Kas saglabās kultūras mantojumu?

2020. gada 29. septembris 00:00

820

Rundālē rit starptautiska konference saistībā ar Latvijas Piļu un muižu asociācijas 20 gadu darbību

Rundāles pilī 24. septembrī norisinājās Latvijas Piļu un muižu asociācijas (LPMA) 20 gadu jubilejai veltīta starptautiska zinātniska konference «Pilis un muižas – mantojums nākotnei».

Konference bija pulcējusi gan asociācijas biedrus, gan plaša nozaru spektra ekspertus no Latvijas un ārzemēm. Lektori no Igaunijas, Zviedrijas, Baltkrievijas, Lietuvas un Vācijas pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ plenārsēdē ar priekšlasījumiem piedalījās interneta tiešsaistē.

Veltot apsveikuma uzrunu asociācijas biedriem, konferenci atklāja LPMA prezidents Jānis Lazdāns. Atskatoties uz asociācijas
20 gadu pieredzi, viņš atzina – bijuši gan pacēlumi, gan kritumi. Pirmie gadi pagājuši ļoti aizraujoši, enerģijas pilni, ar tūristu lielu interesi par pilīm un muižām. Bet, pieaugot izklaides iespējām, interese kritusies; arī pašu piļu un muižu īpašnieku aktivitāte mazinājusies. «Bet tagad ir izjūta, ka mēs atkal ceļamies, organizācijā grib iesaistīties arvien jauni biedri. Šī konference ir ļoti svarīga ne tikai asociācijai, tā var būt noderīga arī citiem, daloties pieredzē, kā atjaunot pilis un muižas,» pauda J. Lazdāns.

Atdzimšanas ceļš
Rundāles pils direktore Laura Lūse klātesošajiem stāstīja, kas Rundāles pils ir pašlaik, un aprakstīja tās atdzimšanas ceļu līdz pat mūsdienām. «Rundāles pils ir viens no pazīstamākajiem kultūras mantojuma objektiem Latvijā. Pilī varam ieraudzīt Kurzemes un Zemgales hercogistes beigu posma spožumu un atblāzmu. Tāpat kā citi aizejošo laikmetu relikti kā izņēmuma pērles turpina spoži mirdzēt un atgādina par zudušo pasauli. Tā ļauj mums pietuvināties pagātnes izjūtai nepastarpināti,» pauda L. Lūse.

Lai gan pils maz cietusi no karu bojājumiem, tās vēstures ceļš 20. gadsimtā nav bijis vienkāršs, tomēr rezultāts daudz veiksmīgāks nekā daudzu citu piļu piemēri Latvijā. Taču liktenis varējis izvērsties pavisam citādi. Kontrasta izjūtai ar mūsdienām citāts no
L. Lūses stāstītā: «1920. gadā pils nodota apsaimniekošanā Kara invalīdu savienībai invalīdu zemkopības kolonijas dibināšanai. Apsekojot pili pēc gada, konstatēts, ka pils telpās ielaisti īrnieki un pils telpas tiek izmantotas arī kā lopu, suņu un putnu miteklis.» Taču no 1921. līdz pat 1979. gadam daļā telpu darbojusies pamatskola.

Kas ir pils?
Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis konferencē sniedza ieskatu Eiropas piļu arhitektūrā dažādos periodos, salīdzinot ar situāciju Latvijā tajā pašā laikā. Tikai 18. gadsimtā līdz ar Rundāles un Jelgavas pils būvniecību Latvijā pirmoreiz sasniegts Eiropas piļu līmenis. Viņš skaidroja, ka salīdzināšana ir zināma konfrontācija, pretnostatot – pils Eiropā un pils Latvijā.

«Salīdzināšanai grūti rast kritērijus, mākslas vēsture retos gadījumos runā par to, kas ir absolūti ģeniāls, kas ir labs, kas – viduvēji slikts un vēl sliktāks. Tā nodarbojas ar relatīvām lietām, salīdzinot objektus, reti uzstāda nežēlīgu mērauklu,» uzstāšanās tēmu paskaidrojot, pauda I. Lancmanis.

Viņš uzsvēra, ka mīlestībā pret savām pilīm, nevajadzētu pazaudēt izpratni par to, kas ir pils. Mākslas vēsturnieks uzskata, ka Latvijā pārāk bieži nevietā lieto jēdzienu «pils». «Pils ir ēka ar noteiktu reprezentatīvu funkciju; tāda ēka, kas pārsniedz vidusmēra celtni gan mēroga, gan greznības izpausmēs. Vienmēr varam teikt – Rundāles, Jelgavas vai Rīgas pils, arī pilis-cietokšņi un viduslaiku pilis. Tas sarežģās, kad runa ir par muižu ēkām; nereti lieto jēdzienu «muižas pils». To nevajadzētu darīt – muiža nav pils, tai var būt kungu māja vai muižas īpašnieka dzīvojamā māja. Ja ēka ar savu apjomu un greznību ir atbilstīga pilij, tad to tā var saukt, piemēram, Mežotnes pili var saukt par pili, bet ne par «muižas pili»,» skaidroja I. Lancmanis.

Lieliskā Skuklostera
Mākslas zinātnieks Bengts Čilsbergs no Zviedrijas videopārraidē izrādīja Skuklosteras pili – vienu no lieliskākajām 17. gadsimta pilīm Eiropā, kurā glabājas milzums artefaktu, arī Kurzemes hercogam Jēkabam nolaupītie medību galda piederumi. Pils ēdamistabā aplūkojama Eiropā vecākā zināmā stikla lustra no 16. gadsimta; pilī ir lielākā apzeltītu tapešu kolekcija.

Šī pils īpaša ar to, ka saglabājusies arī telpa, kurā būvdarbi savulaik palikuši nepabeigti, tur apjomīgā un daudzveidīgā kolekcijā skatāma būvmeistaru darba instrumentu kolekcija.

Kultūras centri provincē
Gintars Kaross, Lietuvas piļu un muižu asociācijas prezidents, attālināti prezentēja un izcēla muižas kā ievērojamu personu dzīvesvietas un vēsturiskas kultūras vietas lauku apvidos. Dažas no tām arī pašlaik ir vienīgie kultūras centri laukos.

Vēsturiskā aspektā ar muižu klātbūtni provinces kļuva par kultūras centriem, par garīgā miera oāzēm. 19. gadsimta vidū muižās apmeties sabiedrības radošais potenciāls. Nereti muižu zemes īpašnieki aizrāvās ar vēsturi, literatūru, bija mākslas darbu kolekcionāri, viņu radošā darbība izplatījusies tieši nomaļajās muižās, aizēnojot pat Viļņas kultūras nozīmi. Muižnieki bijuši gan kultūras patērētāji, gan radītāji, atzina lektors.

Sociālās inovācijas lauku dzīves pievilcībai
Tiešsaistē Vācijas pieredzē dalījās Leibnicas sabiedrības un telpas pētījumu institūta profesore Gabriela B. Kristmane, viņa runāja par kultūras mantojuma saistību ar inovatīviem lauku attīstības ceļiem. Profesore atklāja, ka pēdējās desmitgadēs strukturāli vājos Eiropas lauku reģionos iedzīvotāji mēdz pamest laukus. Vienlaikus ir vietas, kur cilvēki, saskaroties ar darba vietu trūkumu vai citām problēmām, aktīvi meklē risinājumus un jaunas iespējas situācijas uzlabošanai – to sauc par sociālām inovācijām.

G. B. Kristmane izklāstīja, kā vietējās iniciatīvas rada jaunas pieejas, lai maksimāli izmantotu kultūras mantojuma potenciālu, tādējādi apturot lauku reģionu lejupslīdi. Lektore uzsvēra, ka nepietiek ar pieejām no «augšas uz apakšu», jārīkojas daudzām sabiedrības grupām, izmantojot kultūras mantojumu, tostarp muižu ēku potenciālu. Inovācijas jārada, sociāli komunicējot dažādām sabiedrības grupām. Vietējiem iedzīvotājiem ir liela loma savas vietas popularizēšanā, cilvēkiem jāiesaistās un jāveido sociālie tīkli starp dažādām grupām, jāatrod efektīvākie komunikācijas kanāli. Taču ar idejām vien nepietiek, nepieciešami sociālo inovāciju speciālisti.

Profesore secināja, ka lauku teritorijās cilvēkiem ir liela pieķeršanās ainavai, folklorai, materiālajam un nemateriālajam mantojumam. Tur arī izteikta vēlme saglabāt tradīcijas, bet tradīcijas un inovācijas viena otru neizslēdz.

Izmanto līdzdalības dizainu
Vēsturnieks, kultūras antropologs, Eiropas Humanitāro zinātņu profesors Stsiapans Stureika attālināti prezentācijā izklāstīja muižu ēku situāciju pēcpadomju Baltkrievijā. Valstī pašlaik ir neapsaimniekotas un tiek piedāvātas pārdošanai ap 40 muižu ēkas, kas ir ļoti nolaistā, sabrukuma stāvoklī. Muižu ēkas ir viena no problemātiskākajām pieminekļu kategorijām.

Neatkarīgās Baltkrievijas laikmets radījis lielas pārmaiņas – līdz ar nacionālisma pieaugumu daudzas šādas ēkas tika iekļautas nacionālo pieminekļu sarakstā. Taču šie jaunie apstākļi kopā ar ekonomisko krīzi situāciju pat pasliktinājuši. Tagad sabrukušās ēkas ir valsts aizsargāti objekti, bet nekādi saglabāšanas pasākumi netiek veikti. Vietējie iedzīvotāji nejūt piederību šim mantojumam. Pašvaldības vēlas atbrīvoties no muižu ēku paliekām un cenšas tās pārdot. Savukārt potenciālos pircējus biedē milzīgās mantojuma saglabāšanas un uzturēšanas saistības.

Lektors demonstrēja piemēru – īstenošanas stadijā projektu, kur jaunais īpašnieks veido sabiedrībai atvērtu muižas attīstības koncepciju. Izmantojot līdzdalības dizainu, plānota sabiedrībai pieejama infrastruktūra, lai radītu piesaisti objektam un interesi par kultūras mantojumu. Vēsturnieks uzsvēra, ka vēstures kontekstā juridiskajam īpašniekam kultūras mantojums pieder tikai īsu laika sprīdi; viņam ir īpašuma tiesības, bet tas pieder visai sabiedrībai. Šī atziņa guva atsaucību konferences dalībnieku vidū un kā vērtīgs secinājums tika pieminēts vēlāk diskusijās.

Dienas otrajā daļā konferences dalībnieki strādāja trīs darba grupās par dažādām tematikām: muižu saimniecība un dzīve kultūras piemineklī; muižu vēstures izpēte; kultūras mantojums un mūsdienu tehnoloģijas.

Bez Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes viedokļa
Paneļdiskusijas un noslēguma secinājumu daļai bija dots atslēgas jautājums «Kam pieder mantojums, un kas piedalās tā saglabāšanā?». To vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas docents Rihards Pētersons. Paneļdiskusijas dalībnieki lielākoties pārstāstīja konferences darba grupās ietvertos jautājumus, bet secinājumus vai viedokļus par izvirzīto jautājumu skāra maz, līdz ar to tas palika neatbildēts.

Pēc konferences mākslas zinātniece baušķeniece Ina Līne, plenārsēdes referente, «Bauskas Dzīvei» pauda, ka izvirzītais jautājums palika ļoti atvērts: «Lai gan konferences darba laikā atbildes bija nolasāmas, kopsavilkums nesekoja.» Ne konferences plenārsēdēs, ne diskusijās neizskanēja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) viedoklis. Asociācijas biedri uztur, apsaimnieko un popularizē nozīmīgu daļu valsts aizsargājamā kultūras mantojuma; 93 pilis un muižas ir asociācijas biedres. Mākslas zinātniece uzskata, ka šajā forumā, kura galvenais uzstādījums bija kultūras mantojuma saglabāšana, vajadzēja izskanēt arī NKMP viedoklim.

Pārāk intensīva programma
Iespējams, ka tam par iemeslu bija sākotnēji plānotās divu dienu programmas savietošana vienā, kas konferenci no organizatoriskā viedokļa padarīja samērā sarežģītu. «Konferences ziņojumos aizskartie jautājumi bija ļoti dažādi, vienā dienā piedāvāto tēmu daudz, informācijas apjoms ļoti blīvs, programma gara. Daļai lektoru izvēlētajiem ietilpīgajiem tematiem nepietika laika to vispusīgam izklāstam, iespējams, pietrūka arī diskusiju pēc ziņojumiem. Tomēr jāuzteic organizatoru apņēmība, kas piļu un muižas asociācijas 20. gadu jubileju atzīmēja kā piesātinātu un intensīvu darba dienu» pauda I. Līne.

Konferences projekta vadītāja Vineta Vintere «Bauskas Dzīvei» pastāstīja, ka asociācijas 20 gadu jubilejai veltītā konference sākotnēji bijusi plānota divām dienām, bet pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ nācies iecerēto darba kārtību īstenot vienā dienā. Konferencē klātienē piedalījās 130 dalībnieku, ievērojot pieļaujamo personu skaitu attiecīgajā zālē. Iespēju konferencei pieslēgties interneta tiešsaistē izmantojuši 70 interesentu.

Uzņemt tūristus un iepriecināt Latviju
Pēc konferences intensīvā darba sekoja svētkiem raksturīgie apsveikuma vārdi, ziedi un dāvinājumi. Svinīgo ceremoniju vadīja Rundāles novada kultūras darba organizatore Lilita Lauskiniece.

LPMA Goda biedre Milija Zīberte, kura bijusi klāt pie asociācijas dibināšanas šūpuļa, atceroties dibināšanas pirmsākuma aktivitātes 1999. gadā, pauda gandarījumu par sasniegto: «Nākuši klāt jauni biedri, atdzimušas daudzas muižas, kas tagad var uzņemt tūristus un iepriecināt Latviju.» Viņa uzrunāja un sveica sešus asociācijas prezidentus – Kasparu Sīmani, Juri Zviedrānu, Emeritu Gruzdi (nebija klāt), Ivetu Sprūdžu, Baibu Dūdu un Jāni Lazdānu – un izpilddirektores – Laimu Bakāni, Ivetu Piesi un Airu Andriksoni –, kas strādājuši organizācijas kopējās lietas labā 20 gadus.

Apsveikumi un pateicības turpinājās. Majestātiskie gladiolu ziedi saņēmēju rokās it kā simboliski vēstīja – tiekties uz augšu. Veldzējošu mūzikas priekšnesumu konferences dalībniekiem sagādāja mūziķi Ineta Pilverte un Juris Krūmmalis.

Par citām konferencē aplūkotajām tēmām varēs lasīt turpmākajos laikraksta numuros.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kas saglabās kultūras mantojumu?

Kategorijas