Zirga mugurā apceļo Latviju un iepazīst pierobežas dzīvi, arī Vecumnieku, Bauskas un Rundāles novadā

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

2020. gada 3. septembris 22:16

630

Zirga mugurā apceļo Latviju un iepazīst pierobežas dzīvi, arī Vecumnieku, Bauskas un Rundāles novadā

Stipri ļaudis, kas nečīkst

Šodien, 4. septembrī, noslēdzas pagājušajā vasarā sāktais projekts «Ceļojums pa Latvijas robežu zirga mugurā». Piedzīvojuma galvenās dalībnieces Līga Vilne un Kristina Runce kopā ar saviem uzticamajiem ceļabiedriem – zirgiem – iepazinušas gan Latvijas jūras krasta, gan sauszemes robežu vairāk nekā 2000 km garumā un pabijušas arī mūspusē – Vecumnieku, Bauskas un Rundāles novadā.

«Bauskas Dzīve» ar biedrības «Dūjas jātnieku skola» pārstāvēm Līgu Vilni un Kristinu Runci, kā arī viņu pavadoni Ingrīdu Rundi tikās 25. augustā, kad entuziastes, turpinot pierobežas iepazīšanu, ceļā no Vecumnieku novada Skaistkalnes piestāja Bauskas novada Vecsaules pagastā, lai tālāk dotos uz Rundāli. Zemnieku saimniecības «Vecsaule» īpašnieces Olitas Spangeres laipni atvēlētajā vietā pusdienas ieturēja, elpu atvilka un kājas atpūtināja gan jātnieces, gan zirgi. Pirms posties ceļā pārdrošā sapņa īstenotājas bija ar mieru pastāstīt gan par ideju zirga mugurā apiet apkārt Latvijai un nogurdinošo sagatavošanās periodu, gan par piedzīvoto un teju simts pieturvietās sastaptajiem cilvēkiem.

Nodilst pakavi un apavi
Latvijas apceļotājas ir laimīgas, ka cilvēki pierobežā neatsaka telpas, kur atpūsties un pagatavot maltīti, ierīkot aploku zirgiem un tos pabarot, padzirdīt, izžāvēt lietusmēteļus. Kad «Bauskas Dzīve» interesējas par ceļā satikto ļaužu reakciju, redzot jātnieces uz zirgiem, kas lietus laikā tērpušās garās, seglus nosedzošās «kleitās», viņas atsmej, ka neviens neatskatoties, jo… cilvēku neesot. Ja tomēr kādu izdodas sastapt, aprunājoties, tāpēc pārvietošanās ātrums ir apmēram 5 km stundā; ja soļotu bez apstājas, varētu noiet
6 km. Taču izturības jāšanas īpatnība ir tā, ka bieži vien, lai zirgiem nesabojātu kājas, grants ceļa posmu arī pašām nākas iet, nevis jāt. Ir nostaigāti pat 18 km dienā – zirgiem nodiluši pakavi, jātniecēm – apavi.

«Pierobežā ir stipri maz cilvēku, bet tie, kuri palikuši, nečīkst un nesūdzas par sadzīves grūtībām vai ko citu; viņi ir ļoti stipri. Ceļojot no vietas uz vietu, no mājas uz māju, gūstam enerģiju, kas piemīt pierobežas ļaudīm, un tas palīdz pašām tikt galā ar dažādām negācijām,» teic Līga. Pie Latvijas robežas ar Igauniju satikušas septiņu bērnu mammu Ilgu, kurai ir daudz zemes un 12 zirgu. Saimniece pati sēž traktorā un saviem spēkiem veic visus nepieciešamos lauku un mājsaimniecības darbus; viņai nav bijusi vienīgi siena rullējamā ierīce, tāpēc vajadzējis aicināt talkā kādu, kas sniedz šo pakalpojumu. Apmeklējot mājas un saimniecības, kur darbs dzen darbu, pārgājusi vēlme žēloties, ka nav laika dārzu izravēt, jo tur, kur nācies būt, viss bija apdarīts, un to paveicis viens cilvēks, lai gan pienākumu klāsts ir tāds, ka varētu noalgot trīs palīgus uz pilnu darba slodzi. Par ko tad citiem čīkstēt?!

Stāstus nodos citiem
Lai iespaidi, emocijas un uzņemtās fotogrāfijas nezustu, ceļotājas nolēmušas redzēto un uzzināto apkopot grāmatā, lai pierobežas stāstus nodotu citiem, jo tajos vērts ieklausīties. «Mūsu mērķis ir atdzīvināt pierobežu, parādīt, cik fantastiski cilvēki tur dzīvo, jo neviens par viņiem tikpat kā neko nezina. Tāpat kā pērn, arī šogad strādājam formātā «cilvēks – cilvēkam». Mūsu lielā veiksme ir zirgi, jo ar viņu starpniecību vieglāk veras gan namdurvis, gan cilvēku sirdis,» uzsver Līga.

Jātnieces stāsta par sirsnīgo uzņemšanu Baltinavas novadā, kur viņu ierašanās bijis liels notikums. Sarīkota gluži vai preses konference, uz ko iepriekš izvietotās afišas aicinājušas vietējos. Patīkami pārsteidzis koncerts, uz ugunskura vārīta zupa, pašvaldības vadības rūpes un ieinteresētība; jauka bijusi saruna par Latvijas apceļošanas projektu, zirgiem un cilvēcību.

Viesmīlība baudīta Skaistkalnē pie Eleonoras Maisakas, kura uzņēmusi tik mīļi un sirsnīgi, kā mamma. Tur sastapušas arī viņas enerģisko kaimiņieni Daigu Jakušku, vietējās bibliotēkas vadītāju; viņa ciemos pie Prīmas un Kastaņa atnāca ar kuplu burkānu saišķi.

Rūdījums un pieredze
Līga atklāj, ka Kristinu jeb Tīnu, kā viņu visi uzrunā, satikusi, pateicoties vācu valodai. Gribējusi, lai bērni labāk apgūst sava tēta dzimto valodu, un uzzinājusi, ka ir forša pasniedzēja – vāciete Tīna. «Iepazināmies, atvedu viņu pie sevis ciemos un uzsēdināju zirga mugurā,» teic Līga. Viņa nodarbojas ar zirgkopību un iepriekš vairākus domubiedrus bija uzrunājusi, aicinot kopīgi īstenot ieceri apiet apkārt Latvijai zirga mugurā, jo nav liecību, ka kāds to jau paveicis, taču visiem šis projekts šķitis par sarežģītu, grūtu un darbietilpīgu. Kad ieminējusies par savu plānu Tīnai, viņa sacīja: «Seglojam zirgus un dodamies ceļā!»

«Tik vienkārši gan viss nebija. Gājām pie izturības jāšanas meistarēm, lai sagatavotos, un sapratām, ka jāšanai jāvelta daudz laika, liela savas dzīves daļa. Mūsu pamatprofesijas nav jāšana – esmu arhitekte, bet Tīna ir vācu valodas pasniedzēja –, tāpēc bija skaidrs, ka bez rūpīgas plānošanas rezultātu nesasniegsim. Vismaz četrreiz nedēļā sēdāmies zirga mugurā, lai trīs mēnešus pēc kārtas trenētos jāt soļos. Darījām to laikā, kad citi priekpilnās izjādēs vairs nedodas, jo sezona bija beigusies. Mums tā tikai sākās. Dubļi, sasalusi zeme, kukuržņi, lietus, vējš… Reizēm gribējās mest plinti krūmos un labāk sēdēt siltā un gaišā birojā,» atminas Līga. Tomēr pacietība vainagojusies ar to, ka pašas un zirgi guva lielisku rūdījumu un pieredzi – pērn distances pirmo posmu gan Līgas Prīma, gan Tīnas Dempsijs mēroja ļoti labā formā. Šogad Tīnas ceļabiedrs otrajā nedēļā savainoja kāju, tāpēc, lai neriskētu ar zirga veselību, viņa vietā stājās Kastanis.

«Ejot gar pierobežu, sapratu – ja tu «paliec dīvānā», nodari pāri gan sev, gan apkārtējiem un tā arī dzīvē neko līdz galam nepaveic, tā arī paliec savā komforta zonā,» runājot līdzībās, atklāsmē dalās Līga. Pierobežā satiktie cilvēki ļāvuši gūt atziņu, ka labi var dzīvot darot, nevis par visu gaužoties. «Gandrīz visiem, ko sastapām, mājās ir ūdens, duša un tualete, bet arī tie, kuriem šo ērtību nebija, dzīvo labi – ir aktīvi, daudz ceļojuši un redzējuši, ar prieku apgūst kaut ko jaunu. Ģimeniskums – tā ir viena no vērtībām, kas vieno ļaudis pierobežā. Lai gan iedzīvotāju šajās teritorijās nav daudz, vairuma trūkumu viņi «nosedz» ar savu garīgo spēku,» secina Tīna.

Meži nav pieejami
Ceļotājas vēlētos, lai pierobežā būtu sakārtoti ceļi, kas piemēroti ne tikai automašīnām, kas izved baļķus no meža, bet arī velosipēdistiem, jātniekiem un kājāmgājējiem. Laukos ir daudz pamestu ēku, taču ir arī fantastiskas būves, piemēram, Vecmēmeles muiža Neretas novadā, ko jauna ģimene ar lielu entuziasmu atjauno. Ceļotājas cer, ka arvien vairāk jaunu cilvēku novērtēs Latvijas lauku vidi, skarbo, bet skaisto dabu un pierobeža kļūs dzīvīgāka.

«Gribu, lai mūsu vērojumos ieklausās valsts akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži», jo skaistie meži cilvēkiem nav pieejami. Ļoti noderētu pusotru divus metrus platas stigas, kur pārvietoties vai nu kājām vai jāšus. Satikām pārus, kas iet apkārt Latvijai pa briesmīgajiem šķembu klātajiem lielceļiem, tie domāti vienīgi kravas tehnikai, nevis cilvēkiem,» vērtē Līga.

Projektu finansiāli atbalstījusi Limbažu novada pašvaldība, vairāki Līgas un Tīnas klienti. Tīna Limbažos vada vācu valodas klubiņu senioriem un piedzīvojusi aizkustinošu brīdi, kad «pensionāri, kuriem finansiāli nemaz tik labi neiet», savāca šim ceļojumam 500 eiro. Nenovērtējams atbalsts ir pierobežas ļaužu atsaucība un viesmīlība, uzņemot savās mājās un sētās, sabiedriskajās ēkās aizraujošā piedzīvojuma dalībnieces.

Uzziņai

- Projekta «Ceļojums pa Latvijas robežu zirga mugurā» mērķis ir parādīt unikālo cilvēka un zirga ilgtermiņa sadarbības modeli dabiskā vidē, popularizēt jāšanu kā brīnišķīgu hobiju, pārvietošanos zirga mugurā kā neaizmirstamu piedzīvojumu un atgādināt, ka zirgs reiz bija mūsu vienīgais uzticamais «pārvietošanās līdzeklis», kas aizvien spēj savu jātnieku aizvest pat ļoti garos un brīnišķīgos ceļojumos.

- Projekta pirmais posms norisinājās no 2019. gada 17. augusta līdz
1. septembrim, kad Līga Vilne un Kristina Runce katra sava zirga mugurā nosoļoja 620 km garu ceļu gar Latvijas jūras krasta robežu
no Nidas Dienvidkurzemē līdz Ainažiem Ziemeļvidzemē.

- Otrais etaps ilga no 2020. gada 4. augusta līdz 4. septembrim,
kad ceļotājas kopā ar zirgiem pa sauszemes pierobežu mēroja
atlikušos 1386 km no Ainažiem līdz Nidai.

- 24. un 25. augustā projekta dalībnieces viesojās Vecumnieku, Bauskas un Rundāles novadā; Skaistkalnē naktsmājas deva «Upescelmiņu» saimniece Eleonora Maisaka, bet Pilsrundālē – Līgas tētis Ēriks Vilnis.

- Līga Vilne ir latviete, trīs bērnu mamma, ikdienā strādā par arhitekti, dzīvo Salacgrīvas novada Liepupē.

- Kristina Runce ir vāciete, strādā par tulci un pasniedz privātstundas vācu valodā, ir dvīņu meiteņu mamma, jau 20 gadu dzīvo Limbažos.

Avoti: biedrība «Dūjas jātnieku skola», vietne «Facebook».

Maina pasauli sevī

Ar Ingrīdu Rundi jātnieces iepazinušās projekta otrā posma sākumā, kad meklējušas pavadoni – kempera stūrmani un menedžeri vienā personā. Ceļotājām paveicies, jo Ingrīda lieliski tiek galā ar sadzīves lietām, gatavo maltīti un ik dienu vietnes «Facebook» projekta lapā publicē fotogrāfijas un aprakstu par dienā piedzīvoto.

«Ceļš mūs satuvinājis, šķiet, esam pazīstamas jau sen, lai gan neesmu «zirgu cilvēks», pat mugurā uzrausties neesmu uzdrošinājušies,» teic Ingrīda un atklāj apņemšanos līdz 4. septembrim vismaz nofotografēties zirga mugurā. «Šis ceļojums man ir sevis izzināšana, pasaules mainīšana sevī, meditācija. Kad jāceļas pulksten četros gatavot brokastis, tad daru to un nečīkstu,» pauž enerģiskā rīdziniece.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

#SIF_MAF2020

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zirga mugurā apceļo Latviju un iepazīst pierobežas dzīvi, arī Vecumnieku, Bauskas un Rundāles novadā

Kategorijas