Atziņa «darbs māca darītāju» patiesa aizvien

2020. gada 18. septembris 00:00

123

Atziņa «darbs māca darītāju» patiesa aizvien

Iecavnieks Jānis Esta atzīmējis 75. dzimšanas dienu

Dzimis tagadējā Rēzeknes novada Dricānu pagasta «Ratiniekos», bet kopš mazām dienām dzīvo Zemgalē, savukārt lielāko daļu sava darba mūža Jānis Esta ieguldījis Bauskā. Viņš ģimenē bijis vienīgais bērns. Pēckara gados tēvs strādājis tiltu būvēs, tāpēc ģimenes dzīvesvietas mainījušās reizē ar jaunbūvējamu tiltu. Kad Jānim apritējuši pieci gadi, tēvs uzbūvējis pēdējo tiltu Jelgavā, jo nolēmis palikt tur uz pastāvīgu dzīvi.

Pedagogs ietekmē dzīves ceļu
Zēna skolas gaitas no 1. līdz 9. klasei aizvadītas Jelgavas 2. vidusskolā. Ģimenē valdījusi muzikāla gaisotne. «Mājas viesībās mamma spēlēja ģitāru, tētis – vijoli, bet es vēl pavisam mazs vilku līdzi meldijas,» atceras jubilārs. Vecāki, pamanījuši zēna interesi par mūziku, uzticējuši skolotājam Valdim Miezītim privāti mācīt akordeona spēli. Pedagogs arī pārliecinājis Jāni iestāties Jelgavas mūzikas vidusskolā. Studējot otrajā kursā, būdams tikai 18 gadu vecumā, līdztekus mācībām sācis strādāt par akordeona klases pasniedzēju Bauskas mūzikas skolā. «Sākumā mācību stundās, strādājot ar audzēknēm, reizēm kopīgi sarkām; viņas bija tikai pāris gadu jaunākas par skolotāju. Pēc gada meitenes mani sirsnīgi pavadīja dienēt armijā,» smaidot atklāja jubilārs.

Pēc atgriešanās no obligātā karadienesta pabeidzis mācības mūzikas vidusskolā, par pastāvīgu dzīves un darba vietu Jānim kļuva Bauska. Vēlāk ieguvis augstāko izglītību, beidzot Daugavpils pedagoģiskās augstskolas mūzikas pedagoģijas nodaļu. Jānis Esta, garus gadus strādājis par mūzikas pedagogu un akordeona klases vadītāju Bauskas mūzikas skolā, tagad lepojas ar saviem bijušajiem audzēkņiem. Īpaši viņš atzīmē absolventes, kas turpinājušas izglītoties akordeona spēlē un atgriezušās savā skolā par pasniedzējām, – Monika Olekte, Inita Idere-Bankava un Antra Rušmane.

Cīniņā par ēku mūzikas skolai
Jānis Esta 1992. gadā kļuva par Bauskas mūzikas skolas direktoru, tad atklājis daudz plašāku skatījumu un problēmu loku izglītības jomā. «Būdams direktora amatā, redzēju, cik finansiāli grūti klājas gan pašvaldībai, gan valstij,» pauda J. Esta. Laiku, kad viņš bija Bauskas pilsētas domes deputāts, atceras kā nepārejošu naudas līdzekļu trūkumu. Visspilgtāk atmiņā palikusi cīņa par ēkas Upmalas ielā 5 atpirkšanu mūzikas skolas vajadzībām. Bijis nepieciešams tikai ap 16000 latu, bet to trūcis. «Tā tobrīd bija vienīgā ēka Bauskā – kaut cik piemērota mūzikas skolas iekārtošanai. Iespējams, ja tajā laikā es nebūtu domes deputāts, māju diez vai skola būtu dabūjusi. Tagad ir prieks – skolas nams sakopts gan no iekšpuses, gan ārpuses,» pauda bijušais direktors.

«90. gados valstī trūka pilnvērtīga likuma, kas precīzi definētu mūzikas skolas kā iestādes statusu. Tas mani nelika mierā,» pauda J. Esta. Par šīm problēmām viņš iesaistījies diskusijās Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijā, kas izveidojās 90. gadu beigās. Tur rastās idejas izglītības attīstības jomā bijis galvenais motīvs iesaistīties valsts politikas veidošanā, startēt Saeimas vēlēšanās. J. Esta bija ievēlēts 7. un 8. Saeimā no Tautas partijas; darbojies Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, bijis arī parlamentārais sekretārs Izglītības ministrijā. Tagad ir gandarīts, ka mērķi izdevies sasniegt, – 1999. gadā pieņemts Profesionālās izglītības likums, pēc kura pašlaik valstī strādā gan mūzikas skolas, gan mākslas un sporta izglītības iestādes. «Tolaik deputātiem pašiem bija jāraksta likumi, likumprojektus negatavoja ministrijas, kā ir tagad. Tas bija sarežģīts process, jāiedziļinās visās juridiskajās niansēs,» atzina bijušais deputāts.

Viņš bijis iniciators divu likumu pieņemšanai – par izdienas pensijām profesionālajiem skatuves māksliniekiem un Dziesmu un deju svētku likumam.

J. Esta atklāja, ka iemesls iesaistīties A. Šķēles vadītajā Tautas partijā bijusi partijas līdera prasme pulcināt aktīvus dažādu nozaru profesionāļus, kas labi pārzina savas jomas. «Idejas par koncertzāļu un olimpisko centru būvēšanu toreiz nāca no Tautas partijas. Mēs cīnījāmies par Nacionālās bibliotēkas būvi un bibliotēku digitalizāciju. Tagad liels prieks, ka bibliotēka ir tapusi. Esmu lepns, ka varēju būt procesā klāt,» pauda jubilārs.

Lepojas ar ģimeni
Mūzika un deja bijusi klātesoša jubilāra personīgās dzīves lielajā izvēlē. Kolēģe Benita Hermane, toreiz būdama deju ansambļa «Jandāls» koncertmeistare, iepazīstinājusi ar Dagniju. «Viņa bija liela dejotāja, dancoja kopš vidusskolas laikiem,» stāstīja jubilārs. Vēlāk pats kļuvis par ansambļa koncertmeistaru. Kopdzīvē ar Dagniju aizritējuši 48 gadi, un tagad par dzīvesbiedri Jānis teic: «Viņa tik ļoti vienmēr rūpējusies un gādājusi par ģimeni, par bērniem, tagad – par mazbērniem, ka nevaru iedomāties, ka to varētu darīt vēl labāk.»

Jānis ir gandarīts par saviem dēliem Erī un Jāni. «Esmu priecīgs par bērniem, abi ir uzņēmēji, strādā un dzīvo Latvijā. Ar dēlu ģimenēm mēs jūtamies kā kopīga liela saime, esmu par to pateicīgs,» apliecina jubilārs. Tagad vecvecākus priecē pieci mazbērni – Lote, Hugo, Helēna, Filips un Terēze.

Pašmācībā – klavieru skaņošana
Pašlaik, būdams pensionāra statusā, Jānis joprojām ir saistīts ar Bauskas mūzikas skolu. Viņš ir skolas padomē kā sabiedrības pārstāvis un augstu vērtē skolas darbību: «Gods kam gods, skolas darbs rit labākajā kārtībā.»

Turklāt teju ik nedēļu Jānis dodas uz skolu, lai veiktu klavieru skaņotāja darbu. «Tas man ir ļoti svarīgi – varu regulāri tikties ar kolēģiem un bijušajiem skolas audzēkņiem,» atklāj jubilārs. Šo nodarbi pats sauc par vaļasprieku 35 gadu garumā, kas sācies nejaušības dēļ, bez speciālām zināšanām. Toreiz noskaņot instrumentus un novērst ķibeles klavierēm skola aicinājusi lietpratējus no Rīgas. Bet uz viņu ierašanos allaž nācies gaidīt, bijušas pastāvīgas problēmas. Tad Jānis, sagādājis vajadzīgos skaņotāja instrumentus un pastudējis grāmatas, ķēries klāt skaņošanai pats. «Tam darbam nepieciešana mežonīga pa-cietība. Lai saprastu, vai instruments uzskaņots kvalitatīvi, vajadzīga 7 – 8 gadu prakse,» atzīst speciālists.

Jubilārs ir pārliecināts, ka dzīvē jāuzņemas darīt arī to, kas sākumā šķiet nepaveicams, un teic: «Ja darbu iesāk, tas pats rāda, kas darāms, – darbs māca darītāju.»

Ne dienu nevadīt dīkā
Jubilāram ir savs dzīves kredo: «Ne dienu nepavadīt mazkustībā un bezdarbībā – visu laiku jāiet un jādara.» Tagad pastāvīga kustēšanās ir ap māju, kur kopjams liels zāliens, un rūpes prasa košumaugi – viņam ļoti patīk puķes. Jāņa divas lielās aizraušanās ir makšķerēšana un sēņošana. Makšķerēšana Jānim tuva no bērna kājas, peldēšana un makšķerēšana vasarās bijis pats labākais. Tagad makšķerēšanai nododas pie Usmas ezera; no dzelmes izdodas izvilkt gan līdakas un zandartus, gan zušus. Zutis pārtop delikatesē paša jubilāra mājas kūpinātavā. Arī mazbērni – vienpadsmitgadīgā Lote un desmitgadnieks Hugo – mēdz būt sabiedrotie makšķerēšanā.

Jānis ir izvēlīgs sēņotājs, lasa tikai baravikas. Bet sievas gatavotā baraviku krēmzupa gardumā neesot pārspējama; draugu un ģimenes slavēts ēdiens. Parasti Dagnijas ziņā esot arī sēņu konservēšana, bet reiz noticis citādi. Sagadījies, ka sēnēm bagātā gadā sēņošanas laikā sieva devusies ārzemju ceļojumā. Tad Jānim sanācis pašam debitēt baraviku konservēšanā, pēc Dagnijas receptes veiksmīgi iemarinējis 55 burciņas baraviku.

Putekļi pa gaisu
Jubilāra ģimenei ir savs draugu ģimeņu loks, ar kuriem kopīgi svētki svinēti un līdzjusti skumju brīži vairāk nekā 30 gadu garumā. Tikšanās reizēs kopīgi auguši bērni un mazbērni, nu jau pulciņš gana liels. Arī tagad jubilejas reizē, kad pats svinības nerīkojis, kā milzīgs pārsteigums tikšanās tomēr notikusi. «Dēli lika godam saģērbties un aizveda uz svinību vietu, kur draugu pulks jau bija priekšā. Dancojām – ka putekļi gāja pa gaisu. Visu mūžu esam daudz dejojuši, tad nesāp ne kājas, ne muguras,» priekā dalījās jubilārs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Atziņa «darbs māca darītāju» patiesa aizvien

Kategorijas