Laikmetīgā sērga liek ielūkoties senatnē

2020. gada 20. oktobris 00:00

Bauskas pilī Senā dzīvesveida skolā pēta ārstniecības augu pielietošanas vēsturi

Sestdien, 17. oktobrī, Bauskas pilī notika muzeja tradicionālais pasākums «Senā dzīvesveida skola», kas bija veltīts ārstniecības augu izmantošanai viduslaikos.

Nodarbības tēma «Ārstniecības augi» bija pulcējusi ap divdesmit interesentu. Pirmajā daļā muzeja speciāliste Vineta Skalberga uzskatāmā prezentācijā klātesošajiem deva ieskatu ārstniecības augu izmantošanas vēsturē.

Slimības cēloņi – no nepareiziem ēšanas paradumiem
Šī gada notikumi saistībā ar jauno vīrusu ietekmējuši muzeja darbinieku izvēli pētīt īpaši to ārstniecības augu izmantošanas metodes, kas senatnē palīdzēja cilvēkiem pasargāt sevi no veselībai nevēlamu baciļu uzņemšanas un stiprināt imunitāti. Zinot to, ka «Covid-19» vīruss skar elpošanu un ļoti būtisku cilvēka maņu – ožu, tēmas akcents bija likts uz ēterisko eļļu saturošiem augiem, kādus izmantoja viduslaikos un renesanses laikmetā.

Izrādās, ka par mūsdienās aktuālo tēmu – dzīvesveids un ēšanas paradumi labas veselības pamatā – bijis zināms jau tālā senatnē. Eiropā zinātniskās ārstniecības attīstība balstījusies uz sengrieķu ārsta un filozofa Hipokrāta mācību, kuras pamatā ir uzskats, ka ikvienas slimības cēloņi rodas no nepareiza dzīvesveida un ēšanas paradumiem, sociālo apstākļu un apkārtējās vides ietekmē. Pēc šīs mācības ārsta uzdevums bija palīdzēt cilvēkam atjaunot zaudēto harmoniju, iedarbināt pašdziedināšanās spēku. Šie principi ietekmējuši medicīnas attīstību līdz pat 17. gadsimtam.

Pētersīlis pret spitālību
V. Skalberga atklāja, ka viduslaikos dziedniecība nebija īpaši atdalīta no ēdienu gatavošanas, tādēļ ārstniecības augi un garšaugi tika audzēti vienā dārzā, izmantoti abiem nolūkiem. Interesanti, ka mūsdienās tik pazīstamo garšaugu pētersīli pievienoja gan ēdienam, gan lietoja kā līdzekli pret lepru jeb spitālību.

Sākotnēji ārstniecības augus kultivēja slēgtos klosteru dārzos, kur atzina tos augus, kas minēti Bībelē vai to izcelsme saistīta ar zemēm, kur darbojušies apustuļi. Aiz klostera mūriem varēja audzēt un pasargāt siltumu mīlošos dienvidzemju augus – salviju, rozmarīnu un dievkociņu. Pretēji kristietības legalizētajiem svešzemju augiem, dziednieces un zāļu sievas izmantoja vietējos pļavu un mežu augus, piekopjot arī buramvārdus dziedniecības procesā.

Novērtēts arī suņuburkšķis
Pasākuma dalībnieki uzzināja par pazīstamākajiem renesanses perioda botānikas grāmatu autoriem un klausījās citātus par dažādu ārstniecības augu iedarbību. Ilustrējot stāstījumu ar seniem attēliem, lektore iepazīstināja ar slavenākajiem ārstniecības augu dārziem. Arī Kurzemes-Zemgales hercogiem Ketleriem bijuši ārstniecības augu dārzi Jelgavā, Platonē, Vircavā, Ozolmuižā, Iecavā un Dobelē. Ārstniecības augi vākti arī brīvā dabā – nātres un kārveles (suņuburkšķis), karotnes. Izrādās, ka suņuburkšķa svaigās lapiņas izmantoja salātiem un dārzeņu zupām. Bet medicīnā tā lapas lietoja caurejas, urīnpūšļa un elpošanas orgānu slimību gadījumā.

Ļoti lielu vērību dārzkopībai un ārstniecības augu audzēšanai veltījusi hercogiene Elizabete Magdalēna. Augus izmantojusi ārstniecības līdzekļu gatavošanai; viņa labi piepratusi arī dziedināšanas mākslu.

V. Skalberga interesentiem atklāja, kas ir latvergs. Tas ir ārstniecisks pulverveida maisījums iekšķīgai lietošanai, kas saturēja medu kā konservantu. Pēc konsistences latvergs bija mīksts biezenis, retāk – kā marmelāde, paredzēts laizīt. Latvergus sāka izgatavot viduslaikos, izmantojot, piemēram, rožlapiņu sulu, žāvētu kariju, sandalkoku, kaulu pelnus un kamparu. Pret klepu domātie nebija jālaiza, bet jātur mutē.

Veselībai, atjaunotnei un dzīvespriekam
Aromterapeite Agrita Jēruma atklāja, kas ir «Ungārijas ūdens», kura pielietošana dziedniecībai zināma jau kopš 1370. gada. Tas ir šķīdums, kas gatavots no olīvu lapu un rozmarīna lapiņu destilātiem, bijis paredzēts iekšējai lietošanai imunitātes stiprināšanai – veselībai, atjaunotnei un dzīvespriekam. Viņa pastāstīja, ka rozmarīnu senie grieķi un romieši uzskatījuši par dievišķu, to pielūguši. Dievišķumu tam piešķir arī nosaukums, kas tulkojumā nozīmē «jūras rasa».

Senā dzīvesveida skolas nodarbības praktiskajā daļā A. Jērumas vadībā pasākuma dalībnieki pagatavoja katrs sev unikālas smaržas veselībai. Speciāliste ieteica izvēlēties trīs tīkamākos aromātus no 11 ēteriskajām eļļām. Izvēlētos ēterus pēc tam pievienoja mūsdienu versijas «Ungārijas ūdenim». Speciāliste skaidroja, ko katrs ēters nozīmē un kā tas iedarbojas uz ķermeni un zemapziņu. Izrādās, piparmētras nodrošinot plūstamību – neveidot saķeri, neaizķerties aiz tā, kas var traucēt dzīvē iet uz priekšu. Dille noder sirdij un gremošanai, palīdzot sagremot arī psiholoģiskas problēmas. Savukārt majorāns varot glābt no vientulības izjūtas.

Pēc rosīgās darbošanās veselības šķīduma gatavošanā speciāliste iepazīstināja ar sausajām smaržām, kas lietotas senatnē. Dalībnieki saņēma suvenīrus – pašu gatavoto smaržūdeni un sainīti ar īrisa saknes un Damaskas rozes lapu aromātisko pulveri.

Slotiņu kvēpināšana – aizsardzībai
Īpašu interesi raisīja Vinetas Skalbergas vadītā praktiskā nodarbība kvēpināmo slotiņu gatavošanā. Senajās tradīcijās pastāvējis uzskats, ka smaržas sniedz dvēseliskus impulsus, tiek modināts cilvēka pašdziedinošais spēks. Kvēpināšana ar spēcīgiem augiem bijusi svarīga rituāla darbība, kur apvienota gan racionālā, gan maģiskā pieeja dziedināšanai; tā izmantota arī telpu dezinfekcijai.

Nodarbē ap galdu, kas bija pārpilns ar visdažādākajiem kaltētiem un svaigiem augu lakstiem un ziediem, saņēmuši speciālistes ieteikumus, dalībnieki pagatavoja kvēpināmās slotiņas. Obligāta to sastāvdaļa ir kadiķis, bet pārējos augus pievieno pēc patikas, izvēloties gan kaltētus, gan zaļus augus – salviju, rozmarīnu, piparmētru, lavandu, lauru lapas, vībotni, raudeni, pelašķi un samteņu ziedus. V. Skalberga atklāja kvēpināmo slotiņu veidošanas īpašos «knifus», lai tās degtu, kā nepieciešams kvēpināšanai, nevis vienkārši sadegtu.

Pēc nodarbībām baušķenieces Ilze Krieviņa un viņas meita Ieva Bille «Bauskas Dzīvei» atklāja, ka ziņa par pasākumu ieinteresējusi, jo ģimenē ierasts lietot ārstniecības augus ikdienā; tos ievāc gan pļavās, gan audzē savā dārzā. Abas ļoti atzinīgi novērtēja «Senā dzīvesveida skolu». Ievu visvairāk aizrāvusi smaržu gatavošana, bet mammai ļoti patikusi slotiņu siešana, interesanta un noderīga bijusi arī lekcijas daļa. I. Krieviņa rosināja ideju, ka šādu slotiņu siešanas darbnīcu kā jauku laika pavadīšanu var sarīkot arī katrs mājās kopā ar ģimeni. Tas ļoti iederētos kādā tumšā un lietainā rudens dienā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laikmetīgā sērga liek ielūkoties senatnē

Kategorijas