«Meža meitas» zvaigžņu stunda

2020. gada 4. septembris 00:00

596

Mihalīnai Supei – Nacionālās pretošanās kustības dalībniecei, baušķeniecei – pasniedz Viestura ordeni

Zinību dienā, 1. septembrī, sociālās aprūpes namā Bauskā Nacionālās pretošanās kustības dalībniecei baušķeniecei Mihalīnai Supei augstu valdības apbalvojumu – Viestura ordeni – pasniedza Ordeņu kapitula kanclere, bijusī kultūras ministre, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere Sarmīte Ēlerte, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Viestura ordeņa lielkrusta komandieris, ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube, kā arī Maira Sudrabiņa, Ordeņu kapitula sekretāre.

Koronovīrusa aizkavētā šī gada 23. aprīlī piešķirto valdības apbalvojumu pasniegšana Prezidenta pilī notika 21. augustā, Latvijas Republikas valstiskā statusa pieņemšanas dienā. Noslēgumā tika pieminēti, ar aplausiem sveikti Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, arī Mihalīna Supe, kuri dažādu iemeslu dēļ pilī nevarēja ierasties, lai apbalvojumu saņemtu no Valsts prezidenta Egila Levita rokām. Dziedātājs Daumants Kalniņš viņiem veltīja Raimonda Paula un Annas Rancānes aizkustinošo dziesmu «Nepiesauc mani vēl».

Kara beigas mieru nenes
Viestura ordenis dibināts 1938. gadā, un ar to apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Ordeņa devīze ir: «Esiet stipri un cīnieties». Šķiet, šo vārdu būtībai pakārtots Mihalīnas mūžs.

Darba rūdījums septiņu bērnu ģimenē tēva mājās «Jaunais Dārzs» bijušajā Abrenes apriņķī, Purvmalas pagastā, Mihalīnu darījis gan fiziski, gan garīgi spēcīgu. Darbīgo ritmu iekoptajā saimniecībā iespaidoja varu maiņas, bet jo skarbi Otrais pasaules karš. Tas Supes ģimenei nebeidzās 1945. gadā, bet turpinājās ar teroru un mūžīgām bailēm, ne tik daudz no lodēm, cik no šausmām nokļūt čekas nagos. Pēc tēva saķeršanās ar čekistiem atceļā no baznīcas Supes ģimene ar visiem mājlopiem bija spiesta aiziet purvainajā Stompaku mežā. Jau pirmajos mēnešos čekisti noslepkavoja Mihalīnas tēvu Vinci, māti Mīli, brāli – bezbailīgo Ziemeļlatvijas partizānu grupu komandieri Pēteri Supi – un māsiņu Genovefu. Mihalīna no savas ģimenes palika viena kopā ar cīnītājiem pret noziedzīgo varu, joprojām cerot uz Rietumu melīgi solīto palīdzību. Mihalīna adīja, lāpīja, mazgāja un pildīja sakarnieces uzdevumus.

Pēc deviņiem cīņu, zaudējumu un nodevības gadiem Mihalīna mežā palika pēdējā, gluži viena. Čekisti izsekoja un nogalināja viņas mūža vienīgo mīlestību Arvīdu (Jauno). «Sarunājos ar kokiem un zvaigznēm, ar stirniņām un nesapratu, ko darīt…» atmiņu grāmatiņā «Tālā Purvmala sapņos sērst nāk…» raksta Mihalīna. «Drošākais» ceļš bija uz Baltijas kara tribunālu, kas dāsni viņai piešķīra 25 nebrīves gadus, no kuriem septiņi nokalpoti spaidu darbos Vorkutas lēģerī.

Dzimtene atceras
«Es ticu, ka arī mūsu, nacionālo partizānu, stiprā griba redzēt savu Dzimteni brīvu, ir iespaidojusi vēlākos notikumus Latvijā. Man atkal ir sava valsts, es brīvi varu dziedāt tās himnu un priecāties par tās sarkanbaltsarkano karogu. Es lepojos ar to,» 2001. gadā rakstīja M. Supe. Taču līdz atzinībai vēl bija tālu. Iespējams, Latvijas valdību un prezidentus kavēja bailes no kaimiņu lielvalsts, kurai neglaimo fakts, ka pret padomju okupācijas varu 40. – 50. gados mežos ar ieročiem rokās cīnījās tūkstošiem Latvijas patriotu.

Nacionālo partizānu apvienība jau pirms vairākiem gadiem Ordeņu kapitulam bija iesniegusi lūgumu grupai pretošanās kustības dalībnieku, «kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi esam palikušies», piešķirt valdības apbalvojumus. Vismaz divos «piegājienos» aiz saraksta noslēguma svītras bija palikusi «meža meita» Mihalīna Supe (segvārds Kaija).

Šopavasar taisnīguma lietu savās rokās ņēma brīvmākslinieks Viestura ordeņa kavalieris Leo Hiršsons, žurnāliste un seriāla «Sarkanais mežs» producente Arta Ģiga, galvenās lomas atveidotājs novadnieks Jēkabs Reinis un filmas radošā grupa. Viņus bija dziļi iespaidojusi seriāla tapšanas gaitā tikšanās ar toreiz jau 95 mūža gadus sasniegušo tālo un baiso notikumu aculiecinieci Mihalīnu, sauktu arī par Mikiņu. Filmas titros uz mūžu ierakstīti arī vēstures liecinieku, mūsējo, Mihalīnas Supes un Ernesta Rudzrogas, vārdi.

Pie Mihalīnas
Nu viņi ir kopā Mihalīnas Supes zvaigžņu stundā – Jēkabs Reinis un Arta Ģiga, Bauskas katoļu baznīcas draudzes prāvests monsinjors Jānis Zviedrāns, Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Čačs, Mihalīnas draugi, likteņa līdzgaitnieki un palīgi, kā arī pansionāta vadība un personāls, dažādu paaudžu, likteņu un pienākumu cilvēki, kurus visus vieno domas uz Latviju, kā to rādījusi Mihalīna mūža maratonā, kā tas izskan tautas lūgšanā «Dievs, svētī Latviju!», ko uzsāk Jēkabs Reinis. Viņš arī pirmais uzrunā un sveic Mihalīnu pirms ordeņa pasniegšanas, atgādinādams tikšanos pirms diviem gadiem, ko viņš mūžam glabās atmiņā kā spēka un Dzimtenes mīlestības paraugu. No viņas un cīņu biedru ziedošanās Latvijas brīvībai smelsies jaunā paaudze un pierādīs, ka latvieši ir spēcīga tauta. Aktiera uzirdinātā dvēsele atveras patiesā sirsnībā un apbrīnā.

Bez uzspodrinātas pieklājības frāzēm ir visu apsveicēju teiktais, bet ar dziļu cieņu pret cilvēku, kurš izbridis Stompaku purvus tiešā un pārnestā nozīmē. Jānis Zviedrāns saskatījis Dieva žēlastību, atvēlot Mihalīnai tik garu mūžu. Arta Ģiga pateicas par varonības stundu pirmajā tikšanās reizē un atklāj ieceri veidot filmu par Mihalīnu. Voldemārs Čačs ar nožēlu teic, ka augstais apbalvojums pārāk ilgi kavējies. Emīlija Bogdanova atsauc kopējos mūža pieturas punktus – gan Vorkutu, gan dzimto Purvmalu. Bet Jānis Belinskis meistarīgi savij pateicības vārdus tiem, kuri atnākuši ciemos pie Mikiņas viņas goda svētkos, un tiem, kuri ir nomodā par viņu kā darba, tā svētku dienās. Reizē ar daudzajiem paldies par sirsnību Mihalīna cildina savas mājas, pansionātu, kur viņa tikusi uzņemta, kur viņa ir aprūpēta un gandarīta, kāda izvērtusies mūža nogale, «kad cita ceļa vairs nav».

Ģimeniskajā noskaņā iekļaujas Ordeņu kapitula pārstāvji, kad oficiālā daļa galā – izstāsta Viestura ordeņa vēsturi, lūdz atļauju to piespraust Mihalīnai pie krūtīm. Kad baudīta kafija un uzkožamie, viesu aicināti, dziedam Mihalīnas mīļāko dziesmu «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme» un citas sirdsdziesmas, līdz pienāk laiks atvadīties, arī ar pateicības vārdiem pansionāta «Derpele» direktorei Intai Savickai un sociālajām darbiniecēm par iespēju pulcēties Mikiņai, mums katram un pilsētai tik nozīmīgā dienā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Meža meitas» zvaigžņu stunda

Kategorijas