No pilskunga tiesas līdz apriņķim

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 29. septembris 00:00

558

Administratīvi teritoriālais iedalījums un pārvaldes formas Bauskas reģionā 16. – 20. gadsimtā

Turpinot «Bauskas Dzīvē» 18. augustā publikācijā sākto tēmu, šoreiz par administratīvi teritoriālajām reformām, kas Bauskas apkaimē bijušas tuvāk mūsdienām.

Galvaspilsētas funkcijas – pilij
Livonijas kara rezultātā 16. gadsimta otrajā pusē sabruka Livonijas ordenis, bet pēdējais šī ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par laicīgu valdnieku Kurzemē un Zemgalē ar hercoga titulu, kļūstot par Polijas un Lietuvas karaļa vasali.

Sākotnēji hercogistē netika izveidota jauna pārvaldes sistēma, arī noteiktas galvaspilsētas nebija. Varas centra princips bija pavisam vienkāršs: nocietinātā pils, kurā kādu laiku uzturējās hercogs ar savu galmu, tad arī pildīja galvaspilsētas funkcijas. Gothards Ketlers valdīšanas sākumā kā savu rezidenci izmantoja Rīgas pili, lai gan Rīga neietilpa jaunās hercogistes sastāvā, vēlāk Sēlpili, Bausku, Kuldīgu un Jelgavu. Tādējādi arī mūsu pilsēta kādu laiku faktiski bija iecelta Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas godā.
Hercoga vara nebija absolūta, galma sastāvā ietilpa arī četri virspadomnieki: landhofmeistars, kanc-lers, oberburggrāfs un landmaršals, ar kuriem vajadzēja saskaņot visus galvenos politiskos lēmumus. Svarīgākos ekonomiskos, politiskos un tieslietu jautājumus izskatīja Kurzemes un Zemgales hercogistes landtāgs, kurā piedalījās hercogs un muižniecības deleģētie pārstāvji. Landtāgs bija jāsasauc ne retāk kā reizi divos gados, un tā lēmumiem bija likuma spēks.

«Valdības formula»
Tolaik reģionālā pārvalde joprojām tika veikta no kādreizējām Livonijas ordeņa pilīm, kurās uzturējās hercoga iecelti ierēdņi – pilskungi. Pilskunga amatu drīkstēja piešķirt tikai augstdzimušiem muižniekiem. Tikai 1617. gadā tika izsludināta hercogistes satver-sme jeb «Valdības formula», kurā tika reglamentēta Kurzemes un Zemgales pārvaldes sistēma. Turpmāk administratīvi hercogiste sastāvēja no četrām virspilskunga tiesām jeb iecirkņiem – Jelgavas, Sēlpils, Tukuma un Kuldīgas. Tur augstākās amatpersonas bija virspilskungi, kuru pakļautībā atradās pilskungi. Jelgavas virspilskunga iecirknī atradās divas pilskunga tiesas – Bauskas un Dobeles.

Bauskas pilskunga iecirknis aptvēra apmēram to pašu teritoriju, kas Livonijas ordeņa laikā piederēja Bauskas fogtejai, kā arī daļu no kādreizējās Aizkraukles komturejas Daugavas kreisajā krastā. Respektīvi, Bauskas pilskunga pārvaldītā teritorija austrumos robežojās ar Daugavu. Sīkākas teritoriālās vienības bija politisko draudžu novadi. Bauskas pilskunga tiesā ietilpa Bauskas, Iecavas, Vecmuižas (Vecumnieku) un Baldones politisko draudžu novadi, kuru teritorijas nesakrita ar baznīcas draudžu teritorijām. No katras politiskās draudzes hercogistes landtāgā ar balsstiesībām varēja piedalīties viens delegāts no muižnieku aprindām. Tātad Kurzemes un Zemgales hercogistes landtāgā no Bauskas pilskunga tiesas piedalījās četras balsstiesīgas personas.

Pilsētas pakļautas tieši hercogam
Baznīcas draudžu Bauskas pilskunga pārvaldītajā iecirknī bija krietni vairāk. Kurzemes un Zemgales hercogistē vadošā bija luterāņu konfesija. 1636. gadā tika izveidota baznīcas pārvalde – Sēlpilī, Bauskā, Dobelē, Grobiņā un Kandavā iecēla prāvestus un izveidoja prāvestu iecirkņus, bet Jelgavā bija mājvieta superintendantam. Tolaik hercogistes superintendanta pārziņā atradās arī Lietuvas luterāņu draudzes, tādējādi pie Bauskas prāvesta iecirkņa piederēja tuvējās Biržu un Žeimes draudzes.

Kā atsevišķas pašvaldības Kurzemes un Zemgales hercogistē bija vienīgi pilsētas. 17. gadsimta vidū tās bija tikai sešas: Kuldīga, Ventspils, Liepāja, Jelgava, Bauska un Jaunjelgava, kam vēlāk pievienojās vēl divas – Jēkabpils un Grobiņa. Pilsētām bija zināma autonomija, tās bija pakļautas tieši hercogam, nevis tuvējam pilskungam. Ne velti saglabājušās daudzas Bauskas pilsētas rātes sūdzības hercogam par Bauskas pilskunga un viņam pakļauto kareivju patvaļu. Jāpiebilst, ka tolaik Bauskas pils atradās ārpus pilsētas robežām. Pilsētu tiesības paredzēja savu pašpārvaldi – namu īpašnieki no sava vidus ievēlēja rāts-kungus, bet tie no sava vidus – birģermeistaru. Bauskas rātes fogts (tiesnesis) varēja tiesāt visus pilsētniekus, izņemot pilsētā dzīvojošos muižniekus, jo tie atradās pilskunga jurisdikcijā.

Vietvaru funkcijas – muižām
Ārpus pilsētām visa hercogistes teritorija bija sadalīta muižās. Apmēram trešdaļa no visa zemes fonda piederēja hercogam, gandrīz visa pārējā zeme – muižniekiem, kuri pie šiem īpašumiem bija tikuši jau senāk kā Livonijas ordeņa vasaļi. Tā kā laukos nekādu pašvaldību nebija, tad visas vietvaru funkcijas tika uzticētas muižām.

Lai gan brīvo zemnieku bija maz un absolūtais lauku iedzīvotāju vairākums bija dzimtzemnieki, hercoga muižās jeb domēnēs to stāvoklis kopumā bija labāks. Domēņu zemniekiem bija tiesības iesniegt sūdzības par savu muižas pārvaldnieku pašam hercogam, un viņu stāvoklim sekoja līdzi īpašas komisijas, kas reizi trijos gados apmeklēja visas hercoga muižas un uzklausīja zemnieku sūdzības. Hercoga domēnēs zemnieku civillietās tiesu sprieda muižas pārvaldnieks jeb amtmanis, bet kriminālnoziegumus skatīja hercoga pirmās instances tiesa, kuru pārstāvēja pilskungs.

Savukārt privātajās muižās visa tiesu vara pār dzimtzemniekiem piederēja muižniekam, viņš drīkstēja tiem izdot savus likumus, piespriest sodus vienpersonīgi, izņemot smagākos kriminālnoziegumus, kur vajadzēja pieaicināt zemnieku pārstāvjus kā piesēdētājus. Muižnieks nedrīkstēja nogalināt savu zemnieku bez tiesas sprieduma.

Hercogam piederēja daudzi lieli zemes īpašumi mūsu pusē, piemēram, Amt-Bauska jeb Bauskas Pilsmuiža, Vecmuiža, Lieliecavas un Mežotnes muiža. Blakus hercoga īpašumiem atradās gan lielākas, gan mazākas privātās muižas. Piemēram, Bornsmindes muiža visu laiku piederēja fon Šepingu dzimtai, bet fon Grothusu dzimtai ilgus gadus īpašumā bija Svitenes, Bērsteles un Rundāles muiža.

Krievijas sastāvā
1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste beidza pastāvēt, jo tā tika iekļauta Krievijas sastāvā. Sākotnēji administratīvajā pārvaldes sistēmā nekas daudz nemainījās, kādreizējā hercogistes galvaspilsēta Jelgava turpmāk kļuva par Kurzemes guberņas centru, un tur saimniekoja Krievijas cara iecelts gubernators. Vienīgi Zemgales vārds pazuda no šīs teritoriālās vienības nosaukuma.

1817. gadā Kurzemes guberņā tika atcelta dzimtbūšana, bet šis likums uzreiz neparedzēja pilnīgu pārvietošanās brīvību. Pēc brīvlaišanas zemnieki vēl trīs gadus nedrīkstēja atstāt savas politiskās draudzes robežas, nākamos trīs gadus nedrīkstēja izceļot no sava pilskunga iecirkņa. Tikai 1832. gadā zemnieki drīkstēja mainīt savu dzīvesvietu visā guberņas teritorijā, taču līdz pat 1848. gadam tie nedrīkstēja apmesties pilsētās.

Veidojas pagasti
Līdz 1819. gadam Kurzemes guberņā saglabājās administratīvais iedalījums pilskungu tiesās, bet tad tās pārdēvēja par apriņķiem. Šeit augstākā amatpersona bija Bauskas apriņķa priekšnieks, kura galvenās funkcijas bija uzraudzīt un vadīt apriņķa policiju un tiesu, kā arī nodrošināt nodokļu iekasēšanu un pārraudzīt dažādus saimnieciskos darbus.

Iepriekšējo sīkāka dalījuma vienību – politisko draudzi – pamazām aizstāja pagasti, kas bija mazāki pēc izmēra. Sākotnēji tie bija muižu pagasti, kur katrs pagasts atbilda vienas muižas teritorijai. Pēc zemnieku brīvlaišanas samazinājās muižnieku tiesības, un pagastos zemnieki pamazām ieguva arvien lielāku teikšanu. Vispirms tās bija pagastu tiesas, vēlāk arī pagastu valdes, kurās galvenokārt tika ievēlēti turīgākās zemniecības (saimnieku) pārstāvji. 1866. gadā spēkā stājās pagastu pašvaldību likums, no tā laika pagastu valdes jau var dēvēt par pašpārvaldēm. Tās ievēlēja pagastu kopsapulcēs, kurās piedalījās visi saimnieki un nomnieki, bet bezzemniekus pārstāvēja viens delegāts no desmit pieaugušiem vīriešiem. Pagasta valde atbildēja par nodokļu iekasēšanu, ceļu uzturēšanu, nespējnieku aprūpi un skolotāju ievēlēšanu (tolaik notika konkursi uz skolotāju vietām) pagasta skolās.

19. gadsimta nogalē notika daudzu mazo muižu pagastu apvienošana, piemēram, 1891. gadā apvienojās Kaucmindes, Bornsmindes un Greisdarbes pagasti. Tas saglabāja Bornsmindes vārdu, kas vēlāk, jau neatkarīgā Latvijā, tika pārdēvēts par Īslīces pagastu.

UZZIŅAI

Bauskas apriņķis 20. gadsimta sākumā

20. gadsimta sākumā Bauskas apriņķī ietilpa Bauskas pilsēta un 20 pagasti: Baldones, Bārbeles, Bauskas, Bornsmindes, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Grienvaldes, Iecavas, Līves, Mercendorfas, Mežotnes, Misas, Rundāles, Stelpes, Svitenes, Šēnbergas, Tomes, Vecmuižas un Vecsaules.

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Bauskas apriņķī dzīvoja 50 547 iedzīvotāji.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No pilskunga tiesas līdz apriņķim

Kategorijas