FOTO: Pļaujas svētki Ausekļu dzirnavās
Vecumnieku novada Bārbeles pagasta brīvdabas muzejā «Ausekļu dzirnavas» sestdien, 5.
septembrī, lustīgi un darbīgi aizvadīti tradicionālie Pļaujas svētki.
Tos dāsni aplaimoja atvasaras saule un kuplā pulkā no tuvākas apkaimes
un tālienes sabraukušo ļaužu omulība.
Dažādu amatu meistari
aicināja iepazīt Zemgales lauku sētas sadzīvi un rudens darbus, izzināt
senču gudrības un tikumus, kā arī atklāja sava aroda noslēpumus. Daudzi
nelaida garām iespēju ņemt rokās kādu no muzeja darbarīkiem un
piedalīties ražas novākšanā, sēsties pie podnieka virpas, stellēm vai
vērpjamā ratiņa, stāties pie kalēja lakts vai izmēģināt ko citu. Rosība
kūsāja arī vietā, kur burbuļoja milzīgais zupas katls, smaržoja pankūkas
un mīklas žagariņi, tecēja krējums un medus, tika stampāti kāposti un
cits par citu gardākus našķus piedāvāja mājražotāji. Iepriecinājumu
sniedza iepirkšanās amatnieku tirdziņā, izklaides iespējas lieliem un
maziem, kultūras programma, loterija, ģimenes un draugu lokā pavadītais
laiks.
Kā ierasts, Bārbeles mazpulka
dalībnieki kopā ar skolotāju Voldemāru Barenu mastā pacēla Latvijas
karogu. Varenāk nekā citkārt tālu aizskanēja par Ausekļu dzirnavu himnu
kļuvusī patriotiskā dziesma «Nevis slinkojot un pūstot». Un kā nu ne!
Kopā ar citiem to izpildīja bijušais Latvijas Nacionālās operas solists,
baritons Uldis Leiškalns. Par to, ka divpadsmitie Pļaujas svētki ir
atklāti, ar trim spalgiem svilpieniem pavēstīja vēsturiskā tvaika
lokomotīve «Ruston Proctor».
Klātesošos uzrunāja Ausekļu dzirnavu
saimnieks Mārtiņš Mediņš, Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs Guntis
Kalniņš un Biržu rajona pašvaldības deputāts Valdemārs Vaļķūns no
Lietuvas. G. Kalniņš atzīmēja, ka Mārtiņš, viņa komanda un palīgi var
būt gandarīti, ka saradušies tik daudz amatnieku un interesentu. Tas
ļauj gūt pārliecību, ka latviešiem darba tikums ir nezūdoša vērtība un
senču iedibinātās tradīcijas – ilgtspējīgas. Savukārt V. Vaļķūns šai
vietai vēlēja «plaukt mūžu mūžos». «Lai dzīvo Latvija, Vecumnieki un
kaimiņu draudzība!» sacīja lietuvietis.
Vērtējot
svētkus, Ausekļu dzirnavu saimnieks guvis pārliecību, ka latvieši nemaz
nav tādi vientuļnieki, par kādiem uzskatīti, jo «cilvēki alkst pēc
sabiedrības, kopā būšanas un draugiem». Pļaujas svētki bija iespēja
izrauties no kovidlaikā noteikto ierobežojumu dēļ piedzīvotās ilgstošās
noslēgtības un latvieša būtības un sūtības apliecināšana. «Attīstītajā
tehnikas laikmetā, kad senās lietas iet zudībā un daudzi arodi pamazām
izmirst, ļaudīm ir svarīgi apzināties, ka senie darbarīki, agregāti un
tehnika tiek saglabāti un sentēvu tradīcijas godā celtas, viņi grib
atgriezties savā bērnībā, jaunībā, nodot pieredzi nākamajām paaudzēm.
Ausekļu dzirnavās eksponātus neklāj putekļu kārta. Te viss darbojas,
viss tiek likts lietā, arī simtgadīga tehnika rūc. Iegriez tik kurbuli,
un – aiziet!» nosmej M. Mediņš.
