«Esmu laimīgs cilvēks, man iet labi»

2020. gada 23. oktobris 00:00

Ernestīne Guba Dāviņu pagastā atzīmējusi 85. dzimšanas dienu

Jubilāre dzimusi un uzaugusi latviešu ģimenē, kuras dzimta vairākās paaudzēs dzīvojusi Papilē Šauļu apkaimē Lietuvā. Ar «Bauskas Dzīvi» tikšanās reizē sarunājās gan E. Guba, gan arī viņas mazmeita Estere.

Skarbas bērnības atmiņas
Tēvs bijis zemnieks, bet nepiederējis turīgajiem, iztiku gādāja vien astoņos hektāros zemes. «Dzīvojām nabadzīgi,» noteic Ernestīne. Bet ģimene izauga kupla jo kupla – pasaulē nāca sešas meitas un divi dēli; Ernestīne un dvīņubrālis Laimonis bija pirmdzimtie.

Agrīno bērnību viņa atceras visai skarbu. Iespējams, nabadzības dēļ mazo Ernestīni aizveda vienu prom no ģimenes audzināšanā pie mātes māsas, kad bija vien gada un mēneša vecumā. Retos gadījumos cilvēki dzīvē atceras notikumus no tik maza vecuma, bet Ernestīne atminas. Mirkļi, kad viņa nokļuvusi svešajā mājā, mazulītes dzīvē šķituši šausminoši. «Atceros svešajā istabā tādu lielu gultu ar kaudzi spilvenu, tajā ieķēros ar abām roķelēm un brēcu, cik vien bija spēka. Redzēju, kā pie griestiem uz liela baļķa uzkāra man domātu šūpuli,» stāstīja Ernestīne. Dzīvojot radu mājās pirmos piecus gadus, neizjutusi pieaugušo mīlestību. «Kad raudāju, mani neviens nepažēloja, saukāja par pinkšķi,» atceras jubilāre.

Kad meitenei bijuši pieci gadi, kopā ar lielajiem bijis jāstrādā rijā pie linu mīstīšanas, sēdināta uz zirga, lai turētu pavadu. Tad mājās veica visu linu apstrādes procesu – pēc mīstīšanas linus sukāja ar susekli, izķemmēja asos spaļus, tad vērpa un auda audeklu. Tumšajā laikā visus darbus istabā veikuši skalu uguns apgaismojumā. Darbošanās stellēs meitenei šķitusi ļoti pievilcīga. Kad lielie aizgājuši uz kūti, izmantojusi brīdi, lai piesēstos pie stellēm, kad tas vēl viņai nebijis ļauts.

Par vēdera tiesu
Kad pēc četriem gadiem tētis atbraucis, lai Ernestīni vestu mājās, viņa brīnījusies – kas tas par onkuli?! Savus vecākus nācies iepazīt no jauna. Ernestīne atceras, ka mājās visi ģimenes bērni naktīs gulējuši kopā vienā gultā, kas līdzinājusies kastei. Kad bijusi sešgadniece, meitene aizgājusi dzīvot pie otras mammas māsas. Pie viņas Ernestīne iemācījusies šūšanas prasmes, kas vēlāk lieti noderējis, – pratusi pašūt drēbes, kādas vien bija vajadzīgas.

Tā kā Ernestīne bija vecākā, tad pirmajai arī bija jāiet kalpu gaitās. Kad paaugusies, vecāki sūtījuši kalpot pie turīgākiem ļaudīm «Žārēnu» mājās. Viņa atceras smago darbu veļas mazgāšanā, tā bija jāberž ar rokām. Pie saimniekiem par kalpošanu varēja nopelnīt vien vēdera tiesu un rudenī saņemt pa vienam maisam graudu un kartupeļu.

Uz skolu – basām kājām
Jubilāre Lietuvā pabeigusi četru klašu pamatskolu. Lai gan ģimenē sarunājās latviski, lietuviešu valodu pratusi kopš bērnības. Līdz vēlam rudenim bērni uz skolu gājuši ar basām kājām, tikai retajam bijuši apavi. «Kad uznāca pirmais sals, skrienot uz skolu, trauslais ledus zem basajām pēdām lūza kā stikls,» atceras Ernestīne. Bet ziemas laikā kājas notina ar auduma saitēm un apāva pastalām, kuras tēvs gatavojis no teļādas. Skolā trūcis papīra rakstīšanai, griezuši no avīzēm baltās maliņas, lai būtu, uz kā rakstīt.
Ernestīne bērna acīm pieredzējusi Otrā pasaules kara laiku Lietuvā. Viņa izstāstīja baiļu pārpilnu epizodi, kad virs galvas pavisam zemu laidušās trīs kara lidmašīnas, bērni pieplakuši pie zemes, un šķitis, ka tās viņus aizķers. Pavisam netālu viena nogāzusies un degusi. No mājas netālajā bērzu birzī glabāti kaujās kritušie karavīri. Ernestīne atceras slēpni, kur patvērušies uzlidojuma laikā, – tā bijusi zemē izrakta istabas lieluma bedre, pārklāta ar baļķiem un dēļiem. Kara laikā pastāvīgi klātesoša mājās bijusi nabadzība un bērnu izsalkums. Jubilāres māsa reiz jautājusi: «Vai kādreiz pienāks laiks, kad varēs ēst maizīti, cik gribas?» Lai tiktu pie groza kartupeļu, tēvs pret to reiz iemainījis zirga paugas jeb sakas.

Tur vienmēr atradās darāmais
Pēckara laikā, veidojoties kolhoziem, dzīve Lietuvā ģimenei kļuvusi pavisam trūcīga, tāpēc tēvs izlēmis doties uz Latviju. 1954. gadā pārcēlušies uz dzīvi tagadējā Gailīšu pagastā. Šeit kolhozā ravējuši bietes, ar ko varēja nopelnīt cukura devu. Vēlāk, ap 1962. gadu, jubilāre strādājusi Pāces slimnīcā par sanitāri. «Mums tur bija viss, kas vajadzīgs, – bija rentgens un aptieka, kur uz vietas gatavoja zāles. Slimnīcu likvidēja 1974. gadā,» atceras Ernestīne.

60. gadu sākumā bijis nodoms turpināt mācīties Pāces pamatskolā. Bet nodomus mainījusi satikšanās ar Jāni kādā balles vakarā. «Kāda tur vairs skola?!» smej jubilāre. 1962. gada Ziemassvētkos apprecējušies, ģimenē izaudzināti divi bērni – Agris un Inese. Ilgus gadus dzīvojuši «Jaunžabārtu» mājās Gailīšu pagastā. Dzīve jubilāri apbalvojusi ar trim tagad jau pieaugušiem mazbērniem – Eināru, Esteri un Elīzu; visi mazotnē baudījuši vecmāmiņas auklēšanu. Tagad priecē arī trīs mazmazbērni Patriks, Toms un Melisa.

Mazmeita Estere pastāstīja, ka bērnībā skolu brīvlaikus no pirmās dienas līdz pēdējai pavadījuši pie vecvecākiem «Jaunžabārtos», tur nekad netrūcis darāmā. «Tur gan strādājām, gan rotaļājāmies un būvējām būdiņas. Omīte mums mācīja cept svētku pīrāgus,» atmiņās dalījās mazmeita. Bērniem un mazbērniem centusies ieaudzināt darba tikumu no mazām dienām – strādāt lauku darbus – ravējuši, strādājuši kartupeļu un biešu novākšanā. Viņa atceras, ka reiz mazmeitas, būdamas vēl pirmsskolas vecumā, palīdzējušas biešu novākšanā – iedevusi biezus cimdus un ļāvusi gan dakšu rokās ņemt, gan nazi, lai pašas varētu savai bietei nogriezt lapas. Meiteņu tētis iesaucies: «Bērniem dot nazi?!» Uz to omīte atbildējusi: «Bērniem ir cimdi, un strādāt jāmācās no mazotnes, kad viņiem tas patīk.»

Tagad mīlestības netrūkst
Kad vīrs bija devies aizsaulē, Ernestīne pārcēlās uz dzīvi Dāviņos, lai būtu tuvāk meitai. Lai gan pati spēj rūpēties par savu sadzīvi, savējo tuvumā jūtas drošībā. Meita dzīvo netālu, vedekla Ludmila – līdzās kaimiņos, ir, uz ko paļauties; arī mazbērni bieži piezvana.

«Bērnības man nebija, nebij’, kas mani mīlē. Tagad man netrūkst mīlestības no saviem tuvajiem, esmu priecīga,» atzīst jubilāre. Mazmeita Elīza stāstījusi – mazotnē domājusi, ka omīte vecumā kļūs pavisam maziņa, un tad viņa varēšot omīti auklēt. Savukārt astoņgadīgais mazmazdēls Patriks jubilejas reizē sacījis: «Vecomīte savos gados ir ļoti kustīga.» Ne ar vārdu viņa nepiemin veselības kaites, vien neaizmirst paslavēt savu ģimenes ārsti Vilmu Butuli.

Visu mūžu Ernestīne daudz strādājusi, arī «Jaunžabārtos» bija visā kā – govs, aitas, rukši, kazas, truši un vistas, arī dārzs, kur tiem visiem izaudzēt barību. «Nezinu, kā to spēju paveikt,» noteic jubilāre. Viņa nerimst rosīties arī tagad – vasarās lielā darbošanās pa dārzu, kur allaž kas ravējams un kopjamas puķes.

«Varu par sevi parūpēties»
Ernestīne rūpējas par savu ikdienas sabiedroto – kaķēnu Ričiņu; labprāt paskatās televīzijas raidījumus – no iecienītākajiem viņa min «Modes spriedums» un «Precamies!». Ja ir kādas vajadzības pilsētā, mēdz aizbraukt ar autobusu uz Bausku.

E. Gubai ir savs sakāmais par sabiedrībā novēroto pašlaik: «Gribu, lai cilvēki ir draudzīgi, saticīgi un atbildīgi, lai autobusā visi uzliek sejas maskas. Cilvēkiem vairāk vajag strādāt, nevis meklēt pabalstus un pakas. Ja cilvēkam ir galva, rokas un kājas, un iespēja kopt dārzu, kā var būt trūcīgs? Ja man būtu kāda teikšana valdībā, es tādiem parādītu, kur «zivis mājo»!» Par sevi viņa teic: «Esmu laimīgs cilvēks, man iet labi, varu par sevi parūpēties.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Esmu laimīgs cilvēks, man iet labi»

Kategorijas