Dzīvi un cilvēkus mīlot

2020. gada 20. oktobris 00:00

864

Dabā gūst spēku, lai citiem palīdzētu un saturētu kopā savu dzimtu

Rundāliete Lūcija Volodina šomēnes svinēja 65. dzimšanas dienu, šogad atzīmēta arī 45 gadu darba jubileja – viņa ir ārsta palīdze Santas Gulbes praksē. Vēl šogad kopā ar dzīvesbiedru Juri nosvinētas rubīna kāzas – 40 kopdzīves gadi.

Lūciju sastopam viņas dzīvoklī Pilsrundāles ciemā tik pilnu starojošas enerģijas un dzīvesprieka, ka šķiet – nekas no pasaulīgo rūpju putekļiem viņu nav skāris. Mūsu saruna vēl nav īsti sākusies, kad Lūcijai piezvana satraukta paciente, kas esot atceļā no Rīgas dakteriem, kuri izrakstījuši daudz zāļu, un pateicas par palīdzību.

Modernais laiks no mums paģēr visdažādākās lietas, liekot strauji mainīties pašiem, mainīt vidi, darbu, dzīves mērķus, un bieži tik daudzinātā ilgtspēja paliek «uz papīra». Taču, kad dzirdam to cilvēku dzīvesstāstus, kas darba mūža vairākus gadu desmitus veltījuši tikai savam pagastam un novadam, saprotam, kas ir patiesa ilgtspēja un atbildība pret darbu un līdzcilvēkiem.

Dzimusi izsūtījumā Omskas apgabalā
Lūcija dzimusi Omskas apgabala Znamenskas rajonā. Vecmāmiņa Anna Grodņa jeb, kā ģimenē viņu mīļi dēvēja, «babiņa» ko-
pā ar bērniem izsūtīta no Latvijas 1949. gadā. Lūcijas mammai Elizabetei bijuši 25 gadi. Uz Latviju kopā ar vecākiem Lūcija atbraukusi 1956. gadā, nepilnu gadu veca.

Atgriežoties ģimenei sākās skarba cīņa par vietu savā zemē. Ar grūtībām vecāki atraduši darbu kūdras purvā Rēzeknes rajona Strūžānos. Arī Lūcija vasaras brīvdienās tur strādājusi, lai vecākiem būtu atspaids. Meitene daudz slimojusi, arī mammas veselība nav bijusi no stiprajām, viņa aizgājusi aizsaulē, kad Lūcija mācījusies 8. klasē.

Meiteni audzināšanā pieņēmusi tante, kas vēlējusies, lai Lūcija dodas uz Ogres trikotāžas kombinātu un pēc iespējas ātrāk sāk patstāvīgu dzīvi. Taču Lūcija darījusi pa savam – iesniegusi dokumentus Rīgas 2. medicīnas skolā Stradiņa slimnīcā, kur sagatavoja feldšerus. Kāpēc? Lūcija stāsta: «Skolas gados daudz slimoju, lai gan ļoti gribēju sportot. Skolā jelkādas aktivitātes man bija aizliegtas, mammai vajadzēja uzņemties atbildību un rakstveidā apstiprināt, ka piekrīt manām sporta gaitām. Mani aizrāva basketbols, vēlāk spēlēju arī volejbolu. Taču vienu zināju nekļūdīgi – gribu kļūt par mediķi.»

Jaunā feldšere sāk darba gaitas
Rundāles novada Dzirnupē Lūcija Volodina ieradās pēc Rīgas 2. medicīnas skolas beigšanas 1975. gadā bez lielas praktiskas pieredzes mediķa darbā. Viņa atceras, ka toreiz apvienoja Dzirnupes medpunktu ar Rundāles doktorātu, Bauskas rajonā šo vietu piedāvājuši Lūcijai. Labākais bijis tas, ka jaunajiem speciālistiem tolaik piešķīra dzīvokļus.

Ar mīļu vārdu Lūcija atceras savu toreizējo kaimiņieni Dzintru Zimaišu: «Pusaudzes gados zaudēju mammu, daudzas dzīves gudrības palika neapgūtas. Dzintras labvēlīgajai klātbūtnei bija milzīga nozīme, viņa man deva daudz vērtīgu padomu. Kaimiņienei bija šujmašīna, un viņa šūšanas prasmi arī man iemācīja, par to esmu ļoti pateicīga. Varēju ko derīgu uzšūt arī draudzenēm un paziņām. Dzintras kundze šujmašīnu man vēlāk atdāvināja, un tagad tā ir goda vietā viesistabā.»

Par pirmajiem patstāvīgajiem soļiem darbā Lūcija stāsta ar smaidu: «Bailes bija lielas. Pirmo darbnespējas lapu vai stundu rakstīju, baidoties kļūdīties. Papīrs nav dators. Vēl atceros, kā sešgadīgam bērnam rāvu pirmo zobiņu – kamēr paniskās bailēs satvēru stangas, zobiņš pats izkrita. Gripas epidēmijas laikā bija 53 izsaukumi dienā un totāls bezspēks, drīzāk bezsamaņa vakarā. Feldšeres darbā biju ilgus gadus, bet par ārsta palīdzi kļuvu 90. gadu beigās, kad daudzās jomās bija pārmaiņas.»

Ar Juri «štimmē»
Sabiedriskā dzīve saimniecībā situsi augstu vilni. Lūcija piedalījusies sporta sacensībās, dejojusi vietējā kolektīvā, spēlējusi amatierteātrī. Vairākus gadus bijusi kultūras darba organizatores Lilitas Lauskinieces palīdze, jo patīkot organizatoriskais darbs un cilvēki. Citādi mediķa profesija arī nebūtu piepildāma... Visam pietika laika un spēka.

«Ar vīru iepazināmies sportojot. «Ieķēros» Jura skaistajās, garajās skropstās un tumšajās uzacīs. Domāju – nu kam vīrietim tāds smukums? Mums bija daudz kopīgu interešu arī ārpus mājas, vienkārši «štimmēja». Tas laikam mūs noturējis kopā 40 gadus. Par vīra atbalstu un līdzdalību visā esmu ļoti pateicīga viņam. Dēls Kārlis piedzima 1987. gadā, un viņā arī vietu atrada sportista gēns. Skolas gados bija talantīgs daudzās jomās, tomēr uzvarēja sports un Murjāņu sporta skola. Bija aizrautīgs volejbolists. Dēla ģimene mums uzdāvinājusi prieku par trim mazbērniem: Patrīciju, Karelu un Teodoru. Nedēļas nogalēs bieži viņus apciemoju Rīgā, viņi mani sagaida ar neviltotu prie-ku par atkalredzēšanos,» stāsta L. Volodina.

Tuvinieku atmiņu krājums
Lūcijai piemīt apbrīnojamas spējas turēt ģimeni kopā. Gan ģimenes svētki, gan gadskārtas tiek atzīmētas ar izdomu un sirsnību. Pirms gadiem divdesmit Lūcija sākusi organizēt radu salidojumu oriģinālā – ekskursiju – veidā. Kopā krustu šķērsu izbraukāta Latvija un Baltija. Taču ir kāds darbiņš, par kuru Lūcija Volodina ir patiesi lepna. Viņa izveidojusi «Annas Grodņas dzimtas grāmatu» – tuvinieku atmiņu krājumu par mīļo «babiņu», iekļaujot tajā arī stāstus par tuvākajiem ģimenes locekļiem, aprakstus par māsīcu, brālēnu, bērnu un mazbērnu gaitām. Grāmatā ievietotas arī sen uzņemtas, vērtīgas ģimenes bildes. Albums sagatavots trijos eksemplāros.

Lūcija dievina čella maģisko skanējumu, īpaši Hauzera sniegumā. No latviešu dzejniekiem tuvākais Imants Ziedonis, grāmatas viņa varētu lasīt augu nakti. Spēku patiesi mīlēt cilvēkus un palīdzēt viņiem Lūcija gūst dabā –, rušinoties piemājas dārziņā, sēņojot meža klusumā vai klausoties jūras šalkās. Vasaras un rudens riti tikai atgādina par cilvēka esības jeb dzīves acumirklīgo skaistumu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvi un cilvēkus mīlot

Kategorijas