Pie Raiņa, pie Dzejas

2020. gada 11. septembris 00:00

135

DAINA ZIEMELE

Pie Raiņa, pie Dzejas
Jau 55. rudeni pirms lapkriša Latvijā ienāk Dzejas dienas. No kurienes? Vispirms no Raiņa kā iedvesmotāja viņa simtajā dzimšanas dienā, pēc tam no vēlāko gadu izcilāko dzejnieku kopuma un tūkstošiem jaunu, dedzīgu klausītāju ar centrālo notikumu pie Raiņa pieminekļa Rīgā.
Laika palos daudz kas mainījies, arī pieprasījums pēc dzejas. Savulaik lirikas krājumi iznāca 16, 24, 33 un vēl vairāk tūkstošos eksemplāru, kas grāmatnīcās «izkusa» pāris stundās. Tagad oriģināldzejas metiens ir tik pieticīgs, ka netiek pat uzrādīts. Tiesa, okupācijas gados katra grāmata tika gaidīta ar kādu zemtekstu, ko dzejnieki prata noslēpt pat no visaug-stākā ranga cenzūras.
Ko meklēt tagad, ja dzeltenajā presē jau «viss ir pateikts»? Jaunā dzejas valoda ienāk strauji, un pēc tās sarežģītības vērtē talantu. Bet, ja ar to nepietiek, jāmeklē papildlīdzekļi – pa rupjam vārdam vai frāzei, mēģinājumi dzejoli uzbūvēt no vārdu savirknējuma. Dažam autoram esot vienalga, kā viņa rakstīto sapratīs lasītāji un vai vispār sapratīs.
Mūsu literārajā lappusē dzejoļi nepretendē uz izcilību. Tā ir emocionāli jūtīgu cilvēku saruna par to, kas licis viņiem uzbangot un dalīties tajā ar citiem.

INTA BALTGALVE

Mirklis dzīves
Iededzu gaismu, un aizbēga
Vārdi, saldie un sīvie,
It kā starp sapni un nomodu
Būtu to īstā dzīve.

Kur mana rindiņa pazuda?
Cita izsliesies stalta un spīva.
Pirms vēl gaismu nakts izslēgs pavisam,
Es kādu mirkli dzīvošu.

Nodilusi patiesība
Kad sētuvi atrod rokas,
ar graudiem spožiem
mūža tīrumi noklāti,
daudz kam par vēlu
atveras acis un sirds.

Saules pulkstenim debesīs
zelta rādītājs mirdz.
Ko nepaspēji, vairs nepaspēsi,
kad jāpļauj, kas sēts.

Līdz pušumam nodilusi patiesība.
Ka ar mums būs citādi,
cerēt nav vērts.

Kopā būt
Tā, kas sirds nosaukta par dzeju,
uzreiz sev dabū atradēju,
jo tādā saprotams ir viss
un neviens vārds nav atrisis,

ka jāburto no dūmu pītes,
vai mēsli deg, vai puķu vītnes.

Vārds aizlido kā putns gar vaigu,
kā nopūta. Tas bija maigums,

ko nepazaudētu mēs nesam,
ja kaut vai dzejā kopā esam.

GATIS ZOTOVS

Domu pilni rīti
Tie zemes reibušie
Un debess apskaidrotie
Kara paņemtie
Un miera laika dotie
Pa šo pašu ceļu cits pie cita gāja
Un par tevi neko nezināja

Tie citu mīlētie
Un citu nežēlotie
Mazliet laimīgie
Un citu apmelotie
Reiz vēroja šīs pašas saules rietu
Nezinot neko par tavu vakardienu

Tā tava rītausma būs kādam
citam sveša
Aizmirsta un sasodīti sena
Tas viss tev pieder tikai kādu brīdi
Reiz atkal citiem ausīs domu pilni rīti

Naktīs ceļš pie tevis
vienmēr īsāks
Puspasaules takas izstaigājis es
Pāri kalniem kuri nenāk
paši padoties
Tur kur tālas jūras tavu laivu nes
Reiz jau esmu bijis tur pēc
zvaigznēm vadoties

Bet gaismai austot vairs nezinu kur iet
Liek saule maldīties
Pret rītiem ejot jau ved pie
vakariem
Kas drīz pret nakti ies

Naktīs ceļš pie tevis vienmēr īsāks
Rīti bieži aizved neceļos
Es atgriezīšos patiesāks un īstāks
Ja zvaigznes naktī savu gaismu
dos

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Dzīve
Es Tevi redzēju rožu dārzos
Un putekļainajos lauku ceļos.
Es Tevi dzirdēju vakara klusumā
Un varenos pērkona dārdos.
Veca cilvēka grumbainā vaigā
Un bērna skanīgos smieklos,
Varavīksnes krāsu lokā
Un novembra melnbaltā miglā.
Tevī sirsnīgi smējos
Un garšoju asarās sūrās.

Tu esi dzīve –
Mana un vienīgā.
Tevi mīlu un ienīstu dažkārt.
Tevi lūdzu un lādēju sāpot.
Tevi skumstu un svinu,
Mana visdārgākā dāvana,
Mana vienīgā!

Vasara
Lai ap tevi vienmēr ir vasara –
Tāda saulaina, silta,
Ar ziedu kupenām baltām,
Saulespuķēm pie loga
Un putniem zilās debesīs!

Lai ap tevi vienmēr ir vasara!
Lai dzīve negriež pret tevi
Savu pelēko rudens vaigu,
Lai nekad pāragri netumst,
Un ziedi lai salnās nemirst!

Lai ap tevi vienmēr ir vasara!
Arī tad, kad lapkriša zelts,
Arī tad, kad sarma zied kokos,
Arī puteņu baltajos rītos.
Lai tava dzīve nenosalst!
Kristāla vāze
Tu esi kristāla vāze,
Kurā kallas un lilijas zied.
Kurā maijpuķītes smaržo
Un ziedoši zari līkst.

Tu esi kristāla vāze,
Tīra un skaidra kā debess,
Trausla un dārga ar šķautnēm,
Kurā dzīvais ūdens viz.

Tu esi kristāla vāze,
Kurā viskrāšņākie ziedi līkst.
Trausla, bet tomēr stipra,
Jo nereti kristāls plīst.

AIGA LUDVIGA

Alūksnē
Apķeries ozolam un ieelpo
gadsimtu mieru,
Alūksne ir pārpilna ar Dievu.
Dieva Vārds Bībeles muzejā
ienāk katrā kā abpusgriezīgs
zobens
un atbrīvo, dziedina
no liekā,
lai ievestu dabas un
patiesā Dieva priekā!

Veltījums Igo
Tu reizē esi
varens un trausls,
bet vienmēr īsts,
līdz kaulam tu pats,
kaut ne visu iepazīts.
Tā mīlestības dzirksts,
kas tevi nes,
ļauj būt tev pašam
ikbrīd,
lai dāvātu sevi citiem
šobrīd.

DAGNIJA GASŪNA

***
Es šonakt eju satikt dzērves, –
pirms tālu, grūtu ceļu sākt,
kā katru gadu mēness gaismā
tās nāk ar mani parunāt.

Par agriem, rasas pilniem
rītiem,
par saules spēlēm mežmalā,
par vakariem, kas miglā tīti,
kā ēnas iebrien purvājā.

Par to, ka laika ritums griežas
un dienas arvien ātrāk skrien,
par to, kas mūs pie dzimtās zemes
ar neredzamām saitēm sien.

Ar mani šonakt runā dzērves, –
tas gabaliņš no manas sirds,
un pāri visam debess tālēs
kā vadugunis zvaigznes mirdz.
***
Es šodien eju
pie prieka,
uzlieku galvā
miglas cepuri,
iekāpju rasas
kurpēs un uz
sauli – pie prieka.

***
Uzdāvini vienu
saules rietu,
vēl pirms vēji
zelta lapas plēš,
es ar tevi vēlreiz
dejot ietu,
vēl pirms sniegi
mūsu pēdas dzēš.

***
Eņģeļu taurēs mirdz rasa,
migla klejo vēl basa,
rudens, pīlādžos iesēdies,
savu laiku jau prasa.

VALIJA REINICĀNE

Pazaudētā paradīze
Paradīzes cilvēks
Ticīgs vai neticīgs bija
Savai Laimei neticēja
Lētticīgs laikam bija
Bagātības pārāk daudz
Vai patiesi Dieva atspulgs
Pārvaldnieks par zemi esmu
Un vēl Dieva līdzībā

Kārdinātājs klāt tūlīt
Gudrības viņš apveltīts
Skaudībā šņāc savu plānu
Kā var pieļaut kaut ko tādu

Ieva viena palikusi
Ādamam ir savas rūpes
Sievu viegli piemānīt
Ābols Ievas rokās drīz
Brīvās gribas apveltīts
Cilvēks saldiem meliem tic
Dieva Mīlestība nesaprasta
Un no galvas kronis krīt

Kailums kauns un bailes
Savā starpā naids
Ko nu tagad pasāksim
Klusumā skan Dieva balss
Ādam kur tu esi
Cilvēk kur tu esi

Haikas
Dzīvība saknēs
Mūžīgo vērtību spēks
Cilvēce pastāvēs
*
Celties man jāspēj
Atspulgi augšup un lejup
Dievišķais tevī
*
Bites nektāru
No dažādiem ziediem vāc
Viedie gudrību
*
Dārznieks ir dārzā
Skaistuma veidotājs
Esi domu dārznieks
*
Savējos elkus
Izroc un izrauj ar saknēm
Brīvību sevī sveic
*
Klusums laikā
Sadzirdēt sevi sevī
Iepazīt sevi
*
Vitamīnu daudz
Mūžības vislabākie
Dieva Vārdā tie

MĀRĪTE ČORNAJA

Bērzs
Vasaras svelmē zem bērza
Vēsu patvērumu rod,
Zari, līgani šūpojot,
Mieru dod.
Rēnos novakaros
Bērza tāss vīd
Un mēness atspulgs
Kā spokaina gaisma spīd.

Ak, negrieziet vēstules kokos,
Tās lasa nekautrs vējš.
Bērzs pats raksta
Savu tāšu grāmatu
Un lapu pēc lapas plēš.
Rudens elpa
Kad atnāk ar kodīgu salnu,
Bērzs ietērpjas
Zeltaina klusuma mētelī,
Pēc brīža – jau kails.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Kas padara mirkli skaistu?
Kas padara mirkli skaistu?
Tā saule, virs meža kas lec,
Un dzērvju klaigas purvā,
Un migla, ko tālumā redz.

Kas gadus dara tik skaistus?
Tās dienas, kad mirkļus tu krāj,
To dvēseles bagātību
Mātes raibajā seģenē klāj.

Tas mirklis un gadi par īsu,
Tu atgriezies domās arvien,
Pie bērnības, jaunības takām,
Ko krāsaini dzīpari sien.

Krīt rasa no pureņu plakstiem,
Krīt neizteikts, pārdzīvots stāsts,
Vēl mirklis – un pienenes veras,
Manas Latvijas ziedu klāsts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie Raiņa, pie Dzejas

Kategorijas