Palīdzēt cilvēkiem, cik iespējams

2020. gada 16. oktobris 00:00

723

Baušķeniece Lilita Stepanoviča atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Drīz būs pagājuši 40 gadi, kopš jubilāre dzīvo Bauskā, bet viņas dzimtā vieta ir Ape Ziemeļvidzemē.

Vaidavas līču pļavās
Apē pavadījusi bērnību un skolas laiku. Klusajā mazpilsētā kopā ar jaunāko brāli Gunti uzaugusi ģimenē, kurā vienviet mitušas vairākas paaudzes. Ar tīksmi Lilita atceras dzīvesvietu Apē: «Dzīvojām skaistā vietā Vaidavas krastā, pie pļavām un mežiem.» Pilsētnieku ģimenes tolaik turējušas mājlopus – govis, aitas un cūkas. Tāpēc Lilitai atmiņās lauku bērna dzīves ikdiena, viņa atceras, kā kopā ar vecmāmiņu ganījusi govis Vaidavas līču pļavās.

Skolas gaitas līdz pat vidusskolas beigšanai aizritējušas Apes vidusskolā. Lilita sevi pieskaita pie paklausīgajām un apzinīgajām skolniecēm. Bijusi komunikabla un aktīva meitene, paticis darboties skolas sabiedriskajā dzīvē. Bijusi arī skolas komjaunatnes sekretāra palīdze; viņa pārzinājusi darbu ar jaunākajiem skolēniem – pionieriem. Šī darbošanās ļoti aizrāvusi, sapņojusi mācīties skolotājas arodā un kļūt par pionieru vadītāju.

Lilita atklāja, ka nodomu maiņu ietekmējusi Sibīrijas ceļus izgājusī mamma. Viņa pārliecinājusi, ka ir daudz citu profesiju, kur noderēs patika strādāt ar cilvēkiem. Izvēli iestāties Rīgas Celtniecības tehnikumā, iespējams, veicināja arī meitenes pozitīvā pieredze ar Apes namu pārvaldes darbiniekiem, kuri pratuši labi komunicēt ar cilvēkiem. Darbs, kur rūpējas par to, kā cilvēkus atbalstīt, lai viņiem būtu labi dzīvot, ieinteresējis. Lilita atklāj, ka centieni ļaudīm palīdzēt joprojām ir vadmotīvs viņas dzīvē – gan profesionālajā darbā, gan ārpus tā.

Pārsteigums ar īstu lāci
Lilita atzīst, ka sākumā tehnikuma laiks nebijis viegls. Lai gūtu vairāk patstāvības un nebūtu jāgaida atbalsts tikai no vecākiem, paralēli mācībām vakaros strādājusi rūpnīcā «RER», kur pie konveijera skrūvējusi skrūvītes elektroietaišu kontaktligzdās.

Mācīties motivējusi gan draudzīgā un saliedētā gaisotne kursā, gan iespēja par labām sekmēm saņemt lielāku stipendiju. Lilita atceras, ka vairums kursabiedru mācījušies ļoti labi. Pašas nopelnītais ļāva baudīt arī galvaspilsētas izklaides. Iemīļots bijis kinoteātris «Palladium», pēc izdzertas tējas tases un apēsta pīrādziņa blakus esošajā kafejnīcā kopā ar draugiem devušies skatīties kino.

Kursā bija tradīcija braukt ciemos pie kursabiedriem jubileju reizēs; tā sanāca ceļojumi uz dažādām Latvijas vietām. Gadījies būt arī kolhoza «Uzvara» centrā Bauskas rajonā. Bijis liels pārsteigums tur sastapt īstu lāci krātiņā, kā arī par izgaismoto un kopto vidi ar skaistām ūdensrozēm dīķī ciema centrā.

Kā dejā «Visam cauri iet!»
Beidzot tehnikumu, potenciālo darbavietu sadalē Lilitai bija iespēja izvēlēties vienu starp iespējām Cēsīs, Alūksnē vai Bauskā. Izraudzījusies Bausku, kas bija vistālāk no dzimtās puses, jaunībā vēlējusies visu pati izcīnīt savā dzīvē. Jubilāre sāka strādāt Bauskas dzīvokļu saimniecības pārvaldē 1981. gadā, kas vēlāk pārtapa pašvaldības uzņēmumā. Pirmais priekšnieks Andrejs Lazda toreiz sacījis: «Nenožēlosi, ka atnāci uz Bausku, mums te pēc dažiem gadiem būs peldbaseins!» «Ne 40 gadu nepagāja, kad Bauskā patiešām tapa baseins,» tagad jubilāre teic smaidot. Pirmais darba amats bija – apsekošanas meistare. Bet pēc pāris mēnešiem jauno speciālisti «iesvieda» būvdarbu vadītāja amatā, sakot vārdus: «Lilita, tu to vari!» Šajā darbā jubilāre ieguldījusi 34 gadus darba mūža.
Līdz ar pastāvīga darba dzīvi Lilita turpināja izglītoties; tajā pašā gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultātē, lai neklātienes studijās iegūtu būvinženieres diplomu. Tagad atzīst, ka neklātienē mācīties bija ļoti grūti. Īpaši sesiju laikā, kad vienlaikus ar mācībām bija jāveic neatliekamie darba pienākumi; ne vienmēr bija, kam tos uzticēt. «Man kopš bērnības mamma ieaudzinājusi atbildības izjūtu. Ja esi ko apņēmusies, iesākusi, tas jāpaveic līdz galam un kā nākas,» atklāj jubilāre.

Pašlaik pēdējos trīs gadus jubilāre strādā Rīgā ierastajā būvinženieres profesijā, rūpējoties par pašvaldības īres namiem un sociālajām mājām. Salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi, mainījies aprūpējamo namu stāvu skaits – pārsvarā pieci, deviņi, desmit stāvi, cits arī klientu juridiskais statuss. Lilita atklāja, ka darbs galvaspilsētā ir interesants un labā kolektīvā. Taču netrūkst arī spriedzes, nereti lēmumi jāpieņem ātri. Sen zināmo teicienu «darbs nav grūts, bet atbildīgs» Lilita pauž ar smaidu. Pārvarot šķēršļus, viņa piemin deju, kurai spēcīgi muzikālā pavadījuma vārdi: «Ar Dieviņa palīdzību visam gribu cauri iet!» Tas palīdz.

Līdz «Oscara» balvai
Kopš bērnības Lilita dziedājusi un dejojusi skolas kolektīvos. «Puiši negribēja nākt dejot, tad nu mēs centāmies viņiem visādi pielabināties, vilinot arī ar saldumiem,» atklāj jubilāre. Mammai ļoti paticis dejot; meitai iemācījusi valsi, kad Lilita bijusi vēl pamatskolniece.

Dejošana caurvijusi jubilāres dzīvi, un tā tuva vēl joprojām; deju kopā «Biguļi» un «Senbiguļi» izdejoti 25 gadi. Viņa lepojas, ka dejotprieku mantojuši arī abi bērni – nu jau pieaugušie dēli Edgars un Mārtiņš. Pēdējos Latvijas Dziesmu un deju svētkos piedalījusies gan mamma, gan dēli. Mārtiņš dejo tautas deju ansamblī «Ačkups», bet Edgars svētkos piedalījās kopā ar latviešu deju kopu «Luste» no Spānijas.

«Senbiguļi» jubilārei ir kā otra ģimene. «Dejošana tur man nozīmē būt saliedētā kolektīvā kopā ar labiem, mīļiem cilvēkiem, kam var uzticēties,» pauda Lilita. Deju kopā piedzīvotas jautras izdarības un jauki ceļojumi Latvijā un ārzemēs; būts Slovākijā un Horvātijā. Jau vairākus gadus deju kolektīvā iedibināta tradīcija Zvaigznes dienā piešķirt «Oscara» balvu vairākās nominācijās. «Tad ir viss, kā pienākas «Oscara» ceremonijā, – sarkanais paklājs, garie vakartērpi un smokingi,» atklāj dejotāja. 2018. gadā Lilita saņēmusi «Oscaru» par mūža ieguldījumu tautas dejas popularizēšanā un saglabāšanā.

Draudzība – liela vērtība
Deju kopā izveidojušās arī ciešas draudzības saites. Kopā ar draudzeni Irēnu kopj Līgodienas tradīcijas, gatavojoties Jāņu svinēšanai. Abas sapin sev krāšņus vainagus un iepretim Bauskas pilij plūc upes piparmētras tējai. Pēc tam mājās notiek Jāņu siera siešana, kam sagādāts īsts piens; tam seko sejas un roku mazgāšana piena sūkalās. «Lai būtu skaistas!» smej jubilāre.

Lilitas dzīvē liela vērtība ir draudzībai. «Man ir ļoti labi draugi, vienmēr varu būt droša par padomu un atbalstu, ja tas būs vajadzīgs,» pauda jubilāre.

Lilitai patīk ceļot. Kopā ar draudzenēm un dēliem izbraukāta Latvija – atceras neaizmirstamus mirkļus, mielojoties ar svaigu saldējumu Rūjienā, un gulēšanu uz salmu matračiem Ķoņu dzirnavās. Kopā ar dēliem baudīti ceļojumi uz Spāniju, Kanāriju salām, Portugāli un Franciju. Joprojām Lilitai tuva ir dzimtā puse, tur apciemo tuviniekus un brauc uz kapu svētkiem, kas Vidzemē ir jo īpaši spēcīga tradīcija.

Jubilāre atzīst, ka pēdējos gados Bauska ir uzplaukusi – izdaiļota ar košumaugiem, daudz ziedu vasarā. Lilitai patīk peldēšana, tāpēc ir priecīga par peldbaseinu Bauskā.
Atklājot savu pārliecību par attieksmi pret citiem, jubilāre teic: «Nedarīt otram ļaunu, palīdzēt cilvēkiem, ja tas ir manos spēkos. Svarīgi, lai varu godīgi cilvēkiem acīs skatīties.» Jubilāre, dzimšanas dienā dāvāto ziedu ieskauta, pauda aizkustinājumu un pateicību dēliem par sarīkotajām svinībām un visiem, kas bija kopā. Pateicas draugiem par īpašo pārsteigumu – viņai veltītu albumu un «Odu Lilitai».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Palīdzēt cilvēkiem, cik iespējams

Kategorijas