Latvija ir svarīgākā

2020. gada 25. septembris 00:00

498

Bārbeliete Brigita Krauze atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Jubilāre ir bārbeliete ar dziļām saknēm, jau vecvectēvam mājas bijušas Bārbeles pusē. Arī vecāki savu dzīvi vijuši Bārbeles pagastā – vispirms ģimene dzīvojusi Gaismas ciemā, vēlāk centrā – mājās «Skujas». Bet 1957. gada Ziemassvētkus svinējuši pašu uzceltā mājā, kurā Brigita Krauze dzīvo joprojām.

Bērnības Ziemassvētku smarža
Abi vecāki strādājuši Bārbeles mašīnu-traktoru stacijā; mazotnē Brigitu un vecāko māsu Ināru pieskatījusi auklīte Oldzīte. Brigita atceras, ka viņas ģimenē Ziemassvētki svinēti ik gadu, neatkarīgi no tā, kā uz šiem svētkiem lūkojās vara. Vecākiem piederējusi automašīna «Moskvich», ar to Ziemassvētku rītā varējis paspēt gan uz baznīcu Skaistkalnē, gan pēc tam uz stundām skolā. «Ziemassvētki bērnības atmiņās visspēcīgāk iespiedušies ar smaržām – mājās cepa pīrāgus un cepumus, šmorēja skābos kāpostus,» atceras jubilāre.

Tolaik savs auto bija vien retajai ģimenei. Būdama vēl jaunāko klašu skolniece, Brigita «moskvičā» kopā ar māsu un vecākiem devusies ekskursijās uz tuvām un tālākām vietām Latvijā. Vasarās bijuši arī vairāku dienu ceļojumi, naktsmājām tajās reizēs lauku cilvēki nelieguši savus siena šķūņus. «Reiz Latgalē, kad auto iestiga ceļa dubļos, nācās saukt palīgā vietējos. Tad pirmo reizi izdzirdēju latgaliešu valodu – neko nesapratu,» stāstīja Brigita. Viņa pieder pie paaudzes, kam vēl laimējies redzēt neapplūdinātu Staburaga estrādi pie Daugavas, kur pirmo reizi skatījusies brīvdabas teātra izrādi. Kad mācījās sestajā klasē, tētis meitenei iemācījis vadīt mašīnu. Bet, kad paaugās, ļāvis ar to aizbraukt arī uz balli.

«Vai zini, ko tas nozīmē?»
Bērnībā ģimenes svētku viesībās parasti daudz dziedāts un muzicēts. Izdziedātas visas skanīgās latviešu dziesmas, vairums no tām bija aizliegto sarakstā. Arī viņa muzicējusi ar Ziemsvētku vecīša dāvāto akordeonu. Skolas laikā jau mazajās klasēs mācījusies klavierspēli pie pedagoģes Lidijas Dumpes. Kopš mazām dienām tētis un vecaistēvs daudz stāstījuši par Latvijas vēsturi, par laiku pirms padomju okupācijas. Brigitas nacionālā pašapziņa, interese par vēsturi un ticība uz brīvu valsti veidojusies kopš bērnības. Vēlāk tas palīdzējis izturēt spiedienu stāties komjaunatnē. Tagad viņa ar pārliecību teic: «Jā, esmu nacionāliste, Latvija ir svarīgākā.»

Skolā labi padevušies visi mācību priekšmeti, bet sapnis bija kļūt par kultūras darbinieci. Viņai reiz sacīts: «Kā tu vari būt kultūras darbinieks, ja neesi komjaunatnē?»

Kad bija iestājusies Kultūras darbinieku tehnikumā, lieti noderējušas klavierstundās gūtās zināšanas un treniņš bērnībā. Tur klavieru spēlēšana bija obligāta, bet kā otru mūzikas instrumentu apguvusi ģitāras spēli. Tehnikuma laikā Brigita mēdza valkāt vecāku saderināšanās zīmoggredzenu, kura virspusē bijis sarkanbaltsarkans rotājums. Kāda pasniedzēja jautājusi: «Vai tu zini, ko tas nozīmē?» Brigita atbildējusi: «Jā, zinu.» Tomēr pēc sarunas nekas nav sekojis.

Dzīve piedāvā izvēles
Pirmo praktisko pieredzi kultūras pasākuma scenārija īstenošanā Brigita guvusi prakses laikā Cēsu kultūras namā. Tur atklājušās reālās apjausmas par pasākumu rīkošanu. Pēc tehnikuma beigšanas pirmā darbavieta bija Rīgas neredzīgo klubs, strādājusi par mākslinieciskās daļas vadītāju. Tagad par dzīves izvēli – veltīt profesionālo mūžu kultūrai – Brigita teic: «Nekad dzīvē neesmu nožēlojusi profesijas izvēli, lai gan iesāku strādāt ar 62 rubļiem algas mēnesī, un arī vēlāk darbs nav bijis pie augsti atalgotiem.»

Dzīvojot Rīgā nelielā dzīvoklī, kad bija jau ģimene un bērniem tuvojās skolā iešanas vecums, vajadzējis izlemt – palikt šaurībā vai atgriezties Bārbelē tēva mājās, kur būtu par atbalstu arī tētim. Brigita atgriezusies, 1978. gadā sāka strādāt Bārbeles kultūras namā par māksliniecisko vadītāju. «Arī mani bērni Gatis un Elīna uzauguši zem kultūras nama jumta,» smej Brigita.

Sagadījies, ka 80. gadu sākumā nācies aizvietot bibliotekāri. Un atkal bija izvēle, šoreiz – pie kura kultūras darba palikt. Pašlaik Brigita joprojām strādā par Bārbeles bibliotēkas vadītāju, kur darba pieredze un ieguldījums mērāms jau teju 40 gadu garumā.

Vienmēr bijusi «nemierīga»
Speciāliste piekrīt, ka bibliotēku misija gadu desmitu laikā būtiski mainījusies. Taču viņa atzīst, ka visos laikos radošums un intereses likušas darīt ko vairāk par grāmatu izsniegšanu. «Es vienmēr esmu bijusi tāda «nemierīga». Interese par vēsturi bija dzinulis pētniecības darbam, lai fiksētu un saglabātu Bārbeles vēsturi,» pauda Brigita Krauze. Pirmo pētījumu uzsākusi 1985. gadā. Šim darbam iedvesmojis un palīdzējis ciema padomes priekšsēdētājs Jānis Ropājs; viņš daudz zinājis par kolhozu vēsturi. Sākoties Atmodai, Brigita iesaistījās nacionālās neatkarības kustībā un Tautas frontes darbībā. Braukājusi pa ciema mājām, lai vāktu informāciju par padomju laika represijām un apzinātu represētos cilvēkus.

«Lai arī cik aktīva un radoša es būtu pati, maz būtu varējusi īstenot, ja blakus nebūtu līdzīgi domājoši, saprotoši un dvēseliski cilvēki. Tādi bija ciema priekšnieki Jānis Ropājs un Ilgars Krauze, sekretāre Gaida Vecbiškena. Šķiet, ka pašlaik novada dzīvē pietrūkst radošuma, inteliģences un reālas līderības,» pauda Brigita Krauze. Viņu fascinē gudri, viedi cilvēki, un Brigita atzīst, ka Latvijai pašlaik paveicies ar līderiem – Valsts prezidentu Egilu Levitu un Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu.
Līdz ar digitalizācijas ēru Brigita bibliotēkā sāka veidot digitālus albumus par Bārbeles vēsturi, tapuši vairāki tematiski vēsturiski informatīvi izdevumi. 2018. gadā izdoti vēsturisku ziņu un faktu apkopojumi divos izdevumos: «Bārbele Latvijas simtgadē» un «Bārbelieši Latvijas simtgadē». Atzīmējot Bārbeles vārdadienu, 2015. gadā pēc Brigitas iniciatīvās ciema centrā aizsākta Bārbeles koku dižaudzes stādīšana. Par dižaudzi to dēvē tādēļ, ka stādi tiek vesti no Bārbelei dižām – nozīmīgām – vietām un ievērojamu bārbeliešu mājvietām. Latvijas 100. jubilejas gadā iestādīts kadiķis no padomju laika disidenta Jura Ziemeļa mājām.

Dedzīga sporta līdzjutēja
Jubilāre aizraujas ar rokdarbiem, patīk adīšana. Mīl lasīt grāmatas, taču izvēlas tās, kuru satura sižetam ir reāls pamats, īpaši par Latvijas kultūras vēsturi; patīk arī dzeja. Brigita ir dedzīga sporta līdzjutēja, viņai arī savi favorīti pasaulē – brazīļi futbolā, kanādieši hokejā, viņa skatās pat boksa cīniņus. Savulaik, kad uz hokeja mačiem Rīgā biļetes varēja iegūt, vien izstāvot rindu nakts garumā, viņa tur bijusi. Nesen pie televizora ekrāna teju līdz asarām pārdzīvojusi par mūsējiem pludmales volejbolā.

Godā latviešu svētkus
Brigita atklāja, ka piedzīvojusi skaistu bērnību. Lai gan 50. gadi nebija nekādi vieglie laiki, vecāku mīlestības aizsegā grūtības nejutusi. Audzinot savus bērnus, centusies godā turēt ģimenes tradīcijas – svinēt latviešu svētkus un arī viņiem nodot Ziemassvētku smaržu «kodu». «Kad bērni bija mazi, kopā cepām pīrāgus. Gatis regulēja cepeškrāsni, bet Elīna apsmērēja pīrādziņus. Kad auga, abi bērniņi bija ļoti mīļi – nešķirami kā divas ūdens pilītes,» atceras Brigita. Bet tagad mammai mīlestību bērni pauž ar sacīto: «Māmiņ, vai tu gribi vai nē, būsim pie tevis Ziemassvētkos!» Arī mazdēli Emīls un Toms bērnībā Lieldienu rītos pidžamās skrējuši meklēt «zaķa» olas vecmāmiņas pagalmā. Tagad abi pieauguši un mēdz sacīt: «Atbraucām «pačivot» ar omi.» Ar krāšņiem rožu pušķiem sveikuši arī aizvadītajā jubilejā.

Brigita ir gandarīta, ka pašai, bērniem un mazbērniem ir bijusi iespēja izbaudīt neaprakstāmo saviļņojumu, esot lielo Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Viņa atzīst, ka tādas izjūtas latvietis nevar gūt nekur citur.

Novērtējums

Brigitas Krauzes par personīgo ieguldījumu saņemtie apbalvojumi:
2006. gadā Kultūras ministrijas Atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā;
2007. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas konkursā «Bibliotekārs – gaismas nesējs» uzvarētājas tituls Zemgales reģionā;
2019. gadā Kultūras ministrijas Pateicības raksts par nozīmīgu ieguldījumu «Baltijas ceļa» trīsdesmitgades pro-grammas veidošanā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvija ir svarīgākā

Kategorijas