas tagadējā Gailīšu un Īslīces pagasta dienvidu daļā. Par visām robežu pārbīdes peripetijām ar Lietuvu Bauskas apriņķa teritorijā varētu tapt atsevišķa publikācija, ņemot vērā, ka nākamgad apritēs tieši 100 gadi, kopš šīs zemes nonākšanas Latvijas sastāvā.

Iekšlietu ministrija 1921. gada 15. septembrī beidzot piekrita Bauskas apriņķa valdes 1920. gada 15. oktobrī pieņemtajam lēmumam par Jaunsaules pagasta atdalīšanu no Vecsaules. Līdz tam Jaunsaulē un Vecsaulē bija uzbangojušas pamatīgas kaislības. Vēl 19. gadsimta beigās bija izveidots vienots Vecsaules pagasts, bet vācu okupācijas vara 1915. gadā bija atdalījusi Jaunsaules pagastu. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas jaunsaulieši gribēja saglabāt atsevišķu pagastu, pamatojot to ar lielo attālumu līdz pagasta centram Vecsaulē. Vecsaulieši tam iebilda, apstrīdēja jaunsauliešu kopsapulču lēmumus, jo tur esot piedalījusies pārāk maza iedzīvotāju daļa. Tamdēļ jaunsaulieši 1920. gada 10. aprīlī sarīkoja plebiscītu (referendumu), kurā no 705 balsstiesīgajiem pagasta iedzīvotājiem tikai astoņi balsoja par palikšanu pie Vecsaules pagasta.

Bauskas apriņķim 1924. gada jūnijā tika pievienots Kurmenes un Valles pagasts no Jaunjelgavas apriņķa, atlikušo Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi, tā administratīvo centru pārcēla uz Jēkabpili. Savukārt no Bauskas apriņķa atdalīja un pievienoja Rīgas apriņķim Baldones-Mercendorfas, Līves-Brambergas un Tomes pagastu.

Gadu vēlāk Bauskas apriņķa valde izlēma vairāku pagastu nosaukumus padarīt latviskākus: Bornsmindes pagasts pārtapa par Īslīces, Budbergas – par Panemunes, Grienvaldes – par Zālītes, Šēnbergas – par Skaistkalnes un Valles – par Taurkalnes pagastu, bet 1939. gadā Vecmuižas pagastu pārdēvēja par Vecumnieku pagastu.Pirms Latvijas okupācijas 1940. gadā Bauskas apriņķī bija viena pilsēta un 20 pagasti: Bārbeles, Bauskas, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Iecavas, Īslīces, Jaunsaules, Kurmenes, Mežotnes, Misas, Panemunes, Rundāles, Skaistkalnes, Stelpes, Svitenes, Taurkalnes, Vecsaules, Vecumnieku un Zālītes.

1925. gadā Bauskas apriņķī bija 45 274 iedzīvotāji, bet 1935. gadā – 44 686, tas ir aptuveni tikpat daudz, cik šajā teritorijā dzīvo mūsdienās.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

#SIF_MAF2020

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Robežu pārbīdes peripetijas starp Lietuvu un Latviju atrisināja šķīrējtiesa

Kategorijas