Kas turēs «atslēgu»?

2020. gada 23. oktobris 00:00

492

Iedzīvotāju izpratne un uzskati par materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu

Ko Latvijas iedzīvotāji, tostarp Bauskas pusē, domā par kultūras mantojumu un nepieciešamību to saglabāt? Kāda ir pašu līdzdalība kultūras mantojuma uzturēšanā? Atbildes un tendences ieskicētas šajā publikācijā, kas veidota, pamatojoties uz Latvijas Kultūras akadēmijas profesores Andas Laķes atklāto Latvijas Piļu un muižu asociācijas starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kura norisinājās septembrī Rundāles pilī.

Anda Laķe referātā «Latvijas iedzīvotāji un kultūras mantojums» raksturoja iedzīvotāju izpratni par kultūras mantojumu (KM). Tā pētīta, lai labāk novērtētu sabiedrības līdzdalības izpausmes un potenciālu KM saglabāšanā un pārvaldības aktivitātes.

Kam pieder mantojums?
A. Laķe skaidroja, ka vēsturiski ir nostabilizējusies tradīcija, ka rūpi par kultūras mantojumu, jo īpaši par materiālo kultūras mantojumu, lielā mērā uztur cilvēki ar konkrētām zināšanām, ar izpratni par to, kas ir vērtīgs, kas nav vērtīgs, vai to saglabāt autentiski, vai interpretējot. Vienlaikus pēdējos 20 gados vērojami spilgti piemēri par to, kā savu balsi un domu par mantojuma saglabāšanu vai nesaglabāšanu pauž arī citi cilvēki – plašāka sabiedrības daļa, kurai nav profesionālu zināšanu par dažādo mantojuma elementu vērtību, nozīmi. Viņiem ir cita pieredze.

Tāpēc visos gadījumos, kad notiek diskusija par strīdīgu mantojumu – vai saglabāt, kā saglabāt –, bieži iesaistās ne tikai eksperti ar argumentētiem spriedumiem. Līdz ar to jārunā arī par to, kam pieder kultūras mantojums, kam eksperti sargā šo mantojumu, kur iegulda darbu un kas īsti ir mantojuma īpašnieks. Zināms, ka ir juridiskie īpašnieki, administratīvie īpašnieki; savu attieksmi pauž arī zinātnieki. Diskusija ir par to, kas ir galvenais atbildīgais par to, ko saglabāt, ko ne, kādā veidā un par kādu naudu to darīt.
«Šie jautājumi arvien vairāk aktualizējas, un ir svarīgi zināt, kas turēs mantojuma «atslēgu». Lai arī uz jautājumu nevar viennozīmīgi atbildēt, tomēr profesionāļi nedrīkst ignorēt to, ka ir arī citas balsis, kas vēlas paust savu viedokli par mantojuma saglabāšanu, kas nereti notiek arī par nodokļu maksātāju naudu,» pauda A. Laķe.

Kopienu loma un līdzdalība
A. Laķe referātā atklāja kultūras mantojuma kopienas jēdziena oficiālos skaidrojumus un šī jēdziena izpratnes maiņu pašlaik. Starptautiski atzīts, ka šāda kopiena sastāv no cilvēkiem, kuri augstu vērtē specifiskus kultūras mantojuma aspektus, kurus tā vēlas uzturēt un nodot nākamajām paaudzēm. Latvijā pašlaik definēts tikai nemateriālā kultūras mantojuma kopienas jēdziens. Likumā noteikts, ka kopienai ir raksturīga kopīgas identitātes izjūta, to vieno nemateriālais kultūras mantojums un kopīga ieinteresētība to saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm.

Profesore uzsvēra, ka mūsdienās mainās izpratne par šo jēdzienu. Kultūras mantojuma kopiena tagad vairs nav tikai tie, kas profesionāli ar zināšanām vai īpašuma statusu ir saistīti ar kultūras mantojuma elementiem. Starptautiski arvien vairāk lieto jēdzienu «kultūras mantojuma līdzdalīga pārvaldība», ar to domājot iedzīvotāju grupas, kas tiešā veidā nav saistītas ar kultūras mantojumu. Izvirzās jautājumi – kāda šīm grupām ir loma, ko tās var un nevar darīt? Pārmantošanas aktivitātes ir saistītas ar sabiedrības ilgtspējīgu attīstību. Šaurā nozīmē tas ir cilvēku loks, kas ir tiešā veidā saistīts ar kultūras mantojuma vietām, objektiem vai praksēm, darbojoties profesionāli. Savukārt plašākā nozīmē – kultūras mantojuma kopienas ir visas ieinteresētās personas, ieskaitot kultūras mantojuma norišu auditorijas, piemēram, tūristi. Kultūras mantojuma kopiena ne vienmēr ir teritoriāli vienota, arī dažādu kopienu intereses ne vienmēr sakrīt ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem vai politikas dokumentos pausto nostāju attiecībā uz mantojuma nozīmīgumu un tā saglabāšanai nepieciešamo resursu apjomu, pauda A. Laķe.

A. Laķe atgādina, ka pasaules mēroga dokumentā UNESCO Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu jau 2003. gadā tika aktualizēta kopienas līdzdalības izšķirīgā nozīme sava mantojuma saglabāšanā. Savukārt Eiropas Savienības Padomes 2014. gada secinājumos par kultūras mantojuma līdzdalīgu pārvaldību sacīts, ka «ir svarīgi kultūras mantojuma pārvaldību padarīt atvērtāku, vairāk vērstu uz līdzdalību, efektīvāku un saskaņotāku.» Šo dokumentu galvenais vēstījums – veidot gan profesionāļu, gan neprofesionāļu kultūras mantojuma kopienas, skaidroja A. Laķe.

Priekšstati un zināšanas
Iedzīvotāju aptaujā 2019. gada nogalē iegūti reprezentatīvi dati par to, kā cilvēki, kas nav profesionāli saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanu, izprot gan materiālā, gan nemateriālā kultūras mantojuma jēdzienu. Pētījumā, kurā aptaujāti 1027 respondenti, noskaidrots, kādi mantojuma elementi iedzīvotājiem zināmi, kā viņi vērtē atbildīgo iestāžu, kā arī paši savu līdzdalību kultūras mantojuma saglabāšanā. Pētījuma respondentu izvēlē ņemti vērā Latvijas iedzīvotāju sastāva struktūras parametri – vecums, dzimums, dzīvesvieta un tautība.

Pētījumā noskaidroti priekšstati un zināšanas par kultūras mantojumu. A. Laķe atklāja, ka lielākajai iedzīvotāju daļai ir konkrētas asociācijas ar šo jēdzienu. Tas bijis pārsteidzoši pozitīvs rezultāts, salīdzinot ar sākotnējiem pieņēmumiem. Vienai desmitdaļai par to nav nevienas asociācijas. Visbiežāk, 137 gadījumos, kultūras mantojuma jēdziens iedzīvotājiem saistās ar arhitektūru un ēkām. Tam seko tautas tradīcijas un paražas – nosauktas 114 gadījumos. 112 dalībnieki minējuši vēsturiskas vietas un kultūrvēsturi. Dalībnieku asociācijās vairāk nekā 50 gadījumos nosaukta arī literatūra, pārmantotais no iepriekšējām paaudzēm, pieminekļi, Dziesmu un deju svētki, mūzika un kora dziedāšana, tautasdziesmas, māksla un mākslas darbi, muižas un pilis, to drupas.

Vairāk iedzīvotāju ir informēti par materiālo kultūras mantojumu, par to zina vai ir dzirdējuši 65%, bet par nemateriālo –
59% aptaujāto. Kā zināmākie materiālā kultūras mantojuma piemēri aptaujā nosaukti: Brīvības piemineklis – 278, Rundāles pils – 149, literatūra – 120, minēti konkrēti muzeji – 112, pils vai muiža – 103 gadījumos. Kā zināmākos nemateriālā kultūras mantojuma piemērus iedzīvotāji minējuši: Līgo un Jāņu tradīcijas – 449, Dziesmu un deju svētkus – 349, tautasdziesmas – 208, Ziemassvētku tradīcijas – 142 gadījumos.

Ieguvums ekonomikai un lepnums
Iedzīvotāju paustais aptaujā, piekrītot apgalvojumiem par kultūras mantojuma nozīmi Latvijā, daudzpusīgi atklāj gan cilvēku attieksmi, gan vērtējumu par ieguvumiem valsts ekonomikai un sabiedrības integrācijai. Vairākums jeb 71% respondentu atzīst, ka kultūras mantojums ir būtisks resurss tūrisma plūsmas palielināšanai. Teju tikpat – 70% – aptaujāto uzskata, ka ikvienam iedzīvotājam ir tiesības uz sev nozīmīga kultūras mantojuma saglabāšanu. 65% ir pārliecināti, ka valstij jāatbalsta jebkura mantojuma forma, kas ir svarīga lielai sabiedrības daļai. Mītu, ka vairumam ļaužu maz interesē kultūras mantojuma saglabāšana, kliedē arī aptaujā uzzinātais – 63% iedzīvotāju jūt lepnumu par Latvijas kultūras mantojumu.

Viedoklis par apdraudējumiem
Aptaujas rezultāti ļoti pārliecinoši pauž iedzīvotāju viedokli par to, kuri ir galvenie apdraudējumi kultūras mantojuma saglabāšanai. Kā dominējošie iemesli minēti: finansiālo un materiālo resursu trūkums – 30% gadījumos, otrs lielākais drauds ir cilvēku ieinteresētības trūkums un vienaldzība – to atzinuši 27% respondentu. Tas liek domāt, ka vienlīdz svarīgi ir gan rast finansiālus risinājumus, gan panākt sabiedrības līdzdalību, lai mazinātu apdraudējumu kultūras mantojumam.

Pirmajā apdraudējumu piecniekā nosaukta arī citu tradīciju ienākšana, kultūru sajaukšanās – 19%, valsts vai starptautiska līmeņa politika, trūkumi likumos vai to neesamība – 18%, tāpat vērtēts arī izpratnes trūkums un neizglītotība.

Neviens interesents
Gan profesores A. Laķes, gan citos konferences referātos izskanēja atziņa, ka kopienu interese par kultūras mantojumu ir mainījusies. Jautājums rodas par to, vai ir mainījusies komunikācija starp valsts, pašvaldības institūcijām, ekspertiem, ieinteresētām biedrībām un plašāku sabiedrību, lemjot par viena vai otra kultūras mantojuma objekta likteni, kā arī veidojot iedzīvotāju attieksmi pret šo problēmu.
Domājot par šiem jautājumiem, kā piemērs prātā nāk Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes ik gadus organizētās Eiropas kultūras mantojuma dienas dažādās Latvijas vietās. Cik plašu sabiedrību sasniedz rīkotie pasākumi? 2019. gadā Bauskā kultūras mantojuma dienām veltīto pasākumu apmeklēja vien iesaistītie muzeja speciālisti, eksperti un tieši neviens interesents. Kādu nospiedumu atstāj šāda aktivitāte uz iedzīvotāju attieksmi pret kultūras mantojumu? Kā notiek komunikācija ar sabiedrību, aicinot uz šādiem pasākumiem? Iespējams, vērts palūkoties, kā to dara komersanti – kā viņi uzrunā tos, kurus vēlas piesaistīt. Pirms tam gan nepieciešama vēlme to darīt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kas turēs «atslēgu»?

Kategorijas