Kain, nenogalini! Ieskaties sevī!

2020. gada 8. septembris 00:00

Kā tikt ārā no skaudības un nenovīdības riteņa

Viņš man nepatīk, jo viņam ir vairāk, labāk nekā man. Pamanot nīgru skatienu, žultainu komentāru e-vidē vai nievājošu piezīmi par veiksminieku, saprotam: ir pielavījušās skaudība un nenovīdība. Šīs īpašības mūsu dabā ir kopš cilvēces pirmsākumiem. Jau Freids rakstīja par libido (mīlestības) un tonatos (nāves) enerģiju, atgādina psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante Iveta Gēbele.

Jaunākā sindroms
Suns var izēst mazāka sugas brāļa bļodu tāpēc, ka izsalcis: dzīvnieku pasaulē valda likums – būt paēdušam. Savukārt cilvēks vērtē: mans un tavs; tev labāks, man sliktāks. Senie cilvēki sprieda: ja neesi no manas alas, manas cilts, tad esi svešais. Svešais ir slikts, jo viņš man var kaut ko atņemt, situācijas raksturo I. Gēbele. Viņa min arī Bībeles stāstu par Kainu un Ābelu. Vecākais dēls Kains nes Dievam savu upuri – aunu. Dievs to pieņem un atzīst par labu. Bet ierodas jaunākais dēls Ābels ar augļiem. Kains redz, ka Dievs atzīst par labu Ābela upuri un viņa nesumu vairs neievēro. «Tātad Dievs mani nemīl,» Kainā rodas skaudība, sāncensība, greizsirdība. Un ko viņš dara? Nogalina. Kad Dievs jautā, kur ir viņa brālis, Kains atbild: «Nezinu, kur ir tavs mīļais Ābels.»

Psiholoģe velk paralēles ar vecāko un jaunāko bērnu attiecībām ģimenē: «Skolēns pārnes skaistu zīmējumu, desmitnieku vai pat zelta liecību, bet mamma mierīgi nosaka: «Ā, labi!» Kad jaunākais bērns sāk staigāt, vecāki neslēpj sajūsmu, un skolnieciņš jūtas nemīlēts, nevērtīgs. Tā ir vajadzība pēc mammas uzmanības, bet bērns neatceras, ka pret viņu izturējās tieši tāpat, kad spēra pirmos solīšus. Nevajag uzreiz automātiski nosodīt egoismu. Katra dzīves centrā ir galvenais cilvēks – es, bet svarīgi ieraudzīt, ka ir arī citi. Lai no egoisma atbrīvotos, tas ir jāpiedzīvo. Bērnam sākumā jābūt mammas zvaigznītei, saulītei, Dieva mīlulim un pēc tam no pjedestāla jānokāpj, lai notiktu attīstība. Te ir divas lamatas: vai nu cilvēks pirmo fāzi nav piedzīvojis, vai arī tajā aizsēdējies.»

Ne aiz žoga, bet sevī!
Sabiedrībā skaudību, neapmierinātību un dusmas nereti izsauc sociālā nevienlīdzība. Pienākot pensijas gadiem, darba mūža laikā paveiktais/nepaveiktais rezumējas: dažs centies, izglītojies, naudu priekšdienām iekrājis, no kaut kā atsakoties, tikmēr otram arvien bijuši svarīgāki ceļojumi, restorāni, aksesuāri un izpriecas. Vairākas laulības, alimenti – nekas sevišķs; nodokļu maksāšana – priekš muļķiem. Kā tajā pasakā par sienāzīti, kas visu vasaru bezbēdīgi dziedājis. «Bet es taču arī visu mūžu strādāju!» saņemot niecīgu pensiju, vecumdienās sašutis ir vieglprātis.

I. Gēbele vēlreiz uzsver, ka tāda ir cilvēka daba: viņš, gluži kā skolnieciņš, kuram Dieva vietā ir vecāki, neatceras, kas bija iepriekš, redz tikai šī brīža situāciju.

«Kaina un Ābela stāsts precīzi atspoguļo dvēselē notiekošo. Kas ir cilvēka Dievs, no kā viņš gaida novērtējumu? «Dievs» var būt sabiedrības viedoklis: re, par viņu raksta avīzēs, viņu apbalvo. Kad viņu neredzu – izslēdzu, jūtos labāk. Varbūt indivīda «Dievs» ir iekšējais kritiķis, kurš saka: ai, neesmu neko sasniedzis, neesmu pietiekami labs. Vieglāk ir vainu pārnest uz citiem nekā atzīt: pats taču visu notrallināju. Bet slikto pašsajūtu cilvēks mēdz izlikt uz āru. Kad kaut kā iztrūkumu projicējam uz otru, psiholoģijā to sauc par projekcijām. Kains savu sāpi projicēja uz Ābelu: ja viņa nebūs, Dievs mani atkal mīlēs. Brāļu un māsu attiecībās tas pats: es to sīko iekaustīšu, atņemšu, salauzīšu viņa mantiņas un vispār viņu izslēgšu. Līdzīgi ar kaimiņu: ja ar viņu nerunāšu, viņa nebūs. Varu arī kaitēt apskaustajam ar indīgiem komentāriem internetā vai nozākājot sarunā ar paziņām. Ja paužam, ka visi deputāti ir zagļi un valdībā – nelieši un rausēji, tā simboliski ir nogalināšana. Kā nenest Kaina zīmi? Neskatoties, kas aiz žoga, bet meklējot sevī: kas ar mani patiesībā notiek, kāpēc man skauž, kāpēc dusmojos uz «tādiem», kāpēc man ir naida jūtas pret veiksmīgākajiem? Bet tas ir ļoti grūts ceļš,» atzīst speciāliste.

Neietekmē psihiski stipros
Skaudību, greizsirdību un nenovīdību pazina jau mūsu tālākie senči. Ne velti pie mājas stādām pīlādzi un dievkociņu, nēsājam amuletus un no «labvēļiem» aizsargājamies ar tautasdziesmu: «Skauž man skauģi, bur man burvji,/ Nevar mani izpostīt:/ Dievs aplika zelta jostu/ Apkārt manu augumiņu.»

Tas nav psihoterapijas lauciņš, taču I. Gēbele iesaka: «Ļauno aci, noskaudumu neviens neuzliks tam, kurš jūtas psihiski stiprs. Bet, ja pašā rodas nepatika pret to, kam ir vairāk vai labāk, paanalizē: ko šis cilvēks manī izsauc, kāpēc augstākā vara vairs negrib mani nest uz rokām. Varbūt esmu izaudzis, ucināšanu man vairs nevajag, un tagad ir pienākusi tā otra cilvēka kārta. Varbūt kaimiņa greizais skatiens nav vērsts uz mani, varbūt viņam šodien sāp vēders. Varbūt viņš vienkārši tāds ir. Kāpēc to uztveru personiski? Iespējams, šis skatiens aizskar senu rētu – tā mani savulaik ievainojušas mammas, tēta vai skolotājas dusmas. Esam pilni ar projekcijām!»

Kāds iegādājies zemi pie jūras un uzlicis brīdinājuma zīmes «Privātīpašumā negružot!». Zīmes tiek regulāri nolauztas un aizmestas. Taču šo situāciju psiholoģe neskaidro viennozīmīgi: «Atvaļinājumā atpūtos netālu no neliela ezera, un vietējie stāstīja, ka agrāk ūdenstilpne bijusi pieejama visiem. Tagad viss privatizēts, un pie valstij piederošā ezera nedrīkst iet pat makšķernieki, kas tur gadu desmitiem asarīšus ķēruši. Licenci vīri iegādājušies, klāt netiek un dusmojas. Vai tur ir tikai skaudība un nenovīdība? Kamēr būs dalījums labajos un ļaunajos, būs arī skaudība, pret to nav izstrādātas ne zāles, ne vakcīnas. Tā var mazināties, ja cilvēki kļūs apzinātāki, empātiskāki.»

Kā tikt ārā no skaudības un nenovīdības riteņa, apraksta arī Junga analītiķis Henrijs Abramovičs. «Viņš min otru stāstu no Bībeles – par Jāzepu un viņa brāļiem. Brāļi mēģina tikt no Jāzepa vaļā, atdodot vergu tirgotājam, bet viņš nonāk pilī un kļūst par valdnieka padomnieku. Tēva mājās valda bads, pilī lūgt palīdzību ieradušies, brāļi Jāzepu nepazīst. Varētu atriebties, bet Jāzeps brāļus ieaicina valdnieka namā, apdāvina un nogulda pēc augumiem. Pats nostājas rindas beigās kā jaunākais.»

Pieņemt, kā ir, izrādīt cieņu otram – lūk, risinājums! Neatmaksājot Jāzeps pārrāva apburto loku: stop, pietiek! Var sākt notikt transformācija.

Viedi vārdi:
«Ja dusmām un skaudībai būtu taustāma forma, tā būtu bumerangs.»
Čārlija Rese

«Skaudība, ko no visām pusēm ieskauj otra labklājības krāšņums, ir kā skorpions uguns lokā, kur tas iet bojā.»
Čārlzs Kalebs Koltons

«Skaudība ir pistole, kas eksplodē mērkaķa rokās.»
Ostins Malmijs

«Novērtē, ko esi saņēmis, un neapskaud citus. Greizsirdīgajam nav miera.»
Buda

«Palieciet prom no skaudības. Tā noēd labus darbus, tāpat kā uguns sadedzina mežu.»
Muhameds

«Svētīgs ir tas, kurš ir iemācījies apbrīnot, bet ne apskaust, sekot un nevis atdarināt, slavēt, bet ne glaimot, vadīt un nemanipulēt.»
Viljams Artūrs Vards

«Skaudīgs cilvēks domā, ka, ja kaimiņam salauzīs kāju, viņš pats varēs iet labāk.»
Helmuts Šoiks

«Visiem veiksmīgajiem, kurus citi apbrīno un mīl, vienmēr ir ienaidnieki, kas viņus ienīst un nikni apskauž.»
Frančesko Alberoni

«Skaudība ir visu psihopatoloģiju pamats. Jo, ja es apskaužu, tas nozīmē, ka es vēlu jums ļaunu. Un, gribot jums nodarīt ļaunu, es neizbēgami nodarīšu ļaunumu arī sev.»
Guido Savio

«Sargieties no tiem, kuri ir viegli sašutuši: sašutumu no pazemojuma atdala tikai plāns skaudības plīvurs.»
Huans Miro

«Skaudība nekad nenāk uz balli, ģērbusies skaudības uzvalkā. Ienāk kas cits: askētisms, augsti standarti, veselais saprāts.»
Martins Luiss Amis

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kain, nenogalini! Ieskaties sevī!

Kategorijas